“Vai tu zini, uz kuras ielas mēs atrodamies?” jautāja Amrita.
“Jā… Man šķiet. Pagriez nākamajā krustojumā pa labi. Tai vajadzētu būt Bānhofštrāsei.”
Amrita pagrieza stūri pa labi, un Oannes nogriezās uz Bānhofštrāses. Ielai abās pusēs atradās augsti debesskrāpji. Visa iela bija kā dziļš kanjons, kura dibenā šļakstinājās sekla ūdens kārtiņa. Oannes aizmugurē atstātie viļņi salūza pret namu sienām, atsitās no tām atpakaļ un izveidoja aiz laivas nelielu un asu ūdenspiramīdu krustviļņus.
“Apstājies pie tās nākamās, nedaudz zemākās mājas!”
Amrita izslēdza dzinēju. Oannes klusi slīdēja tālāk.
“Vai paliksim šeit?” jautāja Amrita.
“Domāju, ka esam pareizajā vietā. Sienam tik laivu klāt!”
Ja Sergejs karti bija izlasījis pareizi, tad tas, kas vēl pirms neilga laika bija Hamburgas lielākā grāmatnīca, kura specializējās tehniskajā literatūrā, tagad atradās viņiem pavisam līdzās — dažu metru dziļumā. Amrita un Sergejs noģērbās un tad sāka stiept virsū niršanas tērpus. Mazliet vēlāk viņi pa nolaistajām trepītēm ieplunkšķinājās ledainajā ūdenī.
Amrita nira pa priekšu, bet Sergejs viņai sekoja. Lai gan bija diena un dzidrs ūdens, redzamība nebija sevišķi laba. Ūdenī bija gandrīz tumšs no ēnām, ko meta ielas ieskaujošās augstās biroju ēkas. Priekšā pavīdēja prāvas ēkas melnā siena. Viņi redzēja nama lielos, sadauzītos skatlogus. To rāmjos bija izslējušās garas un asas saplīsušā stikla šķautnes un lauskas. Ar tām ir jābūt visai uzmanīgiem, domāja Amrita.
Amrita pievirzījās tuvāk logam. Viņa no jostas noņēma nirēja duncīti un ar to no ailes izurbināja stikla atliekas, kas izskatījās bīstamākās. Tad viņa iepeldēja ēkā.
Tā bija grāmatnīca! Tajā bija gandrīz tumšs, tādēļ viņa ieslēdza kabatas lukturi. Par laimi, mums vēl ir krietni lieli bateriju krājumi, nodomāja Amrita.
Izelpotā gaisa burbulīši virpuļodami cēlās augšup. Tie kabatas luktura gaismas ķīlī veidoja mirdzošas burbuļu rindas, kas sākumā stiepās augšup un tad apstājās pie veikala griestiem.
Visapkārt atradās grāmatu plaukti — daļa sagāzušies, daļa vēl vertikāli. Grāmatas bija izmētātas krustu šķērsu pa visu telpu. Tās klāja grīdu nepārtrauktā slānī, vietām — lielās kaudzēs. Droši vien plūdu vilnis tās vispirms bija izmētājis. Tāpat arī virpuļi, kas radās, kad veikals sāka piepildīties ar ūdeni. Pēc tam grāmatas, kas bija vieglākas par ūdeni, bija peldējušas un šūpojušās šurpu turpu, kamēr samirkušas un nogrimušas. Ieraugot šo nekārtību, Amrita saprata, ka viņiem būs grūti atrast konkrētu grāmatu. Taču varbūt viņi atradīs daudz ko tādu, kas varētu būt noderīgs un ko būtu vērts izglābt. Tagad, kad tas vēl bija iespējams.
Viņi sāka pārskatīt grāmatu grēdas un, kad atrada kaut ko, kas izskatījās pietiekami svarīgs, uzmeta to uz tīkla, ko bija atstājuši veikala ārpusē. Arī ātri pārskrienot ar acīm, varēja redzēt, ka lielākā daļa grāmatu pēc satura ir pārāk specifiskas vai arī pārāk daudz ko uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu. Tajās tika pieņemts, ka uzņēmumam, kurš vēlētos kaut ko izgatavot, ir pieejami noteikti augstāko tehnoloģiju materiāli, kuru izgatavošanai vajadzēja ļoti sarežģītas mašīnas un ierīces… kuru izgatavošana atkal pieprasīja citas gandrīz tikpat sarežģītas iekārtas un mašīnas un augstāko tehnoloģiju izejvielas.
ļaunā gadu tūkstoša sākumā izmantotās ražošanas metodes gandrīz bez izņēmuma bija balstījušās uz nebeidzami garām tehnoloģiskajām ķēdēm vai, pareizāk sakot, uz ļoti sarežģītiem tehnoloģiskajiem tīkliem. Tagad, kad cilvēku atkal bija daudz mazāk, būtu neiespējami vēlreiz uzbūvēt tādus pašus tīklus. Viņiem bija nepieciešamas grāmatas, kurās izskaidrotu, kā tās pašas lietas varētu uztaisīt vienkāršākā veidā, ar vieglāk izgatavojamiem darbarīkiem, ar vienkāršākām mašīnām, no vieglāk iegūstamām vai izgatavojamām izejvielām, bez sarežģītas elektronikas, bez nanotehnoloģijas…
Viņi atgriezās ūdens virspusē, ierāpās atkal laivā un uzvilka tīklu ar guvumu. Tomēr viņi nebija īpaši apmierināti ar atrasto.
“Mums ir jāmeklē vēl citur,” ierosināja Sergejs. “Antikvariātos, bibliotēkās, muzejos. Tehnikas muzejos. Deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta pirmās puses tehnoloģijas varētu būt visai labas. Gandrīz visam, ko sāka izmantot pēdējo piecdesmit gadu laikā, būtībā nav nekāda labuma. Pilnīgi nederīgs izmantošanai.”
“Viegli tas nebūs,” teica Amrita. “Gluži kā meklēt adatu siena kaudzē vai kā tu tur īsti saki.”
“Par laimi, adatu ir vairāk nekā tikai viena. Un mums nevajag atrast pilnīgi visas. Vai uztaisīsim mazu pauzīti? Mums vajadzētu kaut ko apēst.”
“Laba doma,” piekrita Amrita.
Amrita no pārtikas skapja zem Oannes klāja izvilka ābolus un sviestmaizes.
“Vai nevēlies kafiju?” vaicāja Sergejs.
“Labprāt,” teica Amrita. “Mums gan vairs nav palicis neko daudz kafijas.”
“Varbūt kādā brīdī atkal dabūsim kafiju.”
“Es tā ceru.”
“Ja ne citādi, tad paši sagatavosim kuģi un dosimies pēc tās,” lielīgi noteica Sergejs.
Ēdot uzkodas un dzerot kafiju, viņi šūpojās virs seklajā ūdenī nogrimušās pilsētas.
Vilnis bija ļoti augsts. Vēl lielāks, nekā viņi bija gaidījuši. Tas daudzās vietās pat divsimt kilometru attālumā no krasta bija notīrījis piekrasti no kokiem un dažādām celtnēm. Atlantijas okeāna piekrastē tas bija pārvēlies pāri divsimt metru augstiem pauguriem. Ūdens bija ļoti auksts, un piekrastes kāpas, kuras savulaik izveidoja, lai novērstu jūras līmeņa celšanos, bija aizšķērsojušas tam atpakaļceļu. Acīmredzot liela daļa Eiropas iedzīvotāju bija noslīkuši vai, atdziestot ķermenim, nomiruši gandrīz pēkšņi.
Nākamo mēnešu laikā Eiropas krastiem bija uzbrukuši jauni un mazāki milzu viļņi, kas šoreiz nāca no dienvidiem. Vienlaikus jūras līmenis bija pacēlies vispirms par desmit un tad vairāk par divdesmit metriem, un ūdens bija apracis arī Rietumeiropas varenos piekrastes vaļņus.
Neviens precīzi nezināja, kas bija noticis, jo telekomunikācijas un satelītsistēmas vairs nedarbojās. Tomēr bija skaidrs, ka Antarktīdai kaut kas bija noticis, jo nekas cits nebūtu varējis izraisīt tik lielu jūras līmeņa celšanos. Varēja pieņemt, ka sabrucis viss Rietumantarktīdas ledājs.
Bet kas bija radījis jaunos megacunami? Vai tropiskie virsslāņu ūdeņi, apstājoties Golfa straumei, bija kļuvuši tik sāļi, ka siltais virsējais ūdens sācis grimt? Vai izkusušas metāna klatrātu iegulas un radušās jaunas Storegas? Vai arī cunami radušies, kad zemes garoza zem Rietumantarktīdas ledus masām piepeši atbrīvojusies no kilometriem biezās ledus segas nospiedošā smaguma? Vai varbūt Antarktīdas kontinenta tektoniskās plāksnes malas pacēlušās tik daudz, ka piespiedušas mainīt savu pozīciju arī blakusplāksnēm?