- Milzīgs paldies tev, Enij!
’ Leadership in Energy and Environmental Design ir videi draudzīgas arhitektūras standartu sistēma.
- Rīt tev piezvanīs kāds no personāla daļas, un jūs varēsiet apspriest visas nianses. Labi, man jāiet. Tagad es patiešām kavēju.
Viņa atkal pārtrauca sarunu.
Piezvanījusi vecākiem, Mēja vispirms paziņoja jaunumus mammai, tad tētim. Sekoja izjusti “ak” un “vai”, un asaras, un jaunas slavas dziesmas Enijai kā ģimenes glābējai, un diezgan nesakarīgas runas par to, ka tagad Mēja tik tiešām ir pieaudzis cilvēks un viņi jūtas ļoti neveikli, ka apgrūtina meitu ar savām problēmām, uzkrauj jaunai meitenei tik smagu nastu, bet pie visa vainojama šī idiotiskā sistēma, kurā viņi visi ir iestrēguši. Liels paldies, viņi sacīja, mēs tik ļoti ar tevi lepojamies. Beidzot palikusi pie tālruņa viena pati, mamma sacīja: - Mana mīļā Meibelina! Gribu teikt, ka esi izglābusi ne tikai tēta, bet arī manu dzīvību.
Septiņos Mēja vairs nespēja mierīgi nosēdēt - viņai bija kaut kur jāiet un kaut kā jānosvin labās ziņas. Viņa paskatījās, kas tovakar notiek parkā. Sahāras prezentācija diemžēl jau bija nokavēta, bet vēl bija teatralizēti dzejas priekšlasījumi. Viņa atzīmēja tos kā pirmos un pat atbildēja uz uzaicinājumu, bet tad ieraudzīja kulinārijas nodarbību, kurā tiks izcepta un apēsta vesela kaza. Tas varētu būt otrs variants. Deviņos runās kāda aktīviste, kura gribēja iesaistīt “Sfēru” kampaņā pret dzimumorgānu kropļošanu Malavi. Ja pasteigtos, varētu apmeklēt vismaz dažus no šiem pasākumiem. Viņa jau sāka plānot vakara programmu, kad ieraudzīja kaut ko tādu, kas izsvītroja visu pārējo: septiņos zālienā līdzās
Dzelzs Laikmetam bija paredzēta Jautrā Frlkpampiņa cirka izrāde. Viņa bija dzirdējusi, ka šai trupai ir lieliski reitingi un atsauksmes, un šovakar cirks visvairāk atbilda viņas eiforiskajam noskaņojumam.
Mēja piezvanīja Enijai, bet viņa nevarēja tikt - sēdēšot savā sanāksmē vismaz līdz vienpadsmitiem. Spriežot pēc Sfēras Lokatora datiem, cirkā bija jābūt citiem paziņām, tostarp Renātei, Elisteram un Džaredam - pēdējie divi jau bija tur. Mēja izslēdza datoru, paķēra somiņu un devās uz turieni.
Ārā jau krēsloja, dziestošo gaismu caurauda zelta pavedieni. Apliekusi Trīs Karaļvalstu stūri, Mēja ieraudzīja ugunspūtēju divstāvu mājas augstumā un sievieti ar vizuļojošu galvassegu, kura meta gaisā un ķēra neona nūjiņu. Mēja bija nokļuvusi cirkā.
Aptuveni divsimt sfēristu stāvēja skrajā lokā ap cirka māksliniekiem, kuri strādāja šajā brīvdabas arēnā ar minimālu butaforiju klāstu; šķita, ka limitēts budžets šeit nav nepieciešamība, bet gan stila elements. Skatītāju drūzmā mirgoja dažādas gaismiņas, veselības monitori un gaisā paslieti tālruņi, kuri fiksēja notiekošo. Ar vienu aci Mēja lūkojās pēc Džareda vai Renātes un sargājās no Elistera, ar otru vēroja cirka virpuli. Šķita, ka šovam nav nedz noteikta sākuma - kad viņa atnāca, tas jau bija sācies -, nedz programmas. Skatītāju acu priekšā visu laiku bija aptuveni desmit cilvēki, ģērbušies nonēsātos tērpos, kuriem šī laika patina piešķīra īpašu šiku. Kāds sīks vīriņš ar draudīgu ziloņa masku izpildīja fantastiskus akrobātikas trikus, pa apli dejoja gandrīz kaila sieviete ar flamingo galvu. Viņas kustības bija kaut kas vidējs starp baletu un dzērāja streipuļošanu.
Laukuma pretējā pusē Mēja ieraudzīja Elisteru, kurš pamāja viņai un tūlīt sāka kaut ko rakstīt. Pēc brīža ieskatījusies tālrunī, Mēja uzzināja, ka nākamajā nedēļā notiks vēl viens daudz vērienīgāks pasākums visiem Portugāles faniem. Tas būs graujoši, viņš rakstīja. Filmas, mūzika, dzeja, aculiecinieku stāsti un daudz prieka! Mēja atbildēja, ka tas ir brīnišķīgi un viņa noteikti aizies. Viņa redzēja, kā Elisters izlasa ziņu zāliena viņā pusē aiz flamingo, tad paceļ acis un vēlreiz pamāj viņai ar roku.
Mēja atkal pievērsās cirka izrādei. Šķita, ka šī nabadzības aura nav uzspēlēta, bet īsta - viss bija laikazoba saēsts, oda pēc vecuma un sairuma. Skatītāji fiksēja šovu savos aparātos, lai saglabātu atmiņā šo līksmo lupatlašu ālēšanos, dokumentētu to neiederību “Sfēras” perfektajā vidē starp akurātiem celiņiem un apstādījumiem, un pašiem sfēristiem, kuri regulāri mazgājās dušā un ģērbās modernās un tīrās drēbēs.
Spraucoties cauri drūzmai, Mēja satika Džosaju un Denīzi, kas bija priecīgi viņu redzēt, bet sašutuši par šovu, kura ekstravagance, viņuprāt, pārsniedza jebkuras robežas; Džosaja jau bija uzrakstījis negatīvu atsauksmi. Priecīga, ka kāds bija viņu redzējis, fiksējis viņas klātbūtni, Mēja lavierēja tālāk, lai sameklētu kādu vēsu dzērienu. Ieraudzījusi tālumā uzkodu stendus, viņa devās uz turieni, kad pēkšņi uz viņas pusi metās vīrietis ar kailu torsu un rokturim līdzīgām ūsām; viņam rokās bija trīs zobeni. Šķita, ka vīrietis lāgā neturas kājās, un mirkli pirms neizbēgamās sadursmes Mēja aptvēra, ka viņš tikai izliekas tēlojam savu lomu un kontrolējam situāciju, bet patiesībā tūlīt uzskries viņai virsū ar visiem saviem asmeņiem. Meitene sastinga uz vietas. Kad abus šķira tikai dažas collas, kāds satvēra Mēju aiz pleciem un atgrūda nost, un viņa nokrita uz ceļiem ar muguru pret ūsaini.
- Vai viss kārtībā? - atskanēja vīrieša balss, un Mēja pacēla acis. Vīrietis stāvēja tajā vietā, kur tikko bija stāvējusi viņa pati.
- Tā šķiet.
- Vai tu esi pilnīgi nojūdzies, ampelmani? - Viņš pagriezās pret ūsaini.
Vai tas bija Kaldens?
Pārliecinājies, ka Mejai nekas nekaiš, ūsainis pievērsās viņas glābējam.
Nu Mēja vairs nešaubījās, ka tas ir Kaldens, - tas neapšaubāmi bija Kaldena kaligrāfiskais siluets. Viņš bija ģērbies vienkāršā, baltā kreklā ar trīsstūrveida kakla izgriezumu un pelēkās biksēs, tikpat apspīlētās kā džinsi, kuros Mēja viņu redzēja pirmajā reizē. Kaldens neizskatījās īpaši kareivīgs, tomēr stāvēja, izriezis krūtis un savilcis rokas dūrēs, kad ūsainis pievērsa viņam ciešu skatienu, it kā nespētu izšķirties, vai turpināt tēlot savu lomu un saņemt labu naudu no šī milzīgā, plaukstošā, ietekmīgā uzņēmuma vai arī sākt kautiņu divsimt cilvēku acu priekšā.
Pēdīgi viņš pasmaidīja, teatrāli uzskrullēja ūsas un devās prom.
- Muļķīgi sanāca. - Kaldens palīdzēja Mejai piecelties. - Tev patiešām nekas nekaiš?
Mejai patiešām nekas nekaitēja. Ūsainis nebija viņai pat pieskāries, tikai izbiedējis, turklāt tas viss ilga vien īsu brīdi.
Viņa paskatījās uz Kaldenu, kura seja, gluda un perfekti ovāla, pēkšņā zilas gaismas atspulgā līdzinājās
Brankuši24 skulptūrai. Uzacis kā romiešu arkas, deguns kā sīkas jūras radības snuķltis.
- Šiem sušķiem te nav īstā vieta, - viņš sacīja. - Bariņš noskrandušu ākstu izklaidē karaļa galmu. Neredzu tam nekādu jēgu. - Paslējies uz pirkstgaliem, viņš aplaida skatienu visapkārt. - Varbūt iesim prom?
Pa ceļam paņēmuši uzkodu stendā tapas25, desiņas un sarkanvīnu, viņi devās uz citronu skupsnu aiz Vikingu Laikmeta.
- Tu neatceries, kā mani sauc, - bilda Mēja.
- Nē. Bet es tevi pazinu un gribēju satikt. Tāpēc jau biju līdzās, kad viņš metās tev virsū.
- Mani sauc Mēja.
- Jā, pareizi. Un es esmu Kaldens.
- Zinu. Es atceros vārdus.
- Un es cenšos atcerēties. Vienmēr cenšos. Vai Džosaja un Denize ir tavi draugi? - viņš pajautāja.
- Nezinu. Viņi parādīja man uzņēmumu pirmajā dienā, esmu tikusies ar viņiem ari pēc tam. Kāpēc tu tā jautā?
- Tāpat vien.
- Un ko tu šeit dari?
24
Konstantīns Brankuši (1876-1957) - rumāņu izcelsmes mākslinieks un fotogrāfs, viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta tēlniekiem, kurš tiek dēvēts par modernās tēlniecības patriarhu.