Bet Raibumiņš klusēja. Ko lai viņš teiktu? Nevarēja taču izpaust noslēpumu par koloniju!
— Tu mēms esi, vai? Runāt neproti? — Džons Klibiķis ierēcās vēl skaļāk. — Atbildi, ja tev jautā!
Taču Raibumiņš tikai klusēdams pagrozīja galvu. Lai huligāni domā, ka viņš ir mēms.
— Pag, pag, man ir skaidrs! — Bils Blēdis izsaucās.
— Droši vien te, mežā, kaut kur būs paslēpušies Raibzemes knauķi. Un šis puika ir viens no viņiem.
— Tad redz kā! Lai tagad piesargās palaidņi! — Toms Zirneklis un Džons Klibiķis kliedza viens par otru skaļāk.
— Tūlīt ved mūs uz turieni! Ātrāk parādi, kur bēgļi slēpjas!
Redzēdams, ka Raibumiņš nekustas ne no vietas, Džons
Klibiķis izrāva milzīgu, līku dunci, kas bija aizbāzts aiz jostas, un atvēzējās ar to pret zēnu:
— Rādi ceļu! Ja ne, tad tev gals klāt!
Vēl mirklis — un Raibumiņam būtu bijušas beigas. Viņš pats to labi saprata. Bet vai bija vērts bez kādas jēgas iet bojā!? Raibumiņš piecēlās un veda huligānus dziļāk meža biezoknī…
Vai tiešām jūs domājat, ka Raibumiņš viņus veda uz koloniju? Nē! Viņš labāk bija ar mieru doties nāve nekā nodot biedrus. Raibumiņš ne tikai nerādīja huligāniem ceļu uz koloniju, bet, gluži otrādi, nolēma ievest viņus tropu meža biezokņos — pēc iespējas tālāk no Mazo Draugu Stūrīša. Citas izejas nebija. Tad viņš vismaz neaizietu veltīgi bojā, bet būtu novērsis draugiem nelaimi.
Raibumiņš gāja pa priekšu, bet aiz viņa kliboja Džons Klibiķis, aiz Klibiķa — Bils Blēdis, un kā pēdējais vilkās Toms Zirneklis. Raibumiņam rokas bija sasietas aiz muguras ar stipru auklu, kuras galu turēja Džons Klibiķis. Par bēgšanu nebija ko domāt.
Raibumiņš gāja neatskatīdamies, skumji nokāris galvu. Zēnam negribējās mirt. Biezoknī tik skanīgi vīteroja putni, zālē tik koši ziedēja puķes, tik spoži spīdēja saulīte, lauzdamās caur zaļajām lapotnēm! Cik jauki dzīvot pasaulē! Vai tiešām tas ir pēdējais saulstars Raibumiņa dzīvē?… Paliec sveika, mīļā saulīte!… Paliec sveika!…
Te pēkšņi Džons Klibiķis iekliedzās nelabā balsī, un Raibumiņš sajuta, ka huligāns palaiž vaļā auklu. Raibumiņš atskatījās. Džons Klibiķis no visa spēka bija ietriecies ar degunu kādā kokā. Kaut kas bija apžilbinājis viņam acis, un huligāns neko vairs nevarēja redzēt. Arī Bils Blēdis un Toms Zirneklis mīņājās uz vietas, aizsegusi ar rokām acis. Pa huligānu sejām lēkāja savādi žilbinošas gaismas plankumiņi! Un, lai gan visi trīs huligāni drausmīgi brēca un lamājās, tomēr viņi bija bezpalīdzīgi kā akli kaķēni.
Raibumiņš pārliecinājās, ka neviens viņam nepievērš uzmanību, un metās bēgt.
Viņš ilgi klaiņoja pa mežu, lai jauktu pēdas. Reižu reizēm zēns apstājās un ieklausījās, vai huligāni nedzenas pakaļ. Taču nekas aizdomīgs nebija dzirdams: laikam huligāni vēl arvien cīnījās ar šo neizprotamo, žilbinošo gaismu.
Tikai vēlu vakarā Raibumiņš nokļuva kolonijā. Savu ceļojumu laikā viņš bija labi ievērojis visas takas, tāpēc neapmaldījās.
Kaut gan bija jau tumšs, tomēr kolonijā neviens vēl negulēja. Visi uztraukušies gaidīja Raibumiņu. Un cik visi bija priecīgi, kad beidzot viņu ieraudzīja!
Elpu aizturēdami, bērni klausījās Raibumiņa stāstu par drausmīgo piedzīvojumu mežā. Bet, izdzirduši par labsirdīgā ziloņa Breusa un jautrā pērtiķīša Jokdara bēdīgo galu, viņi ļoti noskuma. Pats Raibumiņš neizturēja un sāka raudāt. Bērni pirmo reizi redzēja, ka Raibumiņš raud. Viņam tik ļoti bija žēl savu uzticamo draugu, ka asaras pašas no sevis plūda pār vaigiem.
Šajā naktī Raibumiņš ilgi nevarēja iemigt. Viņš gulēja ar vaļējām acīm un domāja. Domāja par to, cik grūti dzīvot zemē, kur saimnieko nežēlīgie huligāni, kas ņirgājas, laupa un nogalina katru bez kāda iemesla. Vai tiešām vienmēr tā paliks? Vai tiešām nekādi nav iespējams pieveikt šos nezvērus? Vai tiešām nevar cīnīties pret tumšo burvju varu, kas dod tiem spēku?…
Un cik dīvaini — vectētiņš Brīnumiņš it kā būtu nolasījis šīs Raibumiņa domas! Zēns nemaz nemanīja, ka vecais mednieks klusu pienāk pie viņa gultas, apsēžas uz tās malas un ierunājas:
— Neskumsti, Raibumiņ, nenokar degunu, manu zēn! Iebrucēji vairs ilgi nevaldīs mūsu zemē. Drīz mūsu bēdām būs gals. Nāks jauni laiki, tici man. Es, vai zini, aizmirsu tev pastāstīt, ka vakar redzēju sapni — tādu dīvainu, gaišu un līksmu. Likās, gāja bojā ļaunie, naidīgie spēki, sabruka huligānu vara un izgaisa viss tumšais un briesmīgais, kas vien ir pasaulē… Un, cik savādi, šajā sapnī es redzēju arī tevi, Raibumiņ, — tu it kā piedzīvoji dažādas neticamas dēkas (tikai neatceros — kādas!), cīnījies ar kaut ko un uzvarēji. Šajā sapnī es redzēju tevi laimīgu. Tādēļ neskumsti, manu zēn, esmu pārliecināts, ka tevi gaida interesanti piedzīvojumi un lieli prieki. Guli, Raibumiņ, guli…
Raibumiņš nesaprata, vai vectētiņš Brīnumiņš stāsta patiesību vai arī tāpat vien grib viņu mierināt, taču zēnam uzreiz kļuva viegli un labi ap sirdi. Pār viņa pieri pārslīdēja tāds kā mīļu roku glāsts, un Raibumiņš iemiga…
…Pagāja kāds laiks, un baigais piedzīvojums mežā pamazām sāka aizmirsties, kā parasti aizmirstas viss sliktais un nepatīkamais. Bērni tikai reizēm to atcerējās. Un tādos brīžos, lai arī kā viņi lauzīja galvas, neviens nevarēja pateikt: kas toreiz bija apžilbinājis huligānus un devis iespēju Raibumiņam izglābties? Kas īsti bija šie mazie, spožie un žilbinošie gaismas plankumiņi?
Visi prātoja un gudroja, tomēr nekādi nevarēja tikt skaidrībā.
Pagaidām tas palika noslēpums.
