Deivs Egerss
Sfēra
atsauksmes
Tas, kas reiz nonācis internetā, tur būs pieejams vienmēr. Tā ir jau tagad un būs arī nākotnē, taču Deivs Egerss šo apgalvojumu paceļ jaunā, utopiskā līmenī. Privātums šīs grāmatas pasaulē ir pielīdzināms zādzībai, bet dalīšanās ir visvērtīgākā darbība. Šis ir darbs, ko derētu izlasīt ikvienam internēta lietotājam, jo liks paskatīties uz tik ierasto ar skaidrāku skatienu.
Līva Alksne, žurnāliste
Šī ir grāmata, kas ļauj izprast īstenības paradoksus un kuru var ieteikt ikvienam, kas apjauš savu atkarību no pogu spaidīšanas. Grāmata, iesākta nevainojamas spozmes un šķietamas paredzamības noskaņā, palēnām pārtop baisā labirinta skrējienā, kam arī lasītājs zina tikai vienu izeju. Mums ikvienam ir tiesības nebūt redzamam... Tikai jautājums: vai cilvēka smadzeņu funkcijas, kas, par laimi, ir ierobežotas, paredz zināt visu... par visu?
Iveta Krūmiņa, bloga igramatasscv.wordpress.com autore
Neierasti ticams stāsts par nākotni, kas balansē uz utopijas un distopijas robežas. Ja meklējat grāmatu, kas liks domāt par tehnoloģiju ietekmi uz mūsu nākotni, “Sfēra” būs tieši laikā.
Spīgana Spektore, grāmatu raidījuma “Spīganas lasītava” vadītāja
“Fascinējoši... Šis ir ideju romāns par to, kā sabiedrība konstruē un dekonstruē privātuma jēdzienu, kā korporācijas pamazām piesavinās mūsu privāto dzīvi un kā tas var ietekmēt Rietumu demokrātiju.”
Mārgareta Atvuda, The New York Review of Books
“Mūsdienīga un ļoti meistarīga Svifta satīras un Orvela nākotnes vīziju sintēze.”
The Guardian (Lielbritānijā)
“Egersa darbs ir vienlaikus biedējoša un komiska, reālistiska un spriedzes piesātināta nākotnes vīzija.”
St. Louis Post-Dispatch
Nākotnei nebija satvara, nekādu robežu. Šķita, ka cilvēkam var pietrūkt vietas, kur glabāt savu laimi.
Džons Steinbeks, “Austrumos no Ēdenes”
Pirmā grāmata
Ak kungs, nodomāja Mēja. īsta debesu valstība.
Klusā okeāna košo krāsu piesātināta, “Sfēras” teritorija šķita haotiski izpletusies uz visām pusēm, tomēr katra sīkākā detaļa bija rūpīgi pārdomāta, pašu kreati-vāko prātu radīta. Vietā, kur savulaik atradās kuģu būvētava, pēc tam autobraucēju kinoteātris, pēc tam krāmu tirgus un pēdīgi tā visa paliekas, nu bija ierīkoti viļņoti, zaļi pakalni un Kalatravas1 strūklaka. Un pikniku zona ar koncentriskos apļos izvietotiem galdiņiem. Un tenisa korti, sārtas ķieģeļu drumslas un zāle. Un volejbola laukums, kur, spiegdami un viļņodamies kā ūdens, skraidīja “Sfēras” bērnudārza ķipari. Bija arī darbavietas - četrsimt akri matēta tērauda un stikla, pasaules ietekmīgākā uzņēmuma galvenais birojs. Tam visam pāri pletās perfekti zilas debesis.
Soļojot no autostāvvietas uz galveno ēku, Mēja centās izskatīties piederīga šai vietai. Celiņš vijās starp citronu un apelsīnu kokiem; tas bija izlikts ar sarkanīgiem akmeņiem, kurus vietām aizstāja flīzes ar rosinošiem saukļiem. Sapņo! - aicināja viens no tiem, vārds, ar lāzeru iegravēts akmenī. Piedalies! - mudināja cits. To bija desmitiem. Atrodi savējos! Pārradi! Iztēlojies! Viņa gandrīz uzkāpa uz rokas jaunam vīrietim pelēkā kombinezonā, kurš lika vietā vēl vienu vārdu: Elpo!
Saulainā jūnija pirmdienā Mēja apstājās pie galvenās ieejas zem stiklā iegravēta logotipa. Lai gan uzņēmums bija dibināts pirms nepilniem sešiem gadiem, tā nosaukums un logotips - aplis ar savītu režģi un mazu “c” burtiņu centrā2 - bija viens no pazīstamākajiem pasaulē. Galvenajā birojā strādāja vairāk nekā desmit tūkstoši darbinieku, bet “Sfērai” bija biroji visās pasaules malās, ik nedēļu tā pieņēma darbā simtiem jaunu, talantīgu prātu. Jau četrus gadus pēc kārtas tā bija ieguvusi pasaules populārākā uzņēmuma nosaukumu.
Mēja nekad nebūtu iedomājusies pretendēt uz darbu šādā vietā, ja tur nestrādātu Enija. Enija bija divus gadus vecāka, bet koledžas laikā viņas trīs semestrus nodzīvoja kopā kādā atbaidošā ēkā, kuru daudzmaz ciešamu vērta tikai abu meiteņu apbrīnojamā tuvība. Viņas bija kaut kas līdzīgs draudzenēm, māsām vai māsīcām un labprāt būtu Siāmas dvīnes, jo tad varētu nekad nešķirties. Kopdzīves pirmajā mēnesī Mēja bija salauzusi žokli -eksāmenu, izsalkuma un gripas novājināta, paģībusi uz ielas. Enija teica, lai viņa paliek gultā, tomēr Mēja devās uz 7-Eleven pēc kofeīna un atjēdzās guļam uz ietves koka pavēnī. Nogādājusi Mēju slimnīcā, Enija gaidīja, kad ārsti sastiprinās kaulu, un visu nakti snauduļoja draudzenei līdzās koka krēslā, bet vēlāk mājās dienām ilgi baroja viņu caur salmiņu. Mēja vēl nekad nebija sastapusi sava vecuma cilvēku, kurš spētu tik pašaizliedzīgi un prasmīgi kādu aprūpēt, un tas vēl vairāk stiprināja abu saikni -viņa pati nenojauta, ka spēj būt tik lojāla.
Kamēr Mēja vēl mācījās Karltonas koledžā, izmēģinot te vienu, te otru specialitāti - mākslas vēsturi, mārketingu un psiholoģiju -, līdz pēdīgi ieguva grādu psiholoģijā bez nodoma uzsākt karjeru šajā nozarē, Enija ieguva maģistra grādu Stenforda Universitātē un bija pieprasīta it visur, it īpaši “Sfērā”, kur arī sāka strādāt tikai dažas dienas pēc diploma saņemšanas. Nu viņai bija amats ar pretenciozu nosaukumu - nākotnes nodrošināšanas direktore, kā jokoja pati Enija, - un viņa skubināja Mēju pieteikties darbam “Sfērā”. Mēja paklausija draudzenei un tika pieņemta darbā. Lai gan Enija dievojās, ka viņai neesot ar to nekāda sakara, Mēja nešaubījās, ka tas ir Enijas pirksts, un bija viņai ārkārtīgi pateicīga. Miljoniem, jā, pat miljardiem cilvēku dedzigi vēlējās būt tur, kur tagad bija Mēja, - ieiet šajā trīsdesmit pēdu augstajā, Kalifomijas gaismas caurstrāvotajā ātrijā savā pirmajā darba dienā vienīgajā uzņēmumā, kurš patiešām bija ko vērts.
Viņa pagrūda smagās durvis. Galvenais vestibils bija garš kā promenāde un augsts kā katedrāle. Virs galvas slējās biroji četru stāvu augstumā, visas sienas bija no stikla. Mejai sareiba galva, un viņa pievērsa skatienu nevainojami spožajai grīdai, kas atspoguļoja viņas bažīgo seju. Sajutusi, ka aiz muguras kāds stāv, meitene savilka lūpas smaidā.
- Tu droši vien esi Mēja.
Mēja pagriezās un ieraudzīja jaunu, skaistu galvu virs koši sarkanas šallītes un baltas zīda blūzes.
- Es esmu Renāte.
- Ļoti patīkami. Es meklēju...
- Eniju. Es zinu. Viņa drīz atnāks. - Renātes ausī notinkšķēja sīka digitāla lāsīte. - Viņa ir... - Renāte skatījās uz Mēju, bet redzēja pavisam ko citu. Tīklenes interfeiss, nodomāja Mēja, viena no šeit tapušajām inovācijām.
- Viņa ir Mežonīgajos Rietumos. - Renātes skatiens atkal pievērsās Mejai. - Bet drīz būs klāt.
- Ceru, ka viņai ir izturīgs zirgs un pietiekami daudz sausiņu, - Mēja pajokoja.
Renāte pieklājīgi pasmaidīja, bet nesmējās. Mēja zināja, ka “Sfēras” ēkām ir doti dažādu vēsturisku laikmetu nosaukumi; šis atjautīgais paņēmiens ļāva samazināt to korporatīvo bezpersoniskumu, kas raksturīgs vairumam lielo uzņēmumu. Katrā ziņā tas bija daudz labāk par austrumu korpusu 3B, Mejas iepriekšējo darbavietu. Vēl pirms trim nedēļām viņa bija nostrādājusi pēdējo dienu savas bērnības pilsētas komunālajā dienestā (visi bija pilnīgi apstulbuši, kad Mēja iesniedza atlūgumu) un nu brīnījās, kā varēja izniekot tur tik daudz laika. Kāda laime bija tikt prom no šī gulaga un visa, kas ar to saistīts!
Renātes ausī joprojām skanēja kaut kādi signāli. - Pagaidi, - viņa sacīja. - Tagad Enija teica, ka vēl kādu brīdi būs aizņemta. - Renāte uzlūkoja Mēju ar starojošu smaidu. - Varam pa to laiku apskatīt tavu darbavietu. Enija atnāks pie tevis aptuveni pēc stundas.
1
Santjago Kalatrava (1951) - spāņu neofuturisma stila arhitekts, viens no ievērojamākajiem savas nozares pārstāvjiem. Šeit un turpmāk - tulk. piez.