Amrita un Sergejs nezināja, kas noticis ar dienvidu puslodes kontinentu iedzīvotājiem, bet viņiem bija viegli iztēloties, kā visam vajadzēja noritēt. Četras piektdaļas cilvēces bija dzīvojušas piekrastes zemienēs vai tiešā to tuvumā. Liela daļa cilvēku droši vien nomira diennakts laikā. Bet ko darīja izdzīvojušie? Vai viņi palika gaidām palīdzību, kas nekad nepienāks? Vai varbūt viņi atkāpās uz iekšzemi? Piekrastēs ūdens resursi acīmredzami bija sabojāti ar visur guļošajiem līķiem, ar visvisādiem atkritumiem un sāli, bet lauki sāls dēļ nebūs apstrādāšanai derīgi vismaz vairākus gadu desmitus.
Tie, kuri bija palikuši dzīvi, droši vien virzījās tālāk iekšzemē. Tur sākās bezcerīgas cīņas par pārāk mazajām pārtikas rezervēm. Turklāt miljardiem badā novārdzināto un visus īpašumus zaudējušo bēgļu plūdi radīja ļoti labvēlīgus apstākļus dažādiem slimību izraisītājiem.
Jo vieglāk slimību izraisītājiem bija pārceļot no viena cilvēka uz citu, jo vairāk visagresīvākās, visātrāk vairojošās un visnāvējošākās vīrusu modifikācijas izplatījās uz piezemētāko un mazāk bīstamo paveidu rēķina. Šis evolūcijas bioloģijas pamatprincips visā vēstures gaitā no kariem un dabas katastrofām, kas radīja lielas bēgļu plūsmas, bija izveidojis efektīvas mēra rūpnīcas.
Pasaulē pēc megacunami par ārkārtīgi efektīvām slepkavām selekcionējušies vīrusi un baktērijas droši vien kopā ar bēgļiem izplatījās arī uz iekšzemi un turpināja nogalināt, kamēr vairs nebija pietiekami daudz iedzīvotāju un epidēmijas noplaka.
Sergejs un Amrita bija mēģinājuši piemest, cik daudz cilvēku palikuši dzīvajos, taču īstenībā viņiem nebija nekādu iespēju to uzzināt. Droši vien mazāk par miljardu. Varbūt vēl mazāk.
“Kā tu domā, vai mums kādā brīdī bija īsta iespēja no tā visa izvairīties?” prātoja Amrita. “Es domāju, vai tas bija neizbēgami vai ari mēs būtu varējuši to novērst, ja rīkotos saprātīgāk?”
Sergejs lūkojās jūras apglabātajā ielā.
“Es nezinu,” teica Sergejs. “Varbūt.”
Sergejs skatījās uz grāmatnīcas skatlogiem, kas vīdēja zem ūdens.
“Bet, ja mums būtu izdevies, domāju, ka notiktu kaut kas cits.
Zinātniskā un tehnoloģiskā attīstība kļuva tik strauja, ka jaunas briesmas parādījās visu laiku — vienlaikus no arvien vairākiem virzieniem. Kādā brīdī mūsu laime vienkārši būtu beigusies.”
Amrita saprata, ko Sergejs ar to domā. Cilvēces vēsture divdesmitā gadsimta beigās strauji kļuva par vienu kārtīgu katastrofu slalomu. Kodolieroči, atomelektrostacijas, radioaktīvie ieroči, nejauši izveidoti nogalinoši vīrusi, ar nolūku izveidoti nogalinoši vīrusi, pašizveidojušies nogalinoši vīrusi, arvien baismīgāki ķīmiskie ieroči, ozona slāni iznīcinošas ķimikālijas, klimatu sasildoši savienojumi, nanotehnoloģija, biotehnoloģija, ilgas pēc nelielām atomelektrostacijām, kas darbojas kā atsevišķu daudzstāvu ēku strāvas avots, sapņi par miljardiem robotu, kas izpildītu visdažādākos uzdevumus un dzinējspēku iegūtu no nelielām radioaktīvām baterijām.
“Mums ilgu laiku patiešām stāvēja klāt veiksme,” teica Sergejs. “Varbūt pat pārmērīgi liela veiksme. Tas, šķiet, bija nenovēršami, ka laime mums vienā brīdī uzgrieza muguru.”
Amrita pārlaida skatienu pār pamesto, ūdens un sala deldēto ēku karkasu sienām. Vēl pirms neilga laika tās bija pilnas ar siltumu, cilvēkiem un dzīvi.
“Varbūt labāk, ka tas notika tagad, nevis tad, kad kodolatkritumu būtu tūkstoš reižu vairāk,” atzina Amrita.
Sergejs iztukšoja krūzīti un iebāza to atpakaļ traukiem paredzētajā nodalījumā.
“Vai turpināsim ceļu?” ierosināja Sergejs. “Pirms tumsas gribu nokļūt pietiekami tālu no tā geizera. Turklāt šeit vēl var gadīties arī elektrības stabi. Negribu, ka dzenskrūve iepinas vados. To atvienošana reizēm ir visai ķēpīga.”
“Kurp dosimies tālāk?”
“Vienmēr esmu vēlējies iepazīties ar Amsterdamas antikvariātiem,” teica Sergejs.
Pēc pāris stundām ūdens vidū stāvošais ēku torņu mežs jau bija aiz muguras un minūti pēc minūtes attālinājās. Vējš joprojām pūta no rietumiem un novirzīja bīstamos tvaikus drošā virzienā. Priekšā nevajadzēja atrasties nevienam geizeram. Domājams, ka Atlantijas ledusaukstais ūdens dzesēja dziļāk zem jūras palikušās atomelektrostacijas tik efektīvi, ka sprādzienveidīgi tvaika izvirdumi nevarēja notikt. Arī atomstaciju aizsargkupoli vēl nebija pārēsti. Tie taču zem ūdens bija atradušies tikai sešus gadus.
Oatmes motora pukšķināšana Amritai piepeši šķita dīvaini nomierinoša.
“Vai mēs kaut ko esam iemācījušies?” jautāja Amrita. “Šajā reizē?” “Mēs esam. Bet tie, kuri nāks pēc mums, tie aizmirsīs.”
“Vai tā tam ir jābūt? Vai tā tam vienmēr ir jābūt?”
Sergejs ilgi par to domāja, pirms atbildēja.
“Varbūt kaut kas no tā, ko mēs esam iemācījušies, arī saglabāsies,” viņš beigās teica. “Arvien pa mazumiņam vairāk. Varbūt mums pat nav vērts cerēt ko vairāk. Es, raugi, īsti nespēju noticēt, ka šī bija pēdējā reize, kad mums tā iziet.”
Oannes motors vienmērīgi pukšķēja, un nelielas brīzes saceltie vilnīši skalojās pret laivas priekšgalu, kad tā virzījās tuvāk satumstošajam apvārsnim.
Kā gan bija juties Oanness un viņa biedri, kad viņi savulaik ar pārtikas kuģi bija ceļojuši uz rietumiem — Mezopotāmiju, Ēģipti un tālajām zemēm aiz tām, prātoja Amrita. Ko bija domājuši saptariši, pametot aiz muguras savu izkropļoto un daļēji zem ūdens palikušo dzimteni, lai dotos pretī nezināmajam — nepazīstamām zemēm, tautām, dīvainām smaržām, gāršām un krāsām, jocīgām paražām un ticējumiem? Viņi noteikti bijuši ļoti drosmīgi. Viņi bijuši gatavi māt ardievas dzimtenei un tuviniekiem, gatavi stāties pretī kā pārāk labi zināmām, tā nezināmām briesmām, lai tikai palīdzētu svešām tautām atlabt no lielās katastrofas, kas bija piemeklējusi visu pasauli. Ar viņu aizvesto ēdamaugu un ārstniecības augu sēklu un ar viņu atvesto zināšanu un prasmju palīdzību citas tautas atkal nostāsies uz kājām, uzbūvēs sarežģītas mākslīgās apūdeņošanas sistēmas un majestātiskas piramīdas, saglabās senos nostāstus par kādreiz sensenos laikos notikušajiem postošajiem plūdiem. Kamēr cilvēki — daudzus tūkstošus gadu
vēlāk — visu aizmirsīs. Nē, protams, ne gluži visu, Amrita izlaboja savu domu gaitu. Mēs taču joprojām lielu daļu apģērba izgatavojam no kokvilnas un ēdam kviešus, miežus un pupas.
Oanness un viņa biedri nekādi nebija varējuši zināt, kā viņus uzņems, vai kāds viņos klausīsies vai, ja uzklausīs, kur beigu beigās novedīs viņu sniegtās mācības. Gluži tāpat kā tagad mēs nevaram zināt, domāja Amrita.
Kaut kas viņai lika justies cerību pilnai. Viņi ceļoja pretī nezināmajam, precīzi nezinot, kas viņus tur gaidīs. Bet viņa neraizēsies, jo arī neviens cits nekad nav varējis patiešām zināt, kas gaidīs aiz nākamā līkuma.
Viņi ceļos mērķtiecīgi, jo bija nolēmuši uzcelt no jauna visu iznīcināto vai vismaz to, kas būtu tā vērts, lai to celtu no jauna.
Jo tad, kad viss bija zaudēts, viss arvien vēl bija palicis.
Jirkenkerki — Brūmarva
8679. gada oktobris — 8681. gada maijs
DAŽAS NOSLĒGUMA PIEZĪMES
(par to, kas bija patiesība un kas — pasakas)
Šī romāna pirmā versija ir uzrakstīta 2003. gada rudenī un 2004. gada ziemas beigās. Izdevējs jau bija akceptējis manuskriptu, un es nodarbojos ar tā slīpēšanu tieši 2004. gada decembrī, kad postošais Otro Ziemassvētku cunami uzbruka vairāku Āzijas valstu piekrastes rajoniem.