lielāka daļa
iivdesmit jūdzes
LongfiltfāSiJa1' ieta cfzīVē, un Mejas dr.
attālajā Fresno, ugu vecāki bija
apsargi, skolotāji un kravas mašīnu vadītāji, kas aizrāvās ar medībām. No astoņdesmit Mejas skolasbiedriem tikai divpadsmit iestājās četrgadīgajā koledžā, un viņa bija vienīgā, kura turpināja mācības uz austrumiem no Kolorādo. Tas, ka viņa bija devusies tik tālu un iedzīvojusies tādos parādos tikai tāpēc, lai pēc tam atgrieztos un strādātu vietējā komunālo pakalpojumu uzņēmumā, satrieca gan Mēju, gan vecākus, lai gan viņi apgalvoja, ka tas ir solīds darbs un laba iespēja atmaksāt studiju kredītu.
Viņas darbavieta - austrumu korpuss 3B - bija atbaidošs cementa bloks ar šaurām vertikālām spraugām logu vietā. Lielākajai daļai telpu bija izdedžu betona sienas, nokrāsotas pretīgā zaļā krāsā, un Mejai šķita, ka viņa strādā skolas ģērbtuvē. Viņa bija aptuveni desmit gadus jaunāka par pārējiem darbiniekiem, kuri līdzinājās kāda cita gadsimta reliktiem - pat tie, kuriem bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit. Viņi apbrīnoja Mejas iemaņas darbā ar datoru, kaut gan šādā līmenī to prata izmantot ikviens viņas paziņa. Tomēr tas radīja iespaidu -darbabiedri sauca Mēju par Melno Zibeni (banāla alūzija par viņas matu krāsu) un teica, ka šeit viņu gaida spožas nākotnes izredzes-, ja vien viņa pratīs tās izmantot, pēc četriem vai pieciem gadiem Mēja varētu būt visas apakšstacijas IT daļas vadītāja! Vilšanās padarīja viņu vai traku. Ne jau tāpēc viņa bija ieguvusi 234 000 dolāru vērtu humanitāro izglītību, lai strādātu šādā vietā! Bet tas bija vismaz kaut kāds darbs, un viņai bija vajadzīga nauda. Negausīgais studiju kredits ik mēnesi pieprasīja savu tiesu, un viņa piecieta to visu algas dēļ, vienlaikus raugoties apkārt pēc zaļākām ganībām.
Mejas tiešais priekšnieks Kevins skaitījās informācijas tehnoloģiju speciālists, bet dīvainā kārtā neko no tām nejēdza. Viņš zināja šo to par kabeļiem un sadalītājiem -pietiekami, lai niekotos savā pagrabā ar radioamatie-rismu, nevis būtu Mejas priekšnieks. Viņš diendienā valkāja vienus un tos pašus kreklus ar īsām piedurknēm un rūsas krāsas kaklasaites. Viņš bija īsta mocība visiem maņu orgāniem, jo viņa elpa oda pēc šķiņķa, bet spurainās, nepakļāvīgās ūsas spraucās ārā no mūždien ieplestajām nāsīm kā divas mazas ķepiņas, kas norāda uz dienvidrietumiem un dienvidaustrumiem.
To visu vēl varētu pieciest, ja vien Kevins nebūtu svētā pārliecībā, ka šis darbs Mejai kaut ko nozīmē. Nez kāpēc viņš bija iedomājies, ka Karltonas absolventi Mēju ar viņas zelta sapņiem vilina karjera uzņēmumā, kas nodarbojas ar gāzes un elektrības piegādi. Ka viņa uztrauksies, ja Kevins kādu dienu būs ar viņu neapmierināts. Tas tracināja Mēju vairāk par visu.
īsta mocība bija tās reizes, kad šefs atsauca viņu pie sevis, aizvēra durvis un piemetās uz rakstāmgalda stūra. “Vai zini, kāpēc tu esi šeit?” viņš mēdza jautāt gluži kā policists šosejas malā. Bet vēl ļaunāk bija tad, kad viņš jutās īpaši apmierināts, - tad Kevins Mēju uzslavēja. Dēvēja par savu protežē. Viņš mīlēja šo vārdu un tā arī teica apmeklētājiem: “Mana protežē Mēja - lielākoties visai apķērīga meitene.” Un piemiedza viņai ar aci, it kā viņš būtu kuģa kapteinis, bet Mēja - kapteiņa pirmais palīgs un viņi būtu pieredzējuši ne vienu vien bīstamu dēku un kļuvuši uzticīgi viens otram līdz kapa malai. “Ja Mēja pacentīsies, viņu šeit gaida spoža nākotne.”
Tas bija neciešami. Mēja pavadīja tur pusotru gadu un katru Dieva dienu apsvēra iespēju lūgt Enijas palīdzību. Viņa nebija no tiem cilvēkiem, kuri mēdz lūgties, lai viņus glābj, izvelk no bedres. Viņasprāt, tā bija vājuma pazīme, uzbāzība vai pat nekaunība (diedelēšana, kā teiktu viņas tētis), un viņai nebija šāda gēna. Mejas vecāki bija pieticīgi un lepni cilvēki, kuri nekad nevienu neapgrūtināja un neko neprasīja.
Mēja bija tāda pati, bet šajā darbā pilnīgi pārvērtās un bija gatava darīt visu, lai tiktu prom. Tas bija tik pretīgi. Zaļais izdedžu betons. īsts ūdens dzesētājs. īstas perfokartes. īsti atzinības raksti, ja kāds bija kaut kā īpaši izcēlies. Un darba laiks! Tik tiešām no deviņiem līdz pieciem! Tas viss bija saglabājies no kāda cita, pamatoti aizmirsta laikmeta un viesa izjūtu, ka ne tikai viņa, bet viss uzņēmums iznieko dzīvi, velti šķiež cilvēku potenciālu un kavē zemeslodes griešanos. Un kronis visam bija viņas darbavieta, viņas steliņģis. Zemās sieniņas, kuru uzdevums bija sekmēt pilnīgu koncentrēšanos darbam, bija tapsētas ar maisaudumu, it kā jebkurš cits materiāls būtu lieks traucēklis, vilinājums pavadīt laiku kādā eksotiskākā veidā. Pusotru gadu Mēja bija pavadījusi birojā, kura vadība uzskatīja, ka no visiem dabas un cilvēka radītajiem materiāliem viņu personālam diendienā jāredz tieši maisaudums. Prasts, rupjš maisaudums. Zemākās kvalitātes, budžeta, nabagu maisaudums. Ak kungs, viņa nodomāja. Pametusi šo vietu, Mēja nozvērējās, ka nekad vairs neredzēs šo materiālu un tam nepieskarsies, pilnīgi aizmirsīs par tā esību.
Viņa tik tiešām nebija kaut ko tādu gaidījusi. Vai mēs bieži redzam maisaudeklu? Tas ir palicis deviņpadsmitā gadsimta piparbodītēs. Mēja bija gandrīz pārliecināta, ka to vairs nekad neredzēs, un te nu tas bija - visriņķi viņas jaunajā darbavietā. Viņa skatījās uz brūnganpelēkajām sienām, ievilka nāsīs pelējuma smaku un pārgrieza acis.
- Nolādētais maisaudums!
Piepeši viņai aiz muguras kāds nopūtās un sacīja:
- Šķiet, tā tomēr nebija laba doma.
Mēja pagriezās un ieraudzīja Eniju, kura bija uzmetusi lūpu un savilkusi rokas dūrēs kā sapūties bērns. - Nolādētais maisaudums! - viņa izmēdīja draudzeni un sāka smieties. - Tas tik bija skats! Sirsnīgs paldies! Es zināju, ka būsi šokā, bet ko tādu nebiju gaidījusi. Piedod, es negribēju tevi saraudināt. Jēziņ!
Mēja pavērās uz Renāti. - Tā nav mana ideja! - viņa sacīja, padevīgi pacēlusi abas rokas. - Enija mani pierunāja. Nedusmojies!
Enija izdvesa apmierinātu nopūtu. - Iedomājies - man nācās nopirkt to maisaudumu Walmart. Un dators! Veselu mūžību meklēju to internētā. Domāju, ka atradīšu kaut ko pagrabā vai kādā pažobelē, bet visā parkā neatradās nekas pietiekami vecs un neglīts. Ak kungs! Žēl, ka tu neredzēji savu seju!
Mejas sirds sitās straujā ritmā. - Tu esi pilnīga šiza.
- Es? - Enija iepleta acis tēlotā izbrīnā. - Nebūt ne. Es esmu balta un pūkaina.
- Nespēju noticēt, ka tu tā nopūlējies, lai mani sarūgtinātu.
- Tā es esmu tikusi tur, kur patlaban esmu. Pats galvenais ir kalt plānus un apņēmīgi tos īstenot. - Viņa šķelmīgi piemiedza ar aci, un Mēja neviļus iespurdzās. Enija bija pilnīgi traka. - Iesim! Iepazīstināšu tevi ar parku.
Sekojot Enijai, Mēja atcerējās, ka draudzene ne vienmēr bija vecākā menedžere tādā uzņēmumā kā “Sfēra”. Vēl pirms četriem gadiem Enija bija koledžas studente, kas pastāvīgi valkāja vīriešu mājas bikses - gāja tajās gan uz skolu, gan restorānu un randiņiem. Viens no viņas puišiem - un to bija daudz, visi monogāmi un visnotaļ pozitīvi - dēvēja šāda tipa meitenes par ērmiem. Bet Enija varēja to atļauties. Viņas senčiem bija nauda jau vairākās paaudzēs, turklāt viņa bija ļoti pievilcīga, ar bedrītēm vaigos, garām skropstām un tik gaišiem matiem, ka tie varēja būt vienīgi dabiski. Viņa allaž kūsāja kā šampanietis, šķita, ka nekas nespēj saistīt viņas uzmanību ilgāk par dažām minūtēm. Tomēr viņa bija ērms. Enijai bija gari locekļi, un runājot viņa mēdza enerģiski žestikulēt, apdraudot sarunbiedru. Viņai bija tieksme uz negaidītiem sarunas pavērsieniem un dīvainas aizraušanās: alas, amatieru parfimērija un doo-wop stila mūzika. Viņa bija draugos ar visiem bijušajiem puišiem, seksa partneriem un koledžas pasniedzējiem (viņa pazina tos personiski un sūtīja tiem dāvanas). Enija aktīvi darbojās gandrīz visos koledžas klubos un pasākumos, tomēr atrada laiku arī mācībām un visam pārējam, ballītēs allaž pamanījās visus uzkurbulēt un kā pēdējā pamest kaujas lauku. Racionāls izskaidrojums tam varēja būt vienīgi miega trūkums, bet uz Eniju tas neattiecās. Viņa gulēja vairāk nekā pietiekami, astoņas vai desmit stundas diennaktī, turklāt jebkuros apstākļos: trīs minūšu braucienā ar mašīnu, lētā ēstuvē līdzās universitātes pilsētiņai, uz jebkura dīvāna, jebkurā laikā.