- Nē. Esmu viņas dēls. Volts. - Viņš piecēlās un sniedza Mejai roku. Garš, slaids, brūni iededzis puisis.
- Priecājos iepazīties. Vai ir jau par vēlu?
- Par vēlu kam? Vakariņām? - viņš mēģināja pajokot.
- Kajaka nomai.
- Ak tā. Un cik ir pulkstenis? Neesmu kādu bridi skatījies.
Mejai nebija nekur jāskatās. - Sešpadsmit un divdesmit sešas.
Viņš nokāsējās un pasmīnēja. - Sešpadsmit un divdesmit sešas? Parasti strādājam līdz pieciem, bet šķiet, ka laika ziņā uz jums var paļauties. Ja būsiet atpakaļ līdz septiņpadsmitiem un divdesmit divām, varat braukt. Pēc tam man jādodas pakaļ meitai.
- Jā, paldies, - Mēja atteica.
- Tūlīt visu noformēsim, - Volts sacīja. - Mēs tikko pārgājām uz digitālo sistēmu. Vai esat šeit reģistrēta?
Mēja nosauca savu vārdu, un viņš ievadīja to jaunā planšetē, bet nekas nenotika. Pēc trim mēģinājumiem Volts saprata, ka nedarbojas Wi-Fi. - Varbūt sanāks caur mobilo. - Viņš izvilka no kabatas tālruni.
- Vai varam to izdarīt pēc tam? - Mēja pajautāja, un viņš piekrita - acīmredzot cerēja pa šo laiku dabūt internētu pie dzīvības. Volts iedeva Mejai kajaku un glābšanas vesti. Iesēdusies laivā, viņa vēlreiz ieskatījās pulkstenī - 16.32. Viņai bija gandrīz stunda laika. Līcī stunda ir gana ilgs laiks. Stunda ir kā vesela diena.
Mēja sāka airēties prom no krasta. No roņiem nebija ne miņas, lai gan viņa ik pa brīdim apstājās, lai izvilinātu tos no ūdens. Mēja aizbrauca līdz vecam, pa pusei nogrimušam muliņam, kur tie reizēm sauļojās, bet arī tur neviena nebija, nedz roņu, nedz jūras lauvu, pāļa galā tupēja tikai vientuļš, nosmulējies pelikāns.
Mēja brauca garām akurātajām jahtām un noslēpumainajiem kuģīšiem, līdz nokļuva līča plašumos. Viņa nolika airi klēpī un sēdēja, jūtot zem sevis ūdeni, viegli viļņotu un gludenu kā asīm dziļa želatīna masa. Pēc brīža divdesmit jardu attālumā iznira divas galvas. Roņi saskatījās, kā prātodami, vai būtu labi blenzt uz Mēju abiem reizē, tad unisonā pagrieza galvu uz viņas pusi.
Brīdi viņi vēroja cits citu, nemirkšķinot acis; tad viens ronis, acīmredzot nospriedis, ka Mēja ir neinteresants, pilnīgi nekustīgs objekts, ienira vilnī, un otrs viņam sekoja.
Aptuveni līča vidū Mēja ieraudzīja kaut ko jaunu -cilvēka darinātu konstrukciju, kuru iepriekš nebija manījusi. Viņa nolēma, ka tas būs šodienas uzdevums - aizbraukt un papētīt to tuvāk. Pēc brīža viņa ieraudzīja, ka tā ir neliela barža, pie kuras pietauvota veca zvejas laiva. Uz baržas bija uzsliets komplicēts, pēc skata visai nestabils mājoklis. Ja tas atrastos uz sauszemes, it sevišķi šajā valsts daļā, to nekavējoties nojauktu. Kaut ko līdzīgu Mēja bija redzējusi Hūvervilas20 un bēgļu apmetņu fotogrāfijās.
Kamēr Mēja sēdēja un vēroja ērmīgo mitekli, no zila brezenta aizsega iznira kāda sieviete.
- Sveika! - viņa sacīja. - Tu kā no gaisa nokriti. -Sievietei bija aptuveni sešdesmit gadu, garie, sirmie mati saņemti kuplā, izspūrušā zirgastē. Viņa paspēra dažus soļus uz priekšu, un Mēja saprata, ka sieviete ir jaunāka - droši vien mazliet pāri piecdesmit. Matos vīdēja gaišas šķipsnas.
- Sveiki! - Mēja teica. - Piedodiet, ja piebraucu par tuvu. Laivu nomā vienmēr piekodina, lai mēs jūs netraucējam.
- Un pareizi dara, - sieviete atbildēja. - Bet šobrīd tu esi tieši laikā uz vakara kokteillti. - Viņa iekārtojās baltā plastmasas krēslā un pagrieza galvu, vēršoties pie zilā brezenta. - Vai slēpsies tur iekšā?
- Es gatavoju dzērienus, saulīt. - Neredzamā vīrieša balss centās runāt laipnā tonī.
Sieviete atkal pievērsās Mejai. Pēcpusdienas gaismā viņas acis šķita spožas, mazliet trakas. - Tu izskaties nekaitīga. Vai gribi uzkāpt uz klāja? - Viņa piešķieba galvu un veltīja Mejai vērtējošu skatienu.
Kad Mēja pieairējās tuvāk, vīrieša balss iznira no brezenta apakšas un ieguva cilvēcisku veidolu. Viņš bija mazliet vecāks par savu partneri, ar raupju, nobrūnējušu ādu un gausām kustībām. Vīrietim rokās bija kaut kas līdzīgs diviem termosiem.
- Vai meitene mums pievienosies? - viņš pajautāja, smagi iezveļoties otrā plastmasas krēslā.
- Es viņu uzaicināju, - atbildēja sieviete.
Kad Mēja bija piebraukusi gana tuvu, lai saskatītu sejas, atklājās, ka abi ir tīri un kārtīgi. Viņa bija baidījusies, ka apģērbs varētu apstiprināt to, par ko vedināja domāt viss pārējais, - ka viņi ir ne tikai klaidoņi uz ūdens, bet arī potenciāli bīstami.
Kādu bridi abi vēroja, kā viņa manevrē uz baržas pusi, ar zināmu interesi, bet pasīvi, it kā sēdētu savā viesistabā un Mēja būtu viņu šīvakara izklaide.
- Palīd7.i viņai, - sieviete pārmetoši sacīja, un vīrietis piecēlās.
Kad kajaka priekšgals atdūrās pret tērauda bortu, vīrietis veikli to piesēja un pievilka pie baržas sāna. Tad viņš palīdzēja Mejai piecelties un uzkāpt uz klāja, kas līdzinājās no koka dēlīšiem darinātai lupatu segai.
- Sēdies šeit, bērniņ! - Sieviete norādīja uz krēslu, kuru tikko bija pametis viņas partneris.
Mēja apsēdās un ievēroja, ka viņš velta sievietei dusmīgu skatienu.
- Atnes sev citu krēslu! - viņa uzsauca, un vīrietis atkal nozuda zem zilā brezenta.
- Parasti es viņu tā neizrīkoju, - sieviete paskaidroja, pastiepjot roku pēc viena no termosiem. - Bet viņš neprot uzņemt viesus. Sarkano vai balto?
Bija tikai pēcpusdienas vidus, turklāt bija jāatdod kajaks un jābrauc uz mājām, bet Mēja jutās izslāpusi un nosprieda, ka būtu ļoti jauki iedzert glāzīti vīna pēcpusdienas rēnajā saulē. - Balto, lūdzu!
No brezenta ielocēm iznira sarkans ķeblītis, kuram sekoja demonstratīvi sabozies vīrietis.
- Sēdi tik nost! Iedzer un nomierinies! - Sieviete piepildīja kartona glāzītes ar vīnu: balto - Mejai un sarkano -sev un partnerim. Vīrietis apsēdās, visi pacēla glāzes, un vīns, kurš noteikti nebija no tiem labākajiem, izrādījās ļoti garšīgs.
Vīrietis vērtējoši nopētīja Mēju. - Izskatās, ka tu esi piedzīvojumu meklētāja - ekstrēmie sporta veidi un tādā garā. - Viņš vienā paņēmienā iztukšoja savu glāzi un pasniedzās pēc termosa. Mejas mamma noteikti būtu uzmetusi viņam nosodošu skatienu, bet sieviete bija pavērsusi seju pret vakara sauli un aizvērusi acis.
Mēja papurināja galvu. - Nē, nepavisam ne.
- Te reti var redzēt laiviniekus, - viņš sacīja, no jauna piepildot savu glāzi. - Parasti viņi turas tuvāk krastam.
- Man šķiet, ka viņa ir jauka meitene, - sieviete teica, neatverot acis. - Ģērbusies kā smalko skolu skuķe, bet nav snobiska. Jauka meitene ar spontāniem ziņkāres uzplūdiem.
Nu aizstāvja lomu uzņēmās vīrietis. - Divi malciņi vīna, un viņa jau ir cilvēku dvēseļu pazinēja.
- Viss kārtībā, - Mēja attrauca, lai gan vēl nezināja, kāda ir viņas attieksme pret šo diagnozi. Viņa uzlūkoja vīrieti, tad sievieti, un tā atvēra acis.
- Rīt uz šo pusi nāks pelēko vaļu bars. - Viņa paskatījās uz Zelta Vārtu21 pusi un samiedza acis, it kā dotu okeānam mēmu solījumu, ka pret vaļiem šeit izturēsies gana laipni. Tad viņa atkal aizvēra acis, atstājot viešņas izklaidēšanu vīrieša ziņā.
- Kā šodien airējas? - viņš pajautāja.
- Labi, - atteica Mēja. - Ūdens ir pavisam rāms.
- Rāmākā diena šonedēļ, - viņš piekrita, un kādu brīdi neviens neko neteica, it kā godinātu šo rāmumu ar klusuma brīdi. Mēja padomāja, kā reaģētu Enija vai vecāki, ja redzētu viņu šeit līča vidū dzeram vīnu. Ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri dzīvo uz baržas. Merse-ram gan tas noteikti patiktu.
- Vai redzēji kādu roni? - vīrietis atsāka sarunu.
20
Par Hūvervilām dēvēja graustu rajonus, kuros dzīvoja bezpajumtnieki Lielās depresijas laikā; nodēvēta tālaika ASV prezidenta Herberta Hūvera vārdā.
21
Šis slavenais tilts pār Zelta Vārtu jūras šaurumu savieno Sanfrancisko un Marinas apgabalu.