Inspektors pašķielēja uz direktoru, kura acu kaktiņos, šķiet, iedzirkstījās sarkastisks smīns.
— Tā, — Ribņikovs sacīja. — Ar ko jūs nodarbojāties pēdējos trīs mēnešus?
— Ar neitrīno akupunktūru.
— Vai nevarētu sīkāk?
— Ir referāts, — Gorčinskis kā skaldit noskaldīja. — Tur viss uzrakstīts.
— Un tomēr es palūgtu jūs mazliet sīkāk pastāstīt par savu darbu, — inspektors ļoti mierīgi teica.
Dažas sekundes viņi uzlūkoja viens otru. Pēc tam laborants lēni piemiedza acis.
— Kā vēlaties, — viņš noducināja. — Var arī sīkāk. Laboratorijā tika pētīta koncentrētu neitrīno kūlīšu iedarbība uz galvas smadzeņu balto un pelēko vielu, kā arī uz izmēģinājuma dzīvnieku organismu visumā. Vienlaikus ar patoloģisku un citu izmaiņu reģistrēšanu tika izdarīti biostrāvu mērījumi, kā ari neiroglobulīna un neirostromīna relatīvo daudzumu analizēs . . .
«Nu, pagaidi tikai, gan es tev rādīšu…» inspektors klusībā nodomāja.
— Sakiet, biedri Gorčinski, — kas jums īsti noticis ar rokām? — viņš jautāja, negaidīti pāriedams uzbrukumā.
Gorčinskis neviļus sakustējās, it kā gribētu paslēpt saskrambātās, rētām pārklātās rokas, taču tūdaļ pat nomierinājās un tikai sažņaudza milzīgās dūres.
— Pērtiķis saskrāpējis .. .
— Jūs eksperimentējāt ar dzīvniekiem?
— Jā, es eksperimentēju tikai ar dzīvniekiem, — Gorčinskis atbildēja, tikko manāmi uzsvērdams vardu «es».
— Kas notika ar Komļinu pirms diviem mēnešiem? — inspektors turpināja uzbrukt.
Gorčinskis paraustīja plecus.
— Neatceros.
— Es jums atgādināšu. Komļins savainoja roku … Kā tas notika?
— Savainoja, un diezgan! — Gorčinskis atcirta.
— Gorčinski! — direktors brīdinoši iesaucās.
— Tā, tā, — inspektors pašūpoja galvu. — Jūs laikam esat pārliecināts, ka gribu no jums izspiest atzīšanos, kas varētu kaitēt Komļinam… vai jums, vai arī kādam citam. Patiesībā viss izskaidrojams daudz vienkāršāk. Es diemžēl esmu radiooptiķis un nevis fiziologs. Tomēr pavirši spriest es nedrīkstu. Un šajā darbā neesmu iecelts, lai fantazētu… Bet, tiklīdz jums kaut ko jautā, jūs uzvedaties kā histēriska vecmeita. Kaunieties!
Iestājās klusums. Un pēkšņi direktors saprata, kur slēpjas šī neatlaidīgā cilvēka spēks. Acīm redzot, to saprata arī Gorčinskis.
— Ko jūs vēlaties zināt? — viņš aizsmakušā balsī vaicāja.
— Kas ir neitrīno akupunktūra?
— Tā ir profesora Komļina ideja. Dažu smadzeņu garozas iecirkņu apstarošana ar neitrīno kūlīšiem izraisa, jeb pareizāk, krasi pastiprina organisma pretošanās spējas. Aplipināti vai saindēti suņi izveseļojās pēc divām trim procedūrām. Te ir zināma līdzība ar adatu terapiju — seno ķīniešu ārstniecības metodi. Tikai adatu šajā gadījumā aizstāj neitrīno kūlītis. Līdzība, protams, tīri ārēja .. .
— Bet metodika? — jautāja inspektors.
— Dzīvnieka galvu noskuj un pie ādas piestiprina īpašus piesūcekņus — nelielas ierīces neitrīno kūlīšu fokusēšanai. Precīzi notēmēt un virzīt šos staru kūlīšus ir ļoti grūti. Bet vēl grūtāk bija atrast tos smadzeņu garozas iecirkņus un punktus, kas ļauj pastiprināt organisma pretošanās spējas vēlamajā virzienā.
— Un kādas slimības tādējādi var ārstēt?
Gorčinskis brīdi svārstījās.
— Daudzas. Profesors Komļins uzskata, ka neitrīno akupunktūra mobilizē mums vēl nezināmus organisma spēkus.
— Labi, biedri Gorčinski. Esmu jums ļoti pateicīgs. (Gorčinskis greizi pasmīnēja.) Bet tagad, lūdzu, pastāstiet, kā jūs atradāt Komļinu. Jūs taču, liekas, bijāt pirmais, kas viņu ieraudzīja . ..
— Jā, es biju pirmais. No rīta ierados darbā. Andrejs Andrejevičs sēdēja … pie galda .. .
— Ģeneratora telpā?
°— Jā, ģeneratora telpā. Uz galvas viņam bija piesūcekņu aptvere. Ģenerators darbojās. Man likās, ka Andrejs Andrejevičs miris. Es izsaucu ārstu …
Gorčinska balss aizlūza. Tas bija tik negaidīti, ka inspektors brīdi vilcinājās, iekams uzdeva kārtējo jautājumu.
— Un jūs nezināt, kādu eksperimentu Komļins toreiz izdarīja?
— Nezinu. Uz galda atradās laboratorijas svari. Turpat gulēja divas sērkociņu kastītes. No vienas sērkociņi bija izbiruši…
— Pagaidiet! — inspektors iesaucās. — Sērkociņi . .. Kāds tam sakars ar sērkociņiem?
— Sērkociņi, — Gorčinskis turpināja, — bija salīmēti pa diviem un trim kopā. Vienā svaru kausiņā bija iemesti seši. Turpat uz galda atradu papīra lapu ar skaitļiem. Profesors Komļins bija svēris sērkociņus. Tas ir neapšaubāmi. Es pats to pārbaudīju. Skaitļi saskan.
— Sērkociņi… — inspektors murmināja. — Kādam eksperimentam tie noderēja? To es gribētu zināt… Ko jūs par to domājat?
Gorčinskis klusēja.
— Vai nekad neesat ievērojis, ka profesors Komļins prot ātri risināt galvā matemātiskus uzdevumus? Es domāju — pirms tās dienas, kad viņš rādīja jums savus trikus.
— Nē, — sacīja Gorčinskis. — Nekā tamlīdzīga neesmu ievērojis. Tā. Un tagad jūs zināt visu, ko zinu es …
— Tādā gadījumā varat būt brīvs, — inspektors strupi nobeidza sarunu.
Gorčinskis piecēlās un neatskatīdamies izgāja. Ribņikovs vēlreiz pievērsa uzmanību laboranta pakausim, kur dīvainā kārtā iezīmējās nevis viens, bet divi nelieli plikumi.
— Sakiet, biedri Lēman, — vai neitrīno akupunktūra nevar kaitīgi ietekmēt psihi? — inspektors jautāja.
— Komļins apgalvoja, ka tas esot izslēgts, — direktors teica un brīdi vēlāk piemetināja: — Gorčinskis šodien vairs nevarēs strādāt. Diezin vai tā vajadzēja…
— Tikai tā! — inspektors atcirta. — Un varbūt vēl stingrāk . .. Bez tam, piedodiet, biedri Lēman, cik plikumu pakausī, pēc jūsu domām, var būt normālam cilvēkam? Un tad vēl šīs rētas… Neko teikt, profesora cienīgs skolnieciņš!
— Cilvēki mīl savu darbu … — direktors mēģināja iebilst.
Dažus mirkļus inspektors, sakodis zobus, uzlūkoja sarunu biedru, tad sacīja:
— Slikti viņi to mīl! Un arī jūs šos cilvēkus nemīlat. Mēs esam bagāti. Valsts dod jums aparatūru, izmēģinājuma dzīvniekus — jebkurā daudzumā .. . Strādājiet, meklējiet, pētiet! Bet neesiet vieglprātīgi, neriskējiet ar cilvēka dzīvību! Mūsu apstākļos tam nav nekāda attaisnojuma!
— Lūdzu, neaizmirstiet, ka mūsu institūtā tas ir pirmais gadījums . . .
— Jūsu institūtā. .. Bet citos? Un uzņēmumos? Komļins — astotais pēdējā pusgadā! Barbarisms! Barbariska varonība! Cilvēki paši lien automātiskās raķetēs, automātiskos ^batiskafos, atomu reaktoros… — viņš piespiestHpfsmaidīja. — Meklē īsākos ceļus uz patiesību, cenšas iespējami ātrāk pieveikt dabu un nereti iet bojā … Lūk, jūsu Komļins — astotais! Vai tad to var pieļaut, profesor Lēman?
— Zināmos apstākļos tas ir neizbēgami. Atcerieties kaut vai ārstus, kas paši sev iepotēja koleru un mēri! Starp citu, — direktors pēkšņi mainīja sarunas temu, — esmu devis rīkojumu atvērt Komļina seifu. Man atnesa viņa piezīmes. Domāju, ka arī jums būs interesanti iepazīties ar tām.
— Protams, protams, — inspektors tūlīt piekrita.