epilogs EIROPAS LĪCIS 8702. GADA MAIJS (2026. GADS PĒC KRISTUS)
Desmitmetrīga motorlaiva ar nosegtu priekšgalu vienmērīgā ātrumā slīdēja pa ūdens varā nokļuvušu skeletmežu. Stāvus nomirušie koki jau pirms gadiem bija nometuši lapas un skujas. Bija atlikuši tikai nokaltušie zari, kas spokaini slējās uz visām pusēm.
Amrita Desai turēja stūri, Sergejs Saveļņikovs modri lūkojās, lai pamanītu iespējamos šķēršļus. Laivas dibenā iegremdētais ar koksnes eļļu darbināmais motors Elsbett mierīgi pukšķināja. Uz borta ar lieliem, baltiem burtiem bija uzkrāsots laivas nosaukums — Oannes.
Pirms vairākiem gadiem apkārtējā teritorija bija pilnīgi parasts, gluži kā parks uzkopts Viduseiropas mežs. Tagad tas atgādināja bezgalīgu, pa daļai ar ūdeni nosegtu labirintu. Tik tālu, cik vien sniedzās skatiens, vīdēja tikai koku stumbri un ūdens starp tiem. Nevienā virzienā skatam nepavērās garāka līnija. Amritai un Sergejam nebija nekādu līdzekļu, lai uzzinātu, cik tālu vēl sniedzas plūdu pārņemtais mežs.
Amritas vadītā laiva ložņāja starp kokiem, turot virzienu pēc saules. Palaikam abi bija spiesti pieliekties, lai izvairītos no koku zariem. Šad un tad viņi nonāca strupceļā, kur nevarēja tikt cauri, un bija spiesti griezties atpakaļ un mēģināt kādā citā vietā.
“Skaties!” iekliedzās Amrita un norādīja ar roku pa labi.
No ūdens pacēlās staltbrieža galva. Dzīvnieks mērķtiecīgi un apbrīnojamā ātrumā peldēja tālāk.
“Tas nevar būt visai tālu no sauszemes,” komentēja Amrita. “Vai no tā kaut ko var secināt?”
Sergejs pētīja karti un nopūtās.
“Īstenībā — nē. Mums vajadzētu precīzāku karti. Žēl, ka GPS satelīti ir atteikušies darboties.”
Viņi turpināja lavierēt caur kokiem. No mežiem, kas daļēji palikuši zem ūdens, ir izveidojušies vareni šķēršļi kustībai, prātoja Sergejs. Nu, par laimi, šie Eiropas līča apgabali, kurus klāj mežs, ir relatīvi nelieli un reti. Viņš pat nevajadzīgi labi atcerējās neseno laivas braucienu cauri Ziemeļkrievijas taigai. Simtiem miljonu hektāru ar daļēji zem ūdens palikušiem, mirušiem mežiem, miljardiem vēl stalti izslējušos bojāgājušu egļu, Sibīrijas ciedru priežu un lapegļu.
Laivas priekšā kāds šļakstinājās pa ūdeni. Amrita palēnināja gaitu.
“Kas tas bija? Bebrs?” vaicāja Sergejs.
“Neticu. Ūdens būs pārāk sāļš.”
Amrita darbināja motoru tukšgaitā un gaidīja, kad dzīvnieks atkal pacelsies virspusē. Tad simt metru attālumā labajā pusē virs ūdens uz brīdi pacēlās melns plankums kā bumbas pusīte. Tad tas atkal pazuda.
“Pelēkais ronis,” apliecināja Sergejs. “Tie nekad nepeld dziļi mežā pat pēc zivīm. Kaut kur tuvumā ir jābūt atklātam ūdenim.”
Sergejs negribēja atcerēties redzēto toreiz, kad ar laivu bija aizbraucis uz Londonu, lai meklētu izdzīvojušos, kuru bija ļoti maz. Bet uz redzētā pamata viņi vismaz bija iemācījušies saprast atradumus, ko pirms veselas mūžības, kādā pavisam citā dzīvē bija uzgājuši Kambejas līča zemūdens drupu pilsētās. Kaulu, galvaskausu un skeletu nevienmērīgais sadalījums Kambejas līča dibenā atrastajās drupās viņiem vairs nebija nekāda mīkla.
Tagad kokos vairāk nekā iepriekš atradās visādi milzu viļņa līdzatnestie atkritumi. Tātad viņi tuvojas meža malai. Izkļūt caur to varētu būt mazliet sarežģītāk.
Aiz kokiem kā augsts, tumšs valnis pacēlās mežmalas josla. Piebraukuši tuvāk, viņi redzēja, ka tā šajā vietā slejas vairāku desmitu metru augstumā. Milzu vilnis bija izrāvis miljoniem koku ar visām saknēm, iespiedies dziļāk mežā, raujot un laužot arvien jaunas un jaunas koku rindas un velkot tās līdzi, kamēr tā spēks mazpamazām bija izsīcis.
Vietā, kur vilnis bija apstājies, tas atstājis milzīgas cits citam šķērsām pāri sakritušu koku stumbeņu kaudzes. Starp stumbeņiem bija saķērušies mazāki zari un dažnedažādi atkritumi — no automašīnām līdz visvisādiem plastmasas traukiem. Arnrita lēsa, ka grēda, ko galvenokārt veidoja ar visām saknēm no zemes izrauto koku stāvi, vietām bija varbūt septiņdesmit, astoņdesmit metru augsta. Viņai vēl tagad, pēc visa notikušā, bija grūti iztēloties Eiropai pāri traucošā milzu viļņa plosošo spēku. Viņi paši to nebija redzējuši, jo dziļi ienirušais “Lomonosovs” diez vai bija pat nošūpojies, kad megacunami vēlās tam pāri un nogremdēja “Arktiku”. Viņi pa zemūdenes logiem bija redzējuši, kā milzu viļņa apgāztā “Arktika’’ ar pakaļgalu pa priekšu bija grimusi Ziemeļu Ledus okeāna dzīlēs, bet nebija spējuši palīdzēt ledlauža komandai.
Viņi no viļņa bija izvairījušies bez sarežģījumiem, bet megacunami palaistais tā sauktais Heinriha gadījums bija sagādājis daudz lielākas grūtības. Sākumā viņi gribēja izkāpt krastā Krievijas ziemeļu piekrastē, bet krastu norobežojošie gandrīz necaurejamie koku stumbeņu vaļņi un tiem otrajā pusē nebeidzamie applūdušie skujkoku meži bija piespieduši mainīt domas. Pēc Kari Alanena ierosinājuma viņi nolēma apmest loku ap Skandināviju un doties uz Baltijas jūru un Somiju. Kari, lūk, bija mudinājis Annu Lēnu bēgt dziļi iekšzemē uz viņu vasaras atpūtas mītni Pelkosenniemi pagastā.
Kad viņi bija nonākuši Barenca jūras rietumos, viņus gaidīja pārsteidzošs skats. Pie horizonta bija redzama plāna, bet vienlaidus balta strēle. Sākumā viņi to bija noturējuši par miglu, bet, piebraukuši tuvāk, redzēja, ka viss apvārsnis ir pilns ar aisbergiem. Tie atradās cieši kopā, daudzās vietās gluži klāt cits citam. Miljoniem un atkal miljoniem lielu un mazu aisbergu un no tiem atšķēlušos bluķu miriādes. Desmit miljoni kvadrātkilometru jūras, ko klāja aisbergi un sīkāka peldoša ledus draza, apgabalā, kas nebija redzējis nevienu aisbergu diezin cik tūkstošu gadu.
Barenca jūra, Norvēģu jūra un Ziemeļjūra bija pārvērtušās bezgalīgā aisbergu piepildītā labirintā. Nekāds pa ūdens virsmu braucošs peldlīdzeklis nemūžam tam netiktu cauri. “Lomonosovs” varēja ienirt zem aisbergiem, taču pat zemūdenei šis brauciens bija grūts un bīstams.
Lielākie aisbergi piegūla jūras dibenam, un starp tiem palika sarežģīti izbraucami zemūdens labirinti. Dažas reizes daudz netrūka, lai “Lomonosovs” paliktu ieslodzīts starp leduskalniem, kad priekšā parādījās strupceļš un pirms neilga brīža izmantotā eja piepeši aizmugurē aizvērās. Kad viņi galu galā bija tikuši līdz Ziemeļjūrai, gaidīja jauni pārsteigumi.
Jūras līmenis bija pacēlies daudz vairāk, nekā viņi bija gaidījuši. Tur, kur viņi bija domājuši atrast Beļģiju, Holandi un Eiropas Savienības galveno mītni, nebija… nekā. Tikai šur tur no jūras slējās daudzstāvu mājas un citas augstas celtnes, kuras par lielu brīnumu bija saglabājušās, neraugoties uz milzu vilni, un kuras vēl nebija paspējušas apgāzt pat visapkārt peldošās dreifējošā ledus grēdas, kas slidinājās uz priekšu un atpakaļ līdzās vējiem un straumēm.
Kad viņi bija izniruši virspusē, viņus sagaidīja bezgalīgi ar saknēm izrautu koku un visu iespējamo peldošu atkritumu lauki krietnas provinces lielumā, kurus vajadzēja apbraukt. Vēl dzīvu palikušo cilvēku stindzinošie saucieni pēc palīdzības bija plosījuši viņu sirdis, taču viņiem vajadzēja vien turpināt ceļu.
Visbeidzot Botnijas līcī viņi bija izkāpuši krastā. Milzu vilnis bija viegli pārtraucis pāri Dānijai, bet tad tā enerģija bija sadalījusies uz visām Baltijas jūras un tās līču pusēm un, nonākot Botnijas līča attālajos nostūros, tas vairs nebija īpaši tālu iesniedzies iekšzemē. Viņiem bija izdevies izspraukties cauri koku grēdām un citiem šķēršļiem apgabalos, kas bija paglābušies no lielākiem postījumiem. Kad viņi ieraudzīja pirmo ceļu, kas veda tālāk nebojāts un bez šķēršļiem — ūdens līdzatnestās drazas to nebija aizsprostojušas ik pa dažiem metriem —, viņiem bija grūti noticēt savām acīm.