“Tas darbojas,” teica Anna Lēna, un viņas kritiskā nostāja uz brīdi atkāpās aizrautības priekšā.
Kari seja laistījās apmierinātībā.
“Es teiktu, ka… divdesmit litri sekundē, varbūt. Ar prototipu, kura spārni ir piecus metrus gari… Ja spārni ir piecdesmit metru gari, varam runāt par simt reizes lielāku jaudu un tad varbūt spēsim sūknēt sekundē jau pāris tonnu, kad vēja ātrums būs… Tam vajadzētu jau pietikt.”
Zemu virs ledus virsmas vējam līdzi joņojošais vižņu mākonis stiepās arvien garāks — sākumā dažu simtu metru un vēlāk vismaz divu kilometru garumā. Tad tas pēkšņi pārtrūka. Vēja ģeneratora rotors joprojām ātri griezās, bet no pulverizatora ūdens vairs nenāca.
“Kad tevi piķis!” Kari nolamājās un devās pie ģeneratora.
“Esi uzmanīgs!” sauca Anna Lēna. “Rotors griežas visai spēcīgi.”
“Paldies par informāciju!” Kari ironiski atbildēja un atkal uzrāpās pa trepēm.
“Kas notika?” Anna Lēna gribēja zināt.
“Pulverizators ir aizsalis. Tas ir pavisam aizdambējies.”
“Tagad sals nav vairāk par piecpadsmit grādiem. Tuvu ziemeļpolam var būt daudz vairāk,” turpināja Anna Lēna.
Kari norāpās pa trepēm.
“Esmu par to nepatīkami pārsteigts,” skābi noteica Kari.
“Iecere tātad nevar darboties?” jautāja Anna Lēna.
“Vismaz ne šādā veidā. Jāizmēģina kaut kas cits.”
“Kā, piemēram?”
“Es vēl nezinu.”
Anna Lēna šaubīgi apskatīja ar lielām pūlēm uzslieto vēja ģeneratoru.
“Un ģenerators? Vai mums tas jāņem līdzi?”
Kari pakratīja galvu.
“Lai paliek šeit. Paņemsim tikai pulverizatoru.”
Anna Lēna un Kari iekrāva instrumentus un citas līdzņemamās mantas sniega motociklā. Kari nostiprināja rotoru tā, lai tas vairāk nevarētu griezties līdzi vējam.
Kad viņi atkal bija mājās, Kari iekurināja kamīnu. Ārā bija tik auksts, ka dūmvads vilka uzreiz, un mirkli vēlāk uguns jau priecīgi un mājīgi dega. No dūmvada skanēja vienmērīga, nomierinoša rūkoņa. Kari apsēdās atpūtas krēslā un domīgi vērās ugunī. Anna Lēna viņam atnesa groku ar rumu.
“Paldies,” teica Kari. “Es tomēr laikam nebūšu nekāds Tomass Alva E.”
“Nu, to vēl nevar pateikt. Ideja var būt svarīga.”
“Es tam īsti neticu.”
“Vai tas tevi dara bēdīgu?”
“Nepavisam ne.”
“Vai tiešām?”
Kari brīdi neatbildēja.
“Nu jā,” tad viņš noteica. “Laikam jau man mazliet ir žēl.”
Anna Lēna gaidīja, vai Kari nepiebildīs vēl kaut ko.
“Es īsti nezinu, vai vispār jebkad esmu veicis kaut ko, kas ir bijis patiesi noderīgs,” Kari nopūtās. “Tas ir, par ko droši zinātu, ka no tā cilvēkiem ir vairāk labuma nekā kaitējuma. Es nez kāpēc biju iedomājies, ka šī lieta varētu būt kaut kas tamlīdzīgs.”
“Kā tu vari būt tik drošs par to?”
“Es nemaz nevaru būt drošs. Kā tad es to varētu? Tomēr šķiet, ka arī no šī galu galā nekas neiznāks.”
“Nu, bet tas taču bija tikai pirmais izmēģinājums,” teica Anna Lēna. “Vai tev ir kādas idejas, ko mēs varētu nākamreiz izmēģināt?” Pirms atbildēt, Kari kādu brīdi raudzījās kamīna liesmās.
“Esmu domājis… Varbūt mēs varētu izmantot daļu vēja ģeneratora saražotās enerģijas elektrības ražošanai. Ja mēs pulverizatoru apsildītu ar elektrisko strāvu, tad tas varbūt neaizsaltu arī lielākā salā.” “Izklausās labi,” iedrošināja Anna Lēna.
“Vai arī es varētu līdzās novietot mazāku vēja ģeneratoru, kas ražotu siltumenerģiju. Tas varētu būt vēl labāks risinājums. Piemēram, vertikālo vēja ģeneratoru. Tie tik viegli nesasalst.”
“Tātad divus dažādus vēja ģeneratorus?”
“Jā.”
“Lielāku un mazāku? Un mazākā uzdevums būtu tikai aizkavēt lielākā aizsalšanu?”
“Tā varētu būt viena iespēja.”
Kari malkoja groku un skatījās, kā liesmas laiza pagales.
“Kā tu domā, vai tas varētu darboties?” Kari klusi, gandrīz kautrīgi vaicāja.
“Manuprāt, tas izklausās pēc risinājuma, kas pavisam labi varētu darboties,” Anna Lēna atbalstīja. “Vismaz to noteikti vajadzētu pamēģināt.”
“Bet var arī būt, ka to plastmasas cauruli vajadzētu kārtīgi izolēt. Tā, lai ūdens nepaspēj atdzist tikmēr, līdz tas nokļūst līdz pulverizatoram,” Kari prātoja. “Rīt es varētu padomāt, kā vajadzētu taisīt
nākamo izmēģinājumu… Varbūt jau varēšu uzmeistarot arī kādu versiju. Pirmo prototipu. Vai vismaz rasējumu.”
“Laba doma!”
“Ja darbošos pietiekami ātri, varbūt paspēsim to izmēģināt, pirms ledus būs nokusis. Pa to laiku, kamēr vēl ir sals.”
3
Kad Sergejs pamodās, debess pamale laistījās dzeltenos, oranžos un sarkanos toņos un saule kā sarkana bumba tikko bija sākusi gaitu pāri melnajai zemei. Kad kļuva mazliet gaišāks, Sergejs redzēja, ka lidmašīna atrodas virs Afganistānas cilu kalniem. Viņš skatīja fantastiskās formas, varenās, simtiem metru augstās, pilnīgi taisni uz leju krītošās vai reizēm pat augšup izliekušās klinšu plaknes un neskaitāmās virtenes, ko veidoja mazas, smailas virsotnes. Lūkojoties uz tām, viņam bija viegli saprast, kāpēc Padomju Savienības armijai, neraugoties uz sīkstiem mēģinājumiem, savulaik bija tik grūti salauzt tai pretimstāvošo modžahedu pretestību. Vai kādēļ ASV armijai savā, vēl ilgākā karā, nebija veicies daudz labāk.
Mazliet vēlāk kalni kļuva zemāki un pēdējie ledāji palika aiz muguras. Lidmašīna veica starpnolaišanos Karači. Kad tā traucās pa skrejceļu, temperatūra salonā ātri pacēlās vismaz desmit, piecpadsmit grādus. Tiesa, šķita, ka kondicionētājs darbojas, taču, neraugoties uz atvēsinošo gaisa strūklu, Sergejs drīz pamanīja, ka svīst kā pirtī.
Kad lidmašīna pacēlās no jauna, temperatūra nokritās un salonā atkal bija vēsāks. Pēc neilga laika lidaparāts šķērsoja Indas upes ieleju. Sergejs skaidri redzēja Indas sanesto trijstūrveida deltu, vairākas to šķeļošas, paralēlas upju gultnes un jūras krastu.
Drīz vien viņi nonāca virs lielā Dienvidāzijas tuksneša. Kad viņš lūkojās lejup, redzēja zemas un garenas te sarkanīgas, te dzeltenīgas smilšu kāpas. Tās atgādināja sastingušu viļņu galotnes. Starp tām šur un tur bija nelieli ciemi un vietām arī pa retai kokaudzei. Ciemi bija
izvietojušies neticami blīvi. Kā gan smilšu tuksnesī varēja būt tik liela apdzīvotība?
Sergejs iemiga un, kad viņš atkal atvēra acis un palūkojās laukā pa iluminatoru, ieraudzīja zilu jūru, kas bija nosēta neskaitāmiem maziem, baltiem pleķīšiem. Īstenībā tiem vajadzēja būt lieliem, varbūt vairāku metru augstiem gurdviļņiem. Sergejs redzēja arī Eirāzijas kontinenta krasta līniju. Vispirms tā ilgi virzījās gandrīz taisni, bet tad pēkšņi meta asu pagriezienu uz augšu un izveidoja savdabīgas formas pussalu, kas nedaudz atgādināja ziloņa ausi. Pussalas abās pusēs bija garš un šaurs fjordveidīgs līcis.
Sergejs no sēdek|a kabatas paņēma aviokompānijas žurnālu un atvēra karti. Viņš saprata, ka skatās uz Katjavaras pussalu. Un tai pilsētai, kas bija saskatāma uz pussalas ārmalas, tātad jābūt Porbandarai. Pirms vairāk nekā simt gadiem tā vēl bija neatkarīga valstiņa. Mūsdienās tā vislabāk bija pazīstama ar to, ka Mahātma Gandijs tur savulaik bija piedzimis kā Porbandaras ministru prezidenta dēls.