- Tā gadījās.
- Nē, vispār man tas patīk. Šķiet, ka daļa no tevis dzīvo uz zemes, bet otra daļa plivinās pa mākoņiem. Nu, kas ir? Tikai nesāc raudāt.
- Man šodien visi klūp virsū.
- Tu vēl par to pašu?
- Domā, viss bija normāli? Ar Denu un Elisteru?
- Protams.
- Vai viņš patiešām ir tik jūtīgs?
Enija pārgrieza acis. - Elisters? Pilnīgs friks. Bet viņš ir ģeniāls programmētājs, īsta mašīna. Paietu gads, līdz mēs atrastu un apmācītu kādu darīt to, ko prot viņš. Tā nu ir jāpiecieš šīs histērijas. Šeit ir vēl citi psihi ar slimigu uzmanības deficītu, un ir tādi cilvēki kā Dens, kas viņus atbalsta. Bet vari neuztraukties - tev nebūs ar viņiem bieži jāsaskaras. Vismaz ar Elisteru ne. - Enija ieskatījās pulkstenī.
- Man jāiet. Paliec te un piebāz to maisu pilnu, - viņa sacīja. - Tiksimies vēlāk.
Mēja paņēma džinsus, pārtikas produktus, kurpes, vairākus tālruņu apvalkus un sporta krūšturus. Izejot pa durvīm, viņa jutās kā veikalu zagle, bet, par laimi, nevienu nesastapa. Atgriezusies savā vietā, Mēja atrada vienpadsmit ziņas no Enijas.
Viņa izlasīja pirmo. Man nevajadzēja tā izteikties par Denu un Elisteru. Tas bija nesmuki, ļoti nesfēriski. Aizmirsti, ko es teicu.
Tad otro. Vai saņēmi manu pēdējo ziņu?
Trešo. Sāku panikot. Kāpēc tu neatbildi?
Ceturto. Tikko nosūtīju tev īsziņu, zvanīju. Vai esi mirusi? Velns! Aizmirsu, ka tu aizmirsi telefonu. Šiza!
Piekto. Varbūt tev nepatika, ko teicu par Denu, bet tas nav iemesls mani ignorēt. Es taču atvainojos. Uzraksti.
Sesto. Saņēmi manas ziņas? Tas ir ļoti svarīgi. Piezvani!
Septīto. Ja pateici to Denam, tu esi kuce. Kopš kura laika mēs viena otru nosūdzam?
Astoto. Padomāju, ka tev ir sanāksme. Tā ir?
Devīto. Ir pagājušas 25 min. Kas LĒCIES?
Desmito. Tikko noskaidroju, ka esi savā vietā. Ja tūlīt nepiezvanīsi, starp mums viss ir cauri. Domāju, ka esam draudzenes.
Vienpadsmito. Hei!
Mēja piezvanīja. - Tu esi galīgi nojūgusies?
- Kur tu biji?
- Vēl pirms divdesmit minūtēm biju kopā ar tevi. Paņēmu mantas, iegāju tualetē un atgriezos savā vietā.
- Vai tu mani nosūdzēji?
- Ko es izdarīju?
- Tu mani nosūdzēji?
- Kas ar tevi notiek, Enij?
- Vienkārši pasaki!
- Nē. Kam es varēju tevi nosūdzēt?
- Ko tu viņam pateici?
- Kam?
- Denam.
- Es viņu pat neredzēju.
- Un neko viņam nerakstīji?
- Nē taču.
- Vari apzvērēt?
-Jā-
Enija atviegloti nopūtās. - Bļāviens! Labi, piedod. Nosūtīju viņam ziņu un zvanīju, bet viņš neatbildēja. Tad neatbildēji ari tu, un manas smadzenes izdomāja šo sviestu.
- Tik tiešām sviestu.
- Piedod!
- Vai tu gadījumā neesi pārstrādājusies?
- Nē, viss kārtībā.
- Varam vakarā kaut kur aiziet.
- Nē, paldies.
- Kāpēc?
- Es nevaru. Šonedēļ esmu darbos līdz acīm. Cenšos tikt galā ar to sūdu būšanu Vašingtonā.
- Vašingtonā? Kas tur noticis?
- Tas ir garš stāsts. Turklāt es nedrīkstu to stāstīt.
- Tev vienai jātiek galā ar Vašingtonu?
- Viņi vienmēr dod man tās ķezas ar valdību. Nezinu, kāpēc, varbūt domā, ka palīdzēs bedrītes vaigos. Varbūt ari palīdzēs. Lai nu kā, gribētos būt piecos eksemplāros.
- Tev ir briesmīga balss. Vajag kādu vakaru atpūsties.
- Nē, nē, viss kārtībā. Man tikai jāatbild uz kādas apakškomitejas jautājumiem. Es tikšu galā. Bet nu man vairs nav laika. Bučas!
Enija pārtrauca sarunu.
Mēja piezvanīja Frensisam. - Enija šodien nevar nekur iet. Varbūt tu nāksi?
- Uz pilsētu? Šovakar “Kolonijā” būs labdarības koncerts. Esi dzirdējusi par The Creamers177
Mēja teica, ka derēs arī The Creamers, bet vakarā viņai vairs nebija vēlēšanās iet uz koncertu “Kolonijā”. Viņa iesēdināja Frensisu savā mašīnā, un abi devās uz Sanfrancisko.
- Vai mēs braucam uz kādu noteiktu vietu? - viņš pajautāja.
- Ne-e. Ko tu tur dari?
Frensiss drudžaini rakstīja kaut ko tālruni. - Rakstu visiem, ka nebūšu koncertā.
- Uzrakstīji?
- Jā. - Viņš nolika tālruni.
- Labi. Vispirms paēdīsim un iedzersim.
Atstājuši mašīnu centrā, viņi sameklēja kādu restorānu. Pie skatlogiem bija nevīžīgi pielipināti noplukuši, apetīti nerosinoši ēdienu attēli; arī viss pārējais viesa cerību, ka tā būs gana lēta vieta. Tā tas patiešām bija, un viņi pasūtīja kariju un Singha alu. Bambusa krēsli žēli čīkstēja un ar grūtībām saglabāja vertikālu stāvokli. Kad pirmais alus gāja uz beigām, Mēja nolēma, ka steigšus izdzers vēl vienu un tad uz ielas noskūpstīs Frensisu.
Kad abi izgāja ārā, viņa tā ari izdarīja.
- Paldies, - sacīja Frensiss.
- Tu saki man paldies?
- Tu aiztaupīji man tādas mocības! Es vēl nekad mūžā neesmu spēris pirmo soli, un parasti paiet vairākas nedēļas, līdz sieviete saprot, ka viņai jāuzņemas iniciatīva.
Šis nelielais informatīvais šoks atkal sarežģīja Mejas attieksmi pret Frensisu, kurš vienubrīd šķita tik jauks, bet jau nākamajā - savāds un mazliet neadekvāts. Bet viņa bija uz Singha viļņa, tālab saņēma Frensisu aiz rokas, aizveda atpakaļ uz mašīnu, un viņi turpināja skūpstīties līdzās dzīvam krustojumam. Kāds bezpajumtnieks vēroja viņus gluži kā antropologs, izlikdamies, ka pieraksta savus novērojumus.
- Iesim, - Mēja teica, un viņi izkāpa no mašīnas un sāka klaiņot pa ielām, atrada atvērtu japāņu suvenīru veikaliņu, bet līdzās - galeriju, kurā bija izstādītas milzīgas, fotoreālisma stilā gleznotas pakaļas.
- Milzīgas bildes ar milzīgām pakaļām, - sacīja Frensiss, kad viņi atrada soliņu kādā gājēju ieliņā, kura laternu gaismā šķita pielieta ar zilganu mēness starojumu. - Tā ir īsta māksla. Nespēju noticēt, ka viņi vēl neko nav pārdevuši.
Mēja atkal viņu noskūpstīja. Viņai bija tāds noskaņojums, rosināja arī apziņa, ka Frensiss nekļūs pārāk uzstājīgs un viņa var atslābināties, zinot, ka šovakar būs tikai skūpsti. Tā bija gan bauda, gan draudzības un iespējamās mīlestības apliecinājums, un viņa pilnībā ļāvās šim mirklim, mēģinot iztēloties Frensisa seju - vai viņam ir atvērtas acis un vai viņu mulsina garāmgājēji, kuri ķiķināja vai klaigāja, tomēr gāja tālāk savu ceļu.
Turpmākajās dienās Mēja saprata, ka tas ir iespējams, -ka saule ir viņas nimbs un lapas pastāv tikai tāpēc, lai apbrīnotu katru viņas soli un mudinātu iet tālāk, apsveiktu viņu ar Frensisu un to, ko viņi darīja. Abi svinēja savu mirdzošo jaunību, brīvību, savas miklās mutes un darīja to pilnīgi atklāti, smeļoties spēku apziņā - lai kādas grūtības būtu viņus piemeklējušas vai vēl piemeklēs, viņi strādā pašā pasaules centrā un dara visu, lai to uzlabotu. Viņiem bija iemesls labi justies. Mēja jautāja sev, vai ir iemīlējusies. Nē, vēl ne, bet vismaz pusceļš jau bija noiets. Tonedēļ viņi bieži kopā pusdienoja, ātri paēda un atrada kādu vietiņu, kur varētu piekļauties viens otram un skūpstīties. Vienreiz pie Paleozoja evakuācijas izejas, citreiz - Romas Impērijā aiz amerikāņu tenisa18 kortiem. Mejai patika Frensisa garša, vienmēr svaiga un vienkārša kā citronūdens, arī tas, kā viņš noņēma brilles un brīdi šķita apjucis, tad aizvēra acis un kļuva gandrīz vai skaists, seja gluda un neviltota kā bērnam. Viņa klātbūtne piešķīra dzīvei jaunu garšu. Viss bija brīnumaini. Ēst bija brīnumaini - spoža saule, viņa
17
The Creamers - 1986. gadā dibināta amerikāņu pankroka grupa no Losandželosas; joprojām koncertē un izlaiž albumus.
18
Paddle tennis jeb amerikāņu teniss ir Amerikā radies tenisa paveids, kuru spēlē ar raketes lieluma lāpstiņām.