Beigās bija izrādījies, ka visgrūtāk ir uzmontēt rotoru. Viņi bija spiesti ņemties ap to pusotru stundu, pirms ari pēdējais uzgrieznis bija savā vietā. Anna Lēna šausminājās, kad viņa domāja, ko aukstums varētu nodarīt Kari kailajiem, no pirkstaiņiem izlīdušajiem pirkstu galiem, kuri ik pa brīdim bija spiesti saskarties ar ledaino metālu. Laime, ka laiks tomēr nav aukstāks, prātoja Anna Lēna. Laime, ka arī gaisa mitrums nebija īpaši liels.
“Tu taču vēl jūti pirkstu galus?” vaicāja Anna Lēna.
“Nav problēmu.”
“Vai zini, es par šo projektu varētu uzrakstīt žurnālam Mad Scientist[1],” pakalpīgi teica Anna Lēna.
“Paldies par to pašu mazumiņu,” noņurdēja Kari. “Tu gan esi varen izpalīdzīga.”
“Nevajadzēja uzkūdīt!”
Anna Lēna smīnot atcerējās, kā Kari pirms dažiem gadiem gandrīz nodedzināja viņu māju, izmēģinot izgudrojumu, kura mērķis bija pārvērst vēja ģeneratora savākto kinētisko enerģiju pa tiešo mājas apsildīšanai nepieciešamajā siltumenerģijā, nevis vispirms elektrībā. Notikums laikam būtu jāuzskata par situāciju, kad ziņa par viņu eksistenci patiešām bija izlauzusi ceļu vietējo apziņā. īstā izlaušanās, prātoja Anna Lēna.
“Žurnālā Mad Scientist nupat bija raksts par inženieri, kurš klimata sasilšanu grib atrisināt, izveidojot mākoņos papildu kondensācijas centrus tā, lai lāses kļūtu mazākas un nekristu lejā uz zemes,” stāstīja Anna Lēna. “Tam vajadzētu palielināt mākoņu skaitu un atvēsināt klimatu.”
“Vai tu, lūdzu, nepadotu to uzgriežņu atslēgu?” Kari palūdza.
Anna Lēna padeva Kari nepieciešamo instrumentu.
“Vai tev vajadzēja šo?”
“To pašu.”
Anna Lēna nevainīgu skatu nolūkojās Kari darbošanās.
“Nu, bet aprēķinos tomēr nebija ņemts vērā tāds nenozīmīgs sīkums, ka plāna īstenošana pārtrauktu arī tā saucamos lietus tajos reģionos, kuros pašlaik šie mākoņi atbrīvojas no savas ūdens nešļavas,” Anna Lēna turpināja. “Un šie tā saucamie lieti — tie, jādomā, taču būs noderīgi cilvēkiem. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri kaut ko grib ēst vai dzert.”
“Labs darbs,” Kari ar ironiju izklaidīgi norūca.
Kari uzstādīja pie vēja ģeneratora augšdaļas piestiprināmo pulverizatoru. Garās alumīnija trepes, kuru augšdaļā viņš mēģināja noturēt līdzsvaru, bīstami sazvājojās, un Anna Lēna traucās tās drošības dēļ satvert.
“Tas otrs inženieris grib atmosfērā izkaisīt daudz mazu ar ūdeņradi pildītu alumīnija bumbiņu,” stāstīja Anna Lēna. “Bumbiņas pacelsies virs atmosfēras un mainīs zemeslodes atstarotājspēju tik daudz, ka klimats kļūs vēsāks.”
Pulverizators, kuru Kari stiprināja pie vēja ģeneratora augšdaļas, atradās biezas, melnas plastmasas caurules galā. Caurule pazuda ejā, ko viņi bija izurbuši cauri divus metrus biezajam ledum. Parasti ledus pie Brūmarvas, protams, nebija divus metrus biezs. Kari uz ledus bija atzīmējis nelielu izmēģinājuma laukumu un visu ziemu gājis sūknēt uz tā ūdeni no ledus apakšas. Tādējādi bija izveidojies dažus ārus liels paugurs biezāka ledus, uz kura viņi tagad bija uzstādījuši Kari vēja ģeneratora jaunākās versijas prototipu.
“Nu, bet vienīgā nelielā problēma būs tā, ka tad, kad bumbiņas beidzot pārsprāgs, ūdeņradis izplūdīs atmosfērā, reaģēs ar skābekli un izveidos…”
“Man šķiet, ka tu vēlies man kaut ko pateikt,” Kari atskārta. “Tikai to, ka tu taču noteikti būsi rūpīgi pārdomājis, kādas negaidītas sekas varētu būt saistītas ar šo tavu ieceri? Tas ir tad, ja to sāktu īstenot pavisam nopietni.”
Ierīce, ko Kari uzstādīja uz ledus, bija neliela senā angļu—franču Enfīlda—Andro vēja ģeneratora versija. Kad ģeneratora rotors sāks griezties, centrbēdzes spēks no ledus apakšas sūknēs ūdeni, bet pie rotora spārnu galiem novietotie pulverizatori pārvērtīs ūdeni smalkā migliņā. Migla aukstajā gaisā gandrīz acumirklī pārvērtīsies mazās, baltās sniegpārsliņās, kuras atbilstoši valdošā vēja virzienam izplatīsies pa ledus lauku.
“Tiesa, esmu centies ņemt vērā visas tās lietas, kuras man iešāvās prātā,” teica Kari. “Tomēr iepriekš neparedzamas sekas jau pēc definīcijas ir tādas, ka tās iepriekš nevar paredzēt.”
“Nesāc nu tagad piekasīties. Bet es jau arī par to pašu — somiski sakot, tu tātad īsti nezini un arī nevari zināt. Vai man tad vajadzētu uzrakstīt to rakstu žurnālam Mad ScientistV'
“Ja šausmīgi vēlies. Ja vien tu atkal no manis neuztaisi varoni savam jaunajam romānam. Turklāt to tu esi apsolījusi.”
Anna Lēna nopūtās.
“Tā ja. Un to solījumu esmu nožēlojusi, turklāt smagi. Joprojām ceru, ka tu mani no tā atbrīvosi.”
“Ak tā?”
“Jā, tu vienkārši esi pārāk labs romāna varonis, lai tevi neizmantotu. Varbūt mazliet klišejisks un, nenoliedzami, nedaudz arī pārāk jocīgs. Tātad tik dīvains, ka tas jau sāk pārsniegt ticamības robežas. Taču, neraugoties uz to, es teiktu, ka…”
“Kur gan es sev par apgrūtinājumu esmu atradis tādu velna sievišķi?” nopūtās Kari. “Ko tu teiktu, ja es no tevis šķirtos un iegādātos sev jaunu sievu? Tādu mūsdienās ērti var dabūt kaut vai pa pastu pasūtāmo preču katalogā!”
“Uz priekšu! Kaut gan es domāju, ka tu tam esi pārāk slinks. Sievas maiņa ir visai darbietilpīga operācija. Turklāt tā būs tik lielā mērā dārga, ka tāds skopulīgs cilvēks kā tu diez vai pat tā dēļ…”
Kari neklausījās, bet koncentrējās, lai pievilktu pēdējo uzgriezni savā vietā.
“Ir gatavs,” viņš brīdi vēlāk teica. “Pamēģināsim, vai tas darbojas?” “Ja vien tu vispirms apsoli, ka šis izmēģinājums neizraisīs zemeslodes bojāeju.”
“Varbūt tik daudz es varu apsolīt,” Kari nopietni teica. “Ks pat nedomāju publiskot šo ideju. Vismaz ne šajā stadijā. Manuprāt, tieši tagad vajadzētu koncentrēties labākas enerģijas tehnoloģijas izstrādāšanai, nevis ķimerēties ap šādiem niekiem.”
“Tādēļ jau tu esi koncentrējies uz šādu nieku meistarošanu,” iedzēla Anna Lēna. “Hallo, hallo — zemeslode sauc!”
“Šis ir paredzēts tikai kā savdabīga dzīvības apdrošināšana tam gadījumam, ja process kļūst nekontrolējams,” Kari aizstāvējās.
Anna Lēna joprojām skatījās uz Kari mazliet aizdomīgi.
“Tu tikko arī pati pieminēji, kādas lietas daži citi ir projektējuši ārkārtas situācijām,” skaidroja Kari. “Tie tevis pieminētie projekti nemaz nav no tā visbiedējošākā gala. Domāju, ka šis tomēr būs mazliet maigāks un labāks veids, kā nokārtot jautājumu. Tātad gadījumam, ja situācija izvērsīsies tāda, ka ar izmešu samazināšanu vairs nebūs
gana. Jo pat mana ideja īstenībā neko nemainīs. Tā tikai saglabās iepriekšējā stāvoklī noteiktas lietas, aizkavēs to pārmaiņas.”
“Var jau būt, ka tas ir tā, kā tu saki,” visai neieinteresēti piekrita Anna Lēna.
Kari izņēma šķērsli, kas turēja rotora spārnus uz vietas. Pēc tam pagrieza rotoru pret vēju, un tā spārni sāka griezties arvien pieaugošā ātrumā. Brīdi vēlāk vēja ģeneratora spārnus vairs nevarēja saskatīt. Vienīgais, ko acs spēja izšķirt, bija gluži kā desmit metrus plats aplis gaisā. Anna Lēna zināja, ka tie ir redzes maldi, kuri pamatojās uz cilvēka acu nepilnīgo novērošanas spēju. Parādību viņa bija redzējusi daudzas reizes arī agrāk. Tik un tā, viņasprāt, tas joprojām bija saviļņojoši.
Pagāja vairākas sekundes, pirms jūras ūdens sāka celties no ledus apakšas. Pulverizators nošņācās, un no tā sāka šļākties ūdens, kas sadalījās smalkā migliņā. Sākumā mazā un plānā straumītē, bet pēc tam kā strūkla, kas izstiepās vairāku metru augstā un desmitiem metru garā lokā. Lielākā daļa miglas tūlīt sasala ledus kristālos, kuri nepaspēja pieskarties apakšā gaidošajam ledus laukam, kad vējš tos jau bija parāvis sev līdzi.