Igors virpināja rokās papīru žūksni un lūkojās uz Sergeju. Viņa sejā bija nedaudz protestējoša izteiksme.
“Acīmredzot viņi būs atraduši tikai kādus neparastus dabas veidojumus,” teica Sergejs. “Daži akmeņi bieži sašķeļas interesantā veidā, kā rezultātā rodas taisnleņķa akmens plāksnes, kas ļoti atgādina mākslīgus veidojumus.”
“Tur nav nekā cita kā vien smiltis un saneši,” teica Igors un iebāza papīrus atpakaļ portfelī.
“Tu tātad neesi ieinteresēts?” viņš vēl pajautāja.
Sergejs pakratīja galvu.
“Nedomāju vis. Taču, tikai intereses dēļ, kāpēc viņi grib, lai kāds no mums turp dotos?”
“Viņi laikam jau pirms pāris desmitiem gadu līča dibenā atrada drupas, taču to izpētīšana ir virzījusies ļoti lēni naudas trūkuma un sarežģīto apstākļu, kā arī Indijas sociālo problēmu dēļ. Tagad viņiem ir izdevies noorganizēt pētījumiem papildu finansējumu un viņi vēlas no mums izīrēt zemūdeni.”
“Kādēļ? Kam viņiem vajadzīga zemūdene? Tada kā “Lomonosovs”?” “Acīmredzot apstākļi tur ir visai sarežģīti,” teica Igors un uzlūkoja “Lomonosova” prāvo korpusu. “Plūdmaiņu augstums var būt lielāks par desmit metriem. Viņi vēlas zemūdeni, kas bez bojājumiem spēj izturēt arī visai spēcīgus triecienus. Un tādu, kam ir lieli logi. Faktiski mans uzdevums ir tev izstāstīt, ka mēs ar viņiem līgumu jau esam noslēguši. Jautājums ir tikai par to, kurš dosies uz Indiju kopā ar “Lomonosovu”. Tev kā mašīnas attīstītājam ir priekšroka, ja vēlies braukt. Ja negribi braukt pats, nosūtīsim kādu citu.”
“Bet “Lomonosovs” dosies ceļā?”
“Baidos, ka tā. Tev taču nebūs tik grūti būt šķirtam no sava lolojuma uz vairākiem mēnešiem?”
Sergejs neko neteica.
Igors piesēda uz piestātnes malas un aizdedzināja cigareti. “Uzsmēķēsi?”
“Lai iet!”
“Institūtam ārkārtīgi nepieciešami papildu ienākumi, taču es, tiesa, mazliet domāju arī par to, ka tu patiešām varētu gribēt turp doties,” teica Igors.
Sergejs lūkojās jūrā un neatbildēja.
“Ka tev vajadzētu mazliet pārmaiņu. Sergej, tu dzer par daudz. Tu smēķē par daudz… Šeit ir pārāk pelēks. Tāpat Maskavā. Pārāk daudz apmākušos dienu. Par daudz slapjdraņķa. Par daudz šķīdoņa uz ielām. Nospiedoši. Tu patiesi varētu uz neilgu laiku aizšaut no šejienes.” Igoram ir taisnība, domāja Sergejs. Šeit viss atgādināja Ludmilu. Viss. Paklāji, mēbeles, aizkari, trauki, istabas augi, gleznas… Tas viss bija daļa no viņu kopējās dzīves, un lielāko daļu no tā savulaik iegādājās Ludmila. Viņš pat nebija spējis iznīcināt Ludmilas drēbes. Joprojām. Vai aizdot tās prom. Viņš nebija spējis sevi uz to piespiest, lai gan tas droši vien būtu bijis pareizi un saprātīgi. Tā nu arī Ludmilas apģērbs viņam atgādināja to, kas ir bijis un ko viņš zaudējis. Arvien, kad viņš atvēra skapi, — katru reizi, katru dienu. Tāpat kā tik daudzas citas lietas. Viņš joprojām elpoja gaisu, ko viņi kādreiz bija elpojuši kopā, gulēja gultā, kurā viņi kādreiz bija gulējuši, vasaras svelmē svīda palagos, uz kuriem mīlējoties viņi bija gremdējušies viens otra sviedros. Sergejam šķita, ka no tā visa jau pagājusi mūžība, tomēr vienlaikus tas joprojām bija arī ļoti tuvu.
Ak debess, no tā laika bija pagājuši diezin cik gadi, taču joprojām gandrīz katru dienu viņam šķita, ka atpazīst Ludmilas seju uz ielas vai kafejnīcā, vai kur nu kuro reizi, lai tikai secinātu, ka tas bija svešs cilvēks, kura sejas līnija, tikai skatoties no kāda noteikta punkta, bija nedaudz atgādinājusi Ludmilu. Un katru reizi viņa sirds bija sākusi dauzīties, viņš bija sajutis kamolu kaklā un dažas neprātīgas sekundes bija vēl vienu reizi cerējis, ka viss tomēr būs bijusi tikai murgaina kļūda un viss varētu kļūt kā iepriekš, ka viss tomēr varētu būt vēl labi.
Pēkšņi Sergejs atskārta, ka situācijas, kurās svešinieku sejas viņam atgādina Ludmilu, pēdējā laikā varbūt pat bijušas biežāk nekā agrāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Ludmilas tēls, viņas žesti un mīmika, un tas, kā izskatījās viņas seja un ķermenis, atmiņā tomēr sāka izbālēt un kļūt arvien neskaidrāki. Sergejs saprata, ka, jo vairāk laika paies un jo neskaidrākas kļūs viņa atmiņas, jo biežāk pretimnācēja atbildīs viņa atmiņā noglabātajam tēlam. Ja vien viņš galu galā netiks vaļā no tā, kas reiz ir bijis.
“Ko teiksi? Vai vēlies ilgāku laiku pārdomām?” Igora balss atskanēja it kā no tālienes.
Sergejs nopūtās. Varbūt viņam patiešām būtu labi doties uz Indiju. Uz Kambejas līci.
“Labs ir. Es braukšu.”
“Labs puika,” teica Igors. “Jā, tagad tu esi nopelnījis kausu alus.”
“Vietējie pēc tā tiešām mūs uzskatīs kā minimums par ķertiem,” teica Anna Lēna Jervinena.
Anna Lēna lūkojās uz savu vīru, kurš darbojās ap astoņus metrus augsto vēja ģeneratoru, un viņas balss izklausījās vairāk apliecinoša nekā sapīkusi. Tajā bija saklausāma arī palaidnīga izprieca, kas Kari Alanenu drusciņ kaitināja.
“Ja ne par pilnīgi trakiem,” turpināja Anna Lēna.
“Tā gan,” Kari norūca.
“No otras puses, es gan domāju, ka viņi pie tāda paša secinājuma ir nonākuši jau agrāk. Piemēram, tad, kad tu gandrīz nodedzināji māju līdz pamatiem.”
Dienvidos un dienvidrietumos pletās Hanko rietumu līča līdzenais leduslauks. Tikai šur un tur tik tikko varēja izšķirt melnbaltus pacēlumus. Tās bija attālas, lēzenu zemūdens klinšu veidotas salu grupiņas. Tomēr, neraugoties pat uz tām, viss balti mirdzošais ledainais līdzenums izskatījās pēc atklātas jūras bez krastiem.
Ziemeļpusē atradās dažas mežiem apaugušas salas. Četrus kilometrus aiz viņiem atradās ar tumšu skujkoku mežu apaugušais Brūmarvas zemesraga krasts. Osi un sausie priedulāji izdalījās kā zemi un līdzeni plankumi, kuriem pa vidu vietām pacēlās augstāku klinšu saliņas. Dažu kilometru attālumā dienvidu pusē atradās Brūmarvas zemesraga spice — mazās Salpausselkes galamorēnas gals, kas atdalījās no platākajiem ošiem un iestiepās jūrā. Tālāk dienvidos bija redzams tās vecākais brālis — lielākā Salpausselke, kuras pēdējās jūras ūdenī
iestieptās smilšu strēles bija pazīstamas kā Hankoniemi zemesrags. Tās bija smiltis, ko savā laikā sanesa plūstošās ūdens masas no pāris kilometru augstā kontinentālā ledāja apakšas. Dienvidos ari ar neapbruņotu aci tik tikko varēja saskatīt Hanko augstākās celtnes, neparastas formas ūdenstorni, ostas celtņus, daudzdzīvokļu namu augšējos stāvus.
Laiks bija auksts un skaidrs. Zilajās debesīs peldēja tikai daži robaini mākonīši. Tie pārvietojās apbrīnojamā ātrumā. Vējam vajadzēja būt stiprākam par desmit metriem sekundē. Lai gan sals bija tikai daži grādi, spēcīgā vēja dēļ gaiss bija dzeļošs. Anna Lēna grieza seju prom no vēja, kad vien tas bija iespējams, jo jau dažās minūtēs ledainais gaiss sastindzināja vaigus pa pusei nejutīgus.
Ledus kristāliņu atstarotā gaisma žilbināja acis pat caur saulesbrillēm. Lauka virsma bija kā nosēta baltām ledus rozītēm. Pēc Annas Lēnas domām, tās bija tik skaistas, ka viņai šķita nelāgi kāpt virsū ledus ziediem. Kaut viņa labi zināja, ka to skaistums bija īslaicīgs un gaistošs.
Pirms dažām stundām viņi ar kvadraciklu, kam bija uzliktas riepas ar radzēm, bija atvilkuši vēja ģeneratoru paredzētajā vietā. Ģeneratora uzstādīšana, ņemot vērā laika apstākļus, bija gājusi pat pārsteidzoši viegli. Kari šim nolūkam bija uzcēlis īpašus pamatus. Tie bija kā gigantiska skrūve, kuru tēraudeietajā ledū divu metru dziļumā ieskrūvēja, izmantojot garas, cilvēka spēkiem pagriežamas sviras ar pietiekamu celtspēju. Pēc tam vēja ģeneratoru ar nelielu ceļamkrānu uzcēla uz pamatiem un nostiprināja vietā.