Mēja kūsāja dusmās. Viņa panikā traucas uz mājām, un pēc divu stundu brauciena atklājas, ka tētis mierīgi guļ uz dīvāna un skatās beisbolu, bet viņas bijušais tiek cildināts kā ģimenes varonis. Un viņa? Viņai ar to visu nav nekāda sakara. Viņa ir gandrīz vai lieka. Tas atsauca atmiņā visas tās Mersera īpašības, kuras viņu tik ļoti kaitināja. Viņš centās par varītēm panākt, lai visi uzskata viņu par labdari, un Mejai bija apnicis klausīties, cik viņš ir labs, godīgs, izpalīdzīgs un uzticams. Ar Mēju viņš lielākoties bija noslēgts un viegli aizvainojams un nekad nebija līdzās, kad viņai to visvairāk vajadzēja.
- Gribi ēst? Mersers atveda vistiņu, - mamma sacīja. Tā bija laba iespēja uz dažām vai pat visām desmit minūtēm nozust vannas istabā.
- Iešu nomazgāt rokas. - Mēja devās uz otro stāvu.
Pie vakariņu galda vecāki pastāstīja par notikušo: kā tētis gandrīz vai zaudēja redzi un viņa rokas kļuva vēl nejutīgākas, un ārsti apgalvoja, ka tie esot normāli un novēršami vai vismaz kontrolējami simptomi. Tad vecāki devās pie miera, bet Mēja un Mersers apsēdās pagalmā aiz mājas, kur vēl bija jūtams zāles, koku un lietus noskalotā pelēkā žoga izstarotais siltums.
- Paldies par palīdzību! - Mēja sacīja.
- Tas nebija grūti. Vinnijs tagad ir vieglāks nekā agrāk.
Mejai tas nepatika. Viņa negribēja, lai tētis būtu vieglāks. Vieglāk pārnēsājams.
- Kā tavs bizness? - viņa mainīja tematu.
- Nav ne vainas. Patiešām. Pagājušajā nedēļā pat nācās pieņemt mācekli. Iedomājies tikai - man tagad ir māceklis! Un kā tavs darbs? Forši, ja?
Mēja jutās pārsteigta. Mersers reti kad bija tik labā omā.
- Tas patiešām ir forši, - viņa atbildēja.
- Tas labi. Priecājos to dzirdēt. Es jau cerēju, ka tā būs. Ko tu tur dari? Programmēšana vai kas cits?
- Pagaidām esmu KP - Klientu Pieredzē. Strādāju ar reklāmdevējiem. Starp citu, es nesen skatījos tavu profilu, un tur bija komentārs par biznesu - kāds bija saņēmis bojātu pasūtījumu. Tas cilvēks bija tik dusmīgs. Tu noteikti pats arī to lasīji.
- Nē. - Mersers teatrāli nopūtās un manāmi sašļuka.
- Neņem galvā! Droši vien kaut kāds psihs.
- Tagad tas jau sēž man galvā.
- Neņem ļaunā! Es tikai...
- Tikai gribēji pateikt, ka kaut kāds psihs nevar mani ciest un mēģina kaitēt manam biznesam.
- Tur bija arī citi komentāri, lielākoties labvēlīgi. Viens bija ļoti smieklīgs. - Mēja sāka meklēt to tālrunī.
- Nevajag, lūdzu! Es negribu, lai tu tos lasi.
- Es jau atradu: “Nabaga brieži! Viņu vīrišķais lepnums tiek izcūkots, lai uztaisītu tādus sūdus!”
- Es taču lūdzu nelasīt.
- Kāpēc? Tas patiešām ir smieklīgi!
- Kā man palūgt, lai tu respektētu manas vēlmes?
Tas bija Mersers, kuru Mēja atcerējās un nevarēja ciest, - atskabargains, viegli aizkaitināms, lecīgs.
- Kas tev īsti nepatīk?
Mersers dziļi ievilka elpu, un Mēja saprata, ka tūlīt viņš teiks runu. Ja vien būtu tāda iespēja, viņš kāptu katedrā un izņemtu no žaketes kabatas lapiņu ar tēzēm. Divi gadi municipālajā koledžā, un viņš iedomājas, ka ir nez kāds profesors. Mēja jau bija dzirdējusi runas par organisko liellopu gaļu un King Crimson19 agrīno daiļradi, un pirms tam viņš vienmēr dziļi ievilka elpu, kā teikdams: “Iekārtojies ērtāk! Tas aizņems kādu bridi, bet noteikti būs tā vērts.”
- Gribu lūgt, lai tu...
- Zinu, zinu - lai es nelasu tavu klientu komentārus. Viss skaidrs.
- Nē, gribēju lūgt pavisam...
- Vai gribi, lai es tos lasu?
- Varbūt tomēr ļausi man pabeigt? Tad ari zināsi, ko es gribu. Nav jēgas minēt, ja tev nekas nesanāk.
- Bet tu tik lēni runā.
- Es runāju normāli, drīzāk tu esi kļuvusi ļoti nepacietīga.
- Nu labi. Es klausos.
- Tagad tu dusmojies.
- Acīmredzot tas mani garlaiko.
- Sarunas?
- Sarunas tik lēnā tempā.
- Vai drīkstu turpināt? Tikai trīs minūtes. Vari atvēlēt man trīs minūtes?
- Varu.
- Un šīs trīs minūtes tu nezināsi, ko es gribu teikt. Būs zināms pārsteiguma elements.
- Labi.
- Lieliski. Gribu sacīt, ka mums vajag kontaktēties citādi. Katru reizi, kad sazināmies, tas notiek kā caur filtru: tu sūti man saites, citē kādu, kas ir par mani kaut ko teicis, stāsti, ka redzēji manu bildi uz kādas sienas... Vienmēr starp mums ir kāds trešais. Pat tad, kad mēs paretam tiekamies, tu tūlīt sāc klāstīt, ko par mani domā kāds nezin kas. Iznāk, ka mēs nekad neesam divi vien. Katrā tikšanās reizē apkārt ir vēl simt cilvēku. Tu vienmēr skaties uz mani ar simt citu cilvēku acīm.
- Nevajag pārspīlēt.
- Es gribu runāt personiski ar tevi. Un man nepatīk, ka tu iepin šajā sarunā katru otro svešinieku, kurš ir par mani izteicies.
- Es tā nedaru.
- Dari gan. Pirms pāris mēnešiem tu kārtējo reizi kaut ko izlasīji, un kas notika? Kad mēs satikāmies, tu gandriz vai negribēji runāt.
- Bet tur bija rakstīts, ka tu izmanto apdraudēto sugu ragus.
- Nekad neesmu to darījis.
- Un kā es to varu zināt?
- Tu vari man pajautāti Pajautāt man pašam. Vai tev neliekas dīvaini, ka tu, mans draugs un bijusī meitene, ievāc ziņas par mani no svešiem cilvēkiem, kurus es nekad neesmu redzējis? Un tad mēs te sēžam un skatāmies viens uz otru kā caur miglu.
- Labi, piedod!
- Vai apsoli, ka tā vairs nedarīsi?
- Nelasīšu neko internētā?
- Lasi, ko gribi, bet es vēlos kontaktēties ar tevi nepastarpināti. Tu raksti man, es - tev. Tu uzdod man jautājumus, es atbildu. Es negribu, lai tavu viedokli par mani veido trešās personas.
- Bet tev ir bizness, Merser. Tev jāpiedalās internēta aktivitātēs. Tie ir tavi klienti, un tā viņi pauž savu viedokli. Šādi tu vari uzzināt, kā tev veicas. - Mēja iedomājās vismaz sešus “Sfēras” rīkus, kas varētu palīdzēt Merseram biznesā, bet viņš negrib pilnveidoties. Un vēl dižojas ar to.
- Tā nav, Mēja. Tā nav. Man veicas, kad es pārdodu savas lustras. Ļaudis tās pasūta, es uztaisu, un viņi man par to samaksā. Ja viņiem ir kaut kas sakāms, var man piezvanīt vai uzrakstīt. Tas, par ko tu runā, ir tikai tenkas. Cilvēki apspriež cits citu neklātienē, aiz muguras. Tā ir šo sociālo tīklu, visu šo viedokļu un komentāru būtība. Jūs esat pacēluši tenkas, baumas un pieņēmumus vispāratzītas, universālas komunikācijas līmenī. Turklāt tas ir pilnīgs stulbums.
Mēja nicīgi nosprauslājās.
- Man patīk, ka tu tā dari, - sacīja Mersers. - Vai tas nozīmē, ka tev nav, ko teikt? Pirms divdesmit gadiem pulkstenis ar kalkulatoru nebija nekas īpašs, vai ne? Un, ja kāds augām dienām kleknēja mājās un spēlējās ar šo pulksteni, bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nav īpaši sabiedrisks. Un tādus vērtējumus kā “patīk” - “nepatīk”, “priecīgā sejiņa” - “bēdīgā sejiņa” lietoja tikai skolēni. Kāds uzrakstīja: “Vai tev patīk vienradžu uzlīmes?” - un tu atbildēji: “Jā, protams! Smaidiņš.” Bet tagad to dara visi, un reizēm man šķiet, ka esmu nokļuvis kādā greizo spoguļu karaļvalstī, kur valda pilnīgs debilisms. Pasaule ir sevi debilizējusi.
- Vai tev ir svarīgi būt spicam, Merser?
- Un kā tev šķiet? - Viņš norādīja uz savu briestošo vēderu un saplēstajām darba drēbēm. - Es pilnīgi noteikti neesmu nekāds spicuma čempions. Bet es labi atceros, kā mēs skatījāmies filmas ar Džonu Veinu vai Stīvu Mak-vīnu un teicām: “Jā, tie ir spici puiši. Uzkāpj zirgā vai motociklā un klejo pa pasauli, karodami ar sliktajiem.”
19
King Crimson ir britu progresīvā roka grupa, kura bija ipaši populāra 20. gadsimta 80. gados.