Elvīra, pamanījusi, ka profesors viņā nemāz neklausās, aprāvās pusvārdā. Arī viņš klusēja. Ieslīdzis ar visu ķermeni dziļajā krēslā, tas smagi šņāca, it kā cīnītos ar elpas trūkumu. Tad pēkšņi pielēca kājās.
— Atradu! Atradu! Izeja ir rokā!
— Tā būtu? … — ar cerībām atsaucās Elvīra.
— Pavisam vienkārša! Džeks nav vainojams slepkavībā.
— Bet, atskaitot viņu, neviens … — bikli iesāka Elvīra.
— Nav svarīgi! Galvenais, ka Džekam personiski jāapliecina sava nevainība. Visiem dzirdot, «Universālajā panorāmā».
— Jūs domājat, viņam jāierodas studijā un jāpaziņo kameras priekšā? — Elvīras apjukums izpaudās negaidītos smieklos.
— Nē, to viņš, protams, nevar darīt. Bet-ir cits ceļš. Jūs nekavējoties pārceļaties no sava dzīvokļa manējā, tajā, ko dēvēju par konspiratīvo. Adresi nezina ne Mūns ar Deiliju, nedz inspektors Kouls ar seržantu Higinsu. Neviens nevarēs jūs izsekot.
— Saprotu! — Elvīra aiz prieka pat palēcās. — Mūsu diktors ik stundu paziņo, ka Džeku lūdz piezvanīt uz tādu un tādu numuru. Proti, «Universālā panorāma» vēlas uzzināt patiesību un garantē viņam absolūtu drošību, ja viņš apņemas sniegt mūsu līdzstrādniekam interviju, kuras laikā tiks ievērota pilnīga slepenība.
— Pareizi! Tieši to es domāju.
— Bet ja policija protestēs?
— Ignorēsim to. Pie mums tas, paldies dievam, nav pirmais gadījums,..kad žurnālisti satiekas slepus ar policijas meklētu noziedznieku. Pirmajā vietā ir nevis likums, bet patiesība! Sabiedrībai ir tiesības saņemt jebkuru informāciju no pirmavota.
Profesors manāmi atdzīvojās, viņš pat sāka mundri svilpot kādu reklāmas meldiņu. Galva, it kā atbrīvojusies no spīlēm, no jauna darbojās pilnā jaudā. Un kā allaž, pār- sviežoties no depresijas uz sakāpinātu možumu, viņš izperināja kādu interesantu ieceri.
Tā attiecās uz platmaļu fabrikanta Karerasa jauno produkciju.
— Zināt, tas ir tas pats Karerass, kuram es kādreiz izgudroju devīzi — «Kas valkā Karerasa cepuri, tas dzīvo, cepuri kuldams!» — profesors atgādināja Elvīrai. — Viņš nupat sāk ražot senēģiptiešu galvassegas sevišķi moderniem jauniešiem … Pirmīt viņam atteicu. Mēs jau tā esam apkrauti ar pasūtījumiem, turklāt nekas asprātīgs smadzenēs nerosījās. Bet nupat pār mani nākusi apgaismība. —• Un profesors, ieslēdzis diktofonu, ņēmās aizgūtnēm klāstīt savu ideju.
Nākamo stundu viņš veltīja dažādiem organizatoriskiem jautājumiem.
— Šodienai pietiks, — viņš ar atvieglotu nopūtu izslēdza interkomu. Pagriezies pret Elvīru, profesors ar patiku nopētīja viņas stāvu.
— Jūs droši vien nojaušat, kādēļ lūdzu jūs pakavēties?
Elvīra pamāja.
— Tagad, kad ar Džeku viss jau izlemts, īstais laiks atgriezties pie mūsu lielā projekta, — profesors pusbalsī sacīja. — Ierosinu piešķirt operācijai šifrētu nosaukumu «Trauksme». — Tad, uz pirkstgaliem piegājis pie durvīm, pēc iespējas klusāk tās aizslēdza un tikai pēc tam apvaicājās:
— Vai trokšņu efekts gatavs?
— Gatavs! — Elvīra pamirkšķināja profesoram un, nespēdama savaldīties, uzspieda sajūsminātu skūpstu zilganiem rugājiem apaugušajam vaigam.
— Jūs esat ģēnijs! — viņa čukstēja.
— To es pats zinu! — profesors pasmaidīja. — Bet tagad netērēsim laiku savstarpējiem komplimentiem. Labāk pastrādāsim pie «Trauksmes» scenārija.
KRISTOFORS DEILIJS
Sēdēdams mūsu aģentūras kantorī, lasīju kādu grāmatu, bet pats vairāk domāju par Džeku Kreili.
Grāmatas autors bija pazīstams iluzionists, kurš vecumdienās nolēmis atklāt lasītājiem dažus aroda noslēpumus. Interese par cirka triku tehniku mums ar Mūnu bija radusies pēc sarunas ar kriminālistikas laboratorijas līdzstrādnieku, speciālisti! sarežģītā optikā.
Viņš pieļāva varbūtību, ka burvju spoguļi, kurus Den- Grab-Hisibs lietoja eksperimenta laikā, izkropļojuši reālo ainu. Ja Džeka aizstāvji pieminēs šo argumentu, prokuroram būs jānopūlas, pierādot, ka nogalināšanas brīdī Džeks atradies tieši līdzās Aurēlijai, nevis zināmā atstatumā.
Kad ienāca Mūns, biju ticis tikai līdz pusei.
— Nu, vai atradāt kādu apstiprinājumu? — viņš pamāja uz grāmatas pusi.
— Nē, — es pašūpoju galvu. — Te runā tikai par vispārēju optisko maldu efektu. Un kā jums veicies?
Mūns izvilka no kabatas kādu lapiņu.
— Lasiet pats!
Tā izrādījās nekustamo īpašumu aģenta liecība.
Ideja, ka vajadzētu uzzināt, kādus dokumentus Džeks Kreilis uzrādījis, pērkot raķešu šahtu, kurā viņu vēlāk apcietināja, piederēja man. Arī tās realizācija citos apstākļos būtu uzticēta man saskaņā ar Mūnam visai ērto darba dalīšanu, pie kuras viņš parasti pieturējās. Proti, pats, no vietas neizkustēdamies, nodevās intensīvam domāšanas procesam, ļaudams man skraidīt un audzēt varžacis.
Taču šoreiz viņš strikti paziņoja, ka viņam apnicis, dzīties pakaļ spokiem un reizē sekot notikumiem, sēžot pie televizora. Te nu esot radusies izdevība gan izstaipīt kājas, gan sadabūt konkrētus faktus.
Un tagad manā priekšā bija nekustamo īpašumu aģenta izsmeļoša pašrocīgi uzrakstīta šahtas vēsture.
Sākumā šahtu no kara minstrijas nopirkusi kāda miglaina reliģiskā sekta ar vēl miglaināku garu jo garu nosaukumu. Tās garīgais vadonis licis lielas cerības uz to, ka nedaudzajiem brālības locekļiem dziļā pazemē būs vieglāk atteikties no pasaulīgiem kārdinājumiem. Patiesībā viņu reliģiskā fanātisma tik tikko pieticis dažiem mēnešiem. Neveiksmīgie mūki izklīduši kur kurais. Palicis vienīgi sektas vadonis — ne jau tāpēc, lai lūgtu dievu, bet lai pārdotu šahtu. Atdevis to par puscenu nekustamo īpašumu aģentam, viņš pazudis nezināmā virzienā. Iespējams — notriekt saņemto, mūkiem kopīgi piederošo naudu vai arī — dibināt jaunu sektu.