Brīdi gājuši, viņi kādas lauku saimniecības šķūnītī bija atraduši antīku žiguli, kuru izdevās iedarbināt. Viņi bija aizbraukuši uz Pelkosenniemi un vecā, meža ieskautā vasarnīcā atraduši Annu Lēnu Alanenu. Satriektu, bet dzīvu, veselu un darba spējīgu.
Vasarnīcā Kari Sergejam parādīja grāmatplauktu un izvilka no tā klēpi sējumu.
“Izdevumi ir somu valodā, bet tu vari aplūkot attēlus. No tiem vēl būs liels labums. Nākotne tagad atrodas tajos — “Motoru rokasgrāmata automehāniķim”, “Piensaimniecības mašīnu rokasgrāmata”, “Vistu kūts celtniecība”, “Putnkopība”, “Somu dārzs”, “Ābeļu audzēšanas pamati”, mājsaimniecības avīzes Pcllervo 1906. gada komplekts, “Kamīnkrāsnis un citas krāsnis”.”
“Man vairāk patīk šis darbs angļu valodā par zemo izmaksu saules enerģijas izmantošanu mājsaimniecībā.”
Kari un Annas Lēnas dzimtene acīmredzami bija cietusi krietni mazāk par daudzām citām pasaules valstīm. Dānija bija kalpojusi par viļņlauzi, kas bija iesūcis lielu daļu milzu viļņa spēka. Laiks pēc trauksmes ziņas bija ilgāks, un daļa cilvēku pirms milzu viļņa ierašanās bija paspējuši aizbēgt uz iekšzemi. Ziemas sali bija novērsuši infekciju izplatīšanos, un lielāko daļu māju lauku teritorijās varēja apsildīt arī ar tādām malkas krāsnīm, kam siltuma ražošanai vai cirkulācijai nevajadzēja pa vadiem piegādātu strāvu. Vientuļo atomelektrostaciju, kas atradās rietumu piekrastē, paspēja apstādināt laikus, un arī tās degviela, kas atradās glabātavā netālu no krasta, bija aizvesta uz drošāku vietu iekšzemē.
Turpmākajās ziemās arī Dienvideiropa piedzīvoja savu ciešanu daļu. Milzīgās aukstā saldūdens un aisbergu masas, kas bija ieplūdušas Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, apstādināja Golfa straumi. Ledus masu un Golfa straumes kopējās iedarbības dēļ jūras teritorijas ziemeļos nākamajā ziemā bija aizsalušas gandrīz līdz Bretaņas pussalai. Zemeslodes ziemeļu atstarotājs piepeši bija kļuvis daudz lielāks par agrāko, un varēja pieņemt, ka klimata sasilšana ir apstājusies. Vismaz pagaidām. Ziemeļeiropieši, kuri mocījās piecdesmit un sešdesmit grādu salā, jau bija sākuši izteikt nostalģiskas piezīmes, apjūsmojot siltumnīcas efekta laiku.
Arnrita un Sergejs klusējot aplūkoja koku stumbeņu grēdas. Vismaz šajā vietā tikt cauri ar laivu nebūs iespējams. Amrita strauji pagrieza Oannes pa kreisi. Viņi pukšķināja gar norobežojošo valni, meklējot vietu, kur varētu tam izkļūt cauri.
Beidzot tāda atradās. Kaudzes zemākie slāņi bija ieķīlējušies virs klintīm un pāris prāvākām mūra mājām. Zem tiem bija palikusi divus trīs metrus augsta un dažus metrus plata ala. Izskatījās, ka Oannes knapi, knapi varēs tikt tai cauri. Kad Amrita un Sergejs iespraucās alā, viņi noliecās zemāk, lai pa seju netrāpītu gaisā izslējušies koku zari un saknes, kas Oannes sānos ievilka garas skrambas. Pāris reižu viņi jau nodomāja, ka laiva būs iestrēgusi, taču abas reizes tā atbrīvojās un atkal slīdēja tālāk.
Mazliet vēlāk aiz pēdējiem kokiem Oannes iepeldēja atklātajos ūdeņos. Amrita palaida motoru tukšgaitā. Abi paņēma binokļus un aplūkoja pavērušos ainavu.
Aiz norobežojošā vaļņa sākās brīva ūdens zona, kas turpinājās taisni uz priekšu vismaz pārdesmit kilometru un uz abiem sāniem vēl tālāk. Klajuma vidū bija redzami tikai kādi baznīcas torņu un citu ēku pa pusei sagruvušie karkasi, kā arī pa kādam kokam, kas nezināmu iemeslu dēļ bija palicis stāvam. Tālāk jūra atkal pārvērtās no ūdens izslējušos mežu un koku puduru labirintveidīgā arhipelāgā.
Tālu labajā pusē vīdēja arī kas cits. Arī tas, raugoties ar neapbruņotu aci, izskatījās pēc meža. Binoklis tomēr atklāja, ka koki ir augstas biroju un dzīvokļu ēkas.
“Tai vajadzētu būt Hamburgai,” teica Sergejs.
“Vai dosimies turp?”
Sergejs pamāja.
“Domāju, ka mums ir labas iespējas tur atrast to, kas mums nepieciešams. Bet… pēc kartes šajā rajonā jābūt vienam geizeram.”
“Ko tad mēs darīsim?”
“Mirkli pagaidīsim. Es gribētu noskaidrot tā atrašanās vietu, pirms turpinām ceļu. Vai kaut kur tuvumā nav Geigera skaitītājs?”
“Ir gan,” teica Amrita.
Amrita pazuda zem klāja un pēc brīža atgriezās ar Geigera skaitītāju. Tas sprakšķēja mazliet spēcīgāk nekā parasti, bet nekādā ziņā tā, lai būtu pamats uztraukumam. Tādu vietu, kam būtu izdevies izvairīties no radioaktīvā piesārņojuma, tagad vairs nebija, pat ne
Antarktīdā. Pēc ierīces rādījuma apkārtējais starojums nedeva īpašu iemeslu raizēm.
“Tur,” piepeši ieteicās Sergejs. Viņš ar pirkstu norādīja tālu uz dienvidiem. Amrita paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja, kā no jūras paceļas apakšā šaurs, bet augšpusē uzpūties balts tvaika stabs. Izvirdums turpinājās tikai dažas sekundes. Pēc tam tvaika stabs pazuda. Palika tikai sīki, ātri izgaistoši tvaiku mākonīši, kuri peldēja uz rietumiem līdzi vējam, kas tos pūta prom no viņiem.
“Tvaika stabs bija visai augsts — vismaz divsimt metru,” apsvēra Sergejs. “Tas geizers ir krietni karsts.”
“Tas atrodas visai tālu. Pat visus trīsdesmit kilometrus no šejienes.”
“Tik un tā. Tas daudzu gadu garumā ir izšļācis tvaiku kur nu kuro reizi. Vēja virziens šeit visu laiku mainās. Šie ūdeņi var būt visai radioaktīvi.”
“Turēsim priekšā Geigera skaitītāju un griezīsim atpakaļ, ja ūdens kļūs pārāk karsts,” ierosināja Amrita. “Un sekosim tam, kā mainās vēja virziens. Svarīgākais ir nenokļūt tieši zem tvaika mākoņa.”
Sergejs neizskatījās apmierināts. Pēc viņa domām, risks bija pārāk liels. Bet beigu beigās viņš padevās Amritas gribai. Sergejs ar skumjām atcerējās laiku, kad geizers bija nozīmējis vienīgi eksotisku dabas parādību kaut kur tālu — Islandē vai Jelovstonas nacionālajā parkā. Tagad ar šo vārdu daudz biežāk norādīja uz karstā tvaika izvirdumiem no atomelektrostaciju aizsargkupoliem, kas bija palikuši zem ūdens. Lai gan reaktori bija apstājušies jau sen, to degviela joprojām ražoja daudz siltuma — vairāk nekā pietiekami, lai ūdeni, kas atradās reaktoru telpās, pārvērstu dedzinoši karstos tvaikos.
Kamēr Sergejs kajītē meklēja vecu Hamburgas karti, Amrita virzīja Oannes priekšgalu uz daudzstāvu namiem, kas izslējās no ūdens. Pāris reižu Geigera skaitītājs sāka sprakšķēt tik biedējošā ātrumā, ka viņiem bija jāmet liels loks ap visvairāk piesārņotajiem ūdens rajoniem.
“Tas geizers būs visai nejauki piesārņojis visu Ziemeļvācijas sēkli,” burkšķēja Sergejs.
Pēc pāris stundām viņi peldēja pa Hamburgas ielām, ko klāja desmit metru dziļš ūdens slānis. Ūdens bija dzidrs, un viņi varēja skaidri redzēt līdz pat dibenam. Viņi redzēja ielas, to malās novietotās automašīnas, apgaismes stabus, dažādu veikalu, universālveikalu un ielu kafejnīcu sasistos logus un rūtīs palikušās stikla lauskas. Šur un tur pavīdēja pa kādai zivij vai veseliem zivju bariem. Kanādas zosu perējums bēgot aizpeldēja starp divām daudzstāvu mājām. Iedzelteni brūnie mazuļi vēl bija ļoti sīciņi — tie droši vien bija izšķīlušies tikai pirms neilga laika. Kaijas, spalgi brēcot, bariem riņķoja virs Oannes, meklējot tā ķīļūdenī beigtas zivis. Sergejs ievēroja, ka lietusūdeņu notekcauruļu augšas un palodzes ir īpaši iecienītas ligzdošanas vietas.
Augstu virs viņu galvām no ūdens pacēlās debesskrāpji. Uz māju jumtiem un notekcaurulēm jau auga nelieli, droši vien putnu izsēti, lapu koku dzinumi. Visi logi bija izdauzīti. Sergejs prātoja, cik ilgs laiks vēl paies, kamēr viļņi, mitrums un temperatūras maiņas būs paveikuši savu darāmo un visas tās daudzstāvu mājas un debesskrāpji, kas savulaik bija izskatījušies vareni un mūžīgi, sāks cits pēc cita sagrūt. Vispirms sadrups to betona sienas tā, ka pāri paliks tikai tērauda siju karkass, pie kura karāsies dzelzsbetona stiegras un no tām vēl nenokritušie cementa gabali. Tad skābeklis un sālsūdens atdos dzelzij tās normālo stāvokli un tērauda sijas nosegs bieza, iesarkana rūsas žļurga. Gadu desmitu un simtu laikā tie arvien dziļāk kļūs trauslāki, kamēr visbeidzot viss izdēdējušais tērauda siju krāvums zem savas masas zaudēs līdzsvaru un apgāzīsies.