- Un Dens? Vai draudzējies ar Denu?
- Viņš ir mans boss. Tu tā arī nepateiksi, ar ko nodarbojies?
- Gribi citronu? - viņš pajautāja un piecēlās. Nenovēršot skatienu no Mejas, Kaldens izstiepa roku un noplūca lielu citronu. Šai kustībai piemita savdabīga vīrišķīga grācija - plūdeņa un negaidīti lēna, tā atgādināja nirēja kustību pirms lēciena ūdenī. Pat nepaskatījies uz savu guvumu, viņš iedeva to Mejai.
- Tas ir zaļš, - viņa konstatēja.
- Tik tiešām. - Kaldens samiedza acis. - Domāju, būs labs. Noplūcu pašu lielāko. Tam bija jābūt dzeltenam. Piecelies, lūdzu!
Viņš sniedza Mejai roku un, uzrāvis kājās, pastūma viņu malā, tad kārtīgi sapurināja stumbru, līdz zemē nobira citroni. Pieci vai seši trāpīja Mejai.
- Ak kungs! Piedod! - Kaldens iesaucās. - Esmu pilnīgs idiots.
- Nekas. Viss kārtībā, - Mēja attrauca. - Tie ir diezgan smagi, un divi trāpīja pa galvu. Kaifīga sajūta.
Kaldens pieskārās viņai, uzlika roku uz galvas. - Vai ļoti sāp?
Mēja atbildēja, ka nav tik traki.
- Cilvēki vienmēr sāpina tos, kurus mīl. - Vīrieša seja iezīmējās virs Mejas kā tumšs ovāls. It kā būtu piepeši aptvēris teiktā jēgu, viņš mulsi nokāsējās. - Tā mēdza teikt mani vecāki. Un viņi mani ļoti mīlēja.
No rīta Mēja piezvanīja Enijai. Draudzene bija ceļā uz lidostu, lai dotos uz Meksiku nokārtot kaut kādu normatīvi tiesisku jucekli.
- Es satiku kādu intriģējošu vīrieti, - sacīja Mēja.
- Ļoti labi. Neesmu sajūsmā par to pirmo. Gallipoli.
- Garaventu.
- Frensisu. Viņš ir maza, tramīga pele. Un šis jaunais? Ko mēs par viņu zinām? - Varēja just, ka Enija steidzas un grib ātrāk visu noskaidrot.
Mēja saprata, ka viņai īsti nav, ko teikt. - Kalsns, pagarš. Brūnas acis.
- Un tas ir viss? Kalsns un pagarš vīrietis ar brūnām acīm?
- Nē, pagaidi. - Mēja pasmējās par savu aprakstu. - Viņam bija sirmi mati. Ir sirmi mati.
- Ko?!
- Viņš ir jauns, bet ar sirmiem matiem.
- Kopš kura laika tu esi kļuvusi par opīšu mednieci?
- Izbeidz! Viņš nav nekāds opītis.
- Sirmi mati, bet vēl nav trīsdesmit gadu?
- Tieši tā.
- Te neviena tāda nav.
- Vai zini visus desmit tūkstošus?
- Varbūt viņam ir līgums uz laiku. Paprasīji, kāds viņam uzvārds?
- Es prasīju, bet viņš bija ļoti izvairīgs.
- Ja? Tas nav īpaši sfēriski. Un viņam tiešām ir sirmi mati?
- Gandrīz balti.
- Kā peldētājam? Viņiem ir tāds gels.
- Nē. Tie nav sudrabaini, vienkārši sirmi. Kā vecam cilvēkam.
- Un tu esi pārliecināta, ka viņš nav vecs? Vai atradi viņu uz ielas?
- Gandrīz vai.
- Kur tu vazājies, Mēja? Vai tevi uzbudina vecāku vīriešu smaka? Stipri vecāku? Viņi ož pēc pelējuma. Kā mitras kartona kastes. Vai tev tas patīk?
- Izbeidz!
Bet Enija negribēja pārtraukt šo mazo izklaidi. - Tas noteikti sniedz zināmu drošības izjūtu - viņš taču vienmēr var izmantot savus pensijas uzkrājumus. Un ir pateicigs par jebkurām maiguma izpausmēm. Bāc! Esmu lidostā. Es tev atzvanīšu.
Enija neatzvanīja, bet atsūtīja ziņu no lidmašīnas un vēlāk no Mehiko, pievienojot uz ielas nobildētu vecūkšņu fotogrāfijas. Varbūt tev patīk šis? Bet varbūt šis? Un kā būtu ar šo te? Ēse? Ēse?26
Mēja mocījās neziņā. Nu kāpēc viņa neuzzināja, kāds Kaldenam ir uzvārds? Viņa meklēja informāciju uzņēmuma datubāzē, bet tur nebija neviena Kaldena. Viņa izmēģināja Kaldanu, Kaldinu un Kāldenu. Nekā. Varbūt viņa bija pārklausījusies vai nepareizi rakstīja puiša vārdu? Varētu turpināt meklēšanu, ja zinātu, kurā nodaļā vai ēkā viņš strādā, bet Mēja nezināja pilnīgi neko.
Tomēr Mēja nespēja izmest viņu no prāta. Viņa balto kreklu, acis ar slēptu skumju izteiksmi, apspīlētās pelēkās bikses, kas bija vai nu stilīgas, vai briesmīgas, tumsā īsti nevarēja saprast, un to, kā viņš apskāva Mēju beigās, kad abi bija aizgājuši līdz helikopteru nosēšanās vietai, lai uz tiem paskatītos, un, nevienu neredzējuši, atgriezās citronu birzī. Tad Kaldens pateica, ka viņam jāiet, un pajautāja, vai viņa viena tiks līdz autobusam. Viņš norādīja uz virkni autobusu nepilnu divsimt jardu attālumā, un Mēja ar smaidu atteica, ka gan jau tiks. Un tad viņš negaidīti pievilka viņu sev klāt, tik negaidīti, ka Mēja īsti nesaprata, ko viņš grasās darīt - noskūpstīt viņu, pamurcīt vai ko citu. Bet Kaldens tikai cieši pie-kļāva viņu sev klāt - labā roka uz muguras ar plaukstu uz pleca, kreisā, drosmīgākā, uz krustiem, pirksti kā vēdeklis izplesti uz leju.
Pēdīgi viņš atrāvās un pasmaidīja.
- Vai viss kārtībā?
-Jā-
- Tu nebaidies?
Viņa iesmējās. - Nē. Nebaidos vis.
- Tad labi. Arlabunakti!
Pēc tam Kaldens pagriezās un devās prom, nevis uz autobusiem, helikopteriem vai cirku, bet pavisam citā virzienā, viens pats pa šauru, ēnainu celiņu.
Visu nedēļu Mēja domāja par viņa aizejošo stāvu un stiprajām rokām, kas bija sniegušās pēc citrona, un skatījās uz lielo, zaļo augli, kuru viņa bija paņēmusi līdzi, maldīgi domādama, ka tas nogatavosies uz viņas rakstāmgalda. Bet tas joprojām bija zaļš.
Tomēr Mēja nekādi nespēja Kaldenu sameklēt. Viņa izsūtīja vairākus zingus visiem uzņēmuma darbiniekiem, tēlotā vienaldzībā taujājot par Kaldenu, bet nesaņēma nekādu atbildi.
Enija noteikti visu noskaidrotu, bet viņa patlaban bija Peru. “Sfērai” bija radušās diezgan nopietnas problēmas sakarā ar Amazonijas projektu - ideju saskaitīt un nofotografēt visus palikušos kokus, izmantojot bezpilota lidaparātus. Enijai bija jātiekas ar dažādiem ekologiem un ierēdņiem, tomēr viņa atrada brīvu brīdi, lai piezvanītu Mejai. - Man vajag viņu redzēt. Atsūti kādu fotogrāfiju.
Bet Mejai nebija Kaldena fotogrāfijas.
- Tu joko? Tev nav nevienas bildes?
- Bija tumšs. Mēs bijām cirka izrādē.
- Jā, tu teici. Zaļš citrons un nevienas fotogrāfijas. Varbūt tas tomēr bija kāds viesis?
- Bet es viņu vienreiz jau biju satikusi, atceries? Mūsu stāvā pie tualetes. Viņš vēl nāca man līdzi un skatījās, kā es strādāju.
- Lieliski! Izskatās, ka tas džeks ir īsta laimīgā loze. Dāvina zaļus citronus un dveš ausī, kamēr tu atbildi uz klientu jautājumiem. Ja man būtu nosliece uz paranoju, es domātu, ka viņš ir spiegs vai arī maniaks. - Enijai nebija laika turpināt sarunu, bet pēc stundas pienāca ziņa. Lūdzu, turi mani lietas kursā. Man tas viss nepatīk. Mums jau ir bijuši šādi gadījumi, visādi kreisie okšķeri. Pagājušajā gadā viens emuārists bija atnācis uz ballīti un nodzīvoja te divas nedēļas, gulēja palīgtelpās un vazājās apkārt. Viņš bija salīdzinoši nekaitīgs, tomēr Nezināms Klejojošs Frīks vienmēr ir iemesls uztraukumam.
Bet Mēju tas neuztrauca. Viņa uzticējās Kaldenam un nespēja iedomāties, ka viņam varētu būt kādi nelāgi nodomi. Viņa seja bija tik atklāta, bez mazākā viltus. Mēja nespēja to izskaidrot, bet ne mirkli nešaubījās par Kaldena godprātību. Saziņas jomā viņš gan nebija īpaši uzticams, tomēr Mēja bija pārliecināta, ka viņš atkal parādīsies. Nespēja kādu sameklēt, protams, ir ļoti kaitinoša. Mēju tracināja tas, ka Kaldens jau vairākas dienas nav pieejams, lai gan droši vien atrodas kaut kur parkā, bet tas deva īpašu tonusu viņas darba stundām. Vaicājumi plūda nepārtrauktā straumē, bet, domājot par Kaldenu, ikviens no tiem šķita kā patētiska ārija; klienti dziedāja viņai, viņa dziedāja klientiem. Mejai patika viņi visi - Riza Tomasone no Tvinfolas Aidaho un Maks Mūrs no Gerijas Indiānā. Viņai patika jauniņie un Džareda bažīgā seja, kas lāgiem iznira kabineta durvīs un lūdza parūpēties, lai grupas vidējais reitings nenoslīdētu zem 98 punktiem. Patika ari tas, ka viņa var ignorēt Frensisu un viņa pastāvīgos centienus pievērst sev uzmanību. Viņa mazos videoklipus. Viņa audiokartītes. Viņa atskaņošanas sarakstus - vienas vienīgas nožēlas un skumju dziesmas. Frensiss nu bija tikai atmiņas, kuras aizēnoja Kaldens ar savu eleganto siluetu un stiprajām, pētīga-jām rokām. Mejai patika ieslēgties tualetes kabīnē un atsaukt atmiņā to izraisīto sajūtu, pašai ar savām rokām imitējot Kaldena pieskārienu. Bet kur viņš ir palicis? Pirmdien un otrdien tas bija intriģējoši, trešdien kļuva kaitinoši, ceturtdien padarīja vai traku. Sāka likties, ka šī nepieejamība ir tīša un pat agresīva. Viņš taču bija solījis sazināties. Vai tomēr ne? Ko viņš īsti teica? Sasprindzinājusi atmiņu, Mēja ar vieglu paniku atcerējās, ka aizejot Kaldens bija tikai novēlējis labu nakti. Bet piektdien atgriezīsies Enija, un divatā, pavadot kopā kaut stundu, viņas noteikti visu noskaidros - uzzinās Kaldena uzvārdu, piespiedīs viņu pie sienas.