Tā kā nebija ko dartf, ieslēdzu televizoru.
Nokļuvu-tieši senāta sēdē. No laikrakstiem zināju — daudzi jo daudzi sabiedrisko interešu drošsirdīgie aizstāvji, kuri nebijās ne no prezidenta, nedz no paša velna, bijuši spiesti ar kaunu kapitulēt mikroskopiskajiem agresoriem no Honkongas.
Taču operatori prata uzņemt sēžu zāli tādā rakursā, ka tukšās vietas gandrīz vai nemanīja.
Runāja senators Validons. Viņš pieprasīja visenerģiskākos soļus dzelzceļu avāriju novēršanai. Ne bez intereses noklausījos arī debates. Oratori izteicās vienādi augstā stilā, taču pēc runu satura varēja jo viegli uzminēt, kas apmaksā šo augsto stilu — dzelzceļu sabiedrības vai viņu niknākie konkurenti — aviolīniju īpašnieki.
Pēc tam pienāca kārta diktoram. Neparasti īsajam pēdējo notikumu kopsavilkumam sekoja jo sīkas vēstis no gripas frontes. Pat televizors sadrūma, tas iesāka kaut kā nelādzīgi mirkšķināt.
Slimnieku skaits galvaspilsētā pēdējo stundu laikā palielinājies par dažiem tūkstošiem. Samazinājies filmu izlaidums, jo sirgst ne tikai krietns skaits kinozvaigžņu, bet arīdzan puse tehniskā personāla. Prāvākie universālveikali visās pilsētās gandrīz tukši. Pirmo reizi galvaspilsētas metropolitēna vēsturē pieplūduma stundās var atrast brīvas sēdvietas. Dažas bankas, ņemot vērā darbinieku masveidīgo saslimšanu, atteikušās no tādām operācijām kā aizņēmumu piešķiršana privātpersonām, vekseļu inkasācija utt. Prezidents, kuru pirms nedēļas pēc personiskā ārsta ieteikuma pārveduši uz slimnīcu, jūtas labāk, speciālisti nešaubās par drīzu atveseļošanos. Tomēr kopējais nāves gadījumu skaits jau pārsniedzis tūkstoti.
Lai mazliet uzmundrinātu skatītājus, diktors pastāstīja: Itālijā miruši ap divi tūkstoši; Dānijā premjers sasaucis ministru kabineta speciālu sēdi, lai apspriestu gripas katastrofālās sekas, kādas tā atstāj uz valsts eksportu; Francijā epidēmijas dēļ slēgtas pamatskolas.
Pēc tam uz ekrāna parādījās simpātiska jauna sieviete. Ak vai, sekoja tikai lekcija par tēmu «Kā izsargāties no gripas». Uzskaitījusi visus preventīvos soļus, kurus īstenot varētu vienīgi viennīcā ieslodzīts cietumnieks, ārste sāka nevaldāmi šķaudīties. Beigās viņa ar vainīgu sejas izteiksmi atzina, ka pats drošākais līdzeklis laikam joprojām esot silta gulta, karsta tēja un aspirīns.
Izslēdzis televizoru, neviļus pieliku plaukstu pie pieres. Temperatūras tā kā nebija. Bet ko var zināt? Varbūt tomēr prātīgāk aizbraukt uz mājām un ielīst gultā? Bet pa ceļam drošības pēc iegādāties ausu aizbāžņus, kas pasargātu mani no Minervas mutvārdu uzbrukumiem.
Kad ieskanējās telefons, lēmums jau bija pieņemts. Tik tikko pazinu Minervas balsi:
— Brauc ātrāk mājāsl — balss čerkstēja. — Noticis kaut kas briesmīgs.
— Tā jau domāju, — atsaucos pārbiedētā balsī. Atmiņas par pēdējām divām nedēļām, kad Minervas nepārtrauktā sūkstīšanās laupīja pat miegu, acumirklī izgaisa. Iztēlē jau redzēju viņas vārdu sēru ierāmējumā un, sataustījis bikšu kabatā mašīnas atslēgu, uzsaucu:
— Izbraukšu pēc minūtes! Bet tu tikmēr iedzer aspirīnu un apsedzies pēc iespējas siltāk! Dakteris, cerams, jau izsaukts?
— Vēl ne, bet derētu izsaukt tev — pie tam psihiatru. Es tev veselu pusstundu mēģinu iestāstīt, ka pfe manis tūlīt ieradīsies Karls Ebots, tas pats reportieris no «Telegrāfa», bet tu iesaki man pielikt pie kājām termoforu! Pēc šīs sasodītās pašnāvības mana reputācija ir vējā! Ko lai daru? Ko lai saku viņam?!
— Iepriecini Ebotu ar pareģojumu, ka tuvākajās nedēļās vēl daži miljoni saslims ar Honkongas gripu. Ar šo nekļūdīgo prognozi tu pilnīgi reabilitēsi savu labo slavu.
Nezinu, ko Minerva pateica pēc tam, jo durvju zvans lika man pagaidām nolikt klausuli uz galda.
Nācējas bija divas gaužām izskatīgas, stipri pajaunas sievietes. Pēc klientēm viņas diez kā neizskatījās. Palūdzu viešņas noģērbt mēteļus un pievērsos atkal telefonam.
Grasījos ātrumā atvadīties no Minervas, bet izbeigt sarunu, ja vada viņā galā atrodas sieviete, kura netaisās apklust, nav nemaz tik viegli. Apmeklētājām muguru pagriezis, brīdi noklausījos Minervas uzskatus par egoistiem, kuri izmanto tuvinieku ciešanas savu seklo asprātību demonstrēšanai.
Sarunādamies neredzēju, ko dara manas apmeklētājas. Aizdomīga čaukstoņa lika man spēji apgriezties.
Viena meitene patlaban vilka pāri galvai puloveri, otra vēl cīkstējās ar rāvējslēdzi. Mirkli galīgi apstulbu, nākamajā sāku rīkoties. Vienai mazliet varmācīgi novilku puloveri uz leju, otrai pasniedzu savu mutautu. Spriežot pēc lielajām lāstekām, kas pilēja no gluži sarkanā, apsaldētā deguna, abas bija kļūdījušās dzīvokļiem. Terapeits profesors Hudsonlejs pieņēma pacientus stāvu zemāk.
Lūkoju ieskaidrot viņām šo pārpratumu, bet tā meitene, kas likās mazāk saaukstējusies, tikai paraustīja plecus.
— Nekā tamlīdzīga, mēs nākam tieši pie jums. — Viņa izvilka no somiņas vēstuli. — Lūk, jūsu aicinājums ierasties uz filmēšanas mēģinājumu.
Beidzot pār mani nāca apskaidrība. Atcerējos aizdomīgo troksni pie durvīm, ko sadzirdēju, runādams ar Mūna sievu. Ar grūtībām ticis vaļā no apmeklētājām, izgāju gaitenī un apskatīju durvis no ārpuses. Parasti uz tām varēja redzēt mūsu cienījamo izkārtni «Detektīvaģentūra Mūns un Deilijs». Tagad tās vietu aizņēma gluži cita: - «M. P. Pintiks. Populārzinātnisku filmu studija».
Sī studija atrodas gaiteņa galā. Reizēm vērodami tās apmeklētājas, kurām, pēc skata spriežot, vienīgi kosmētikas zinātne bija tuva, abi ar Mūnu puslīdz uzminējām, kādas filmas uzņem kaimiņš.