- Nekas. Tev nevajag teikt man runu. Es jau dzirdēju, ko stāstīja Stentons. Vai tu patiešām domā, ka tā ir laba ideja?
- Un tu tā nedomā?
Kaldens paraustīja plecus un vienā malkā iztukšoja pusi glāzes. - Reizēm tas džeks vieš manī bažas. - Tūlīt pat aptvēris, ka viņam nevajadzētu tā teikt par vienu no Trim Gudrajiem, Kaldens mainīja taktiku. - Viņš ir loti gudrs. Tas iedveš bijību. Vai tu patiešām domā, ka es izskatos vecs? Cik tu man dotu? Trīsdesmit?
- Tik daudz gan ne, - Mēja sacīja.
- Tu man glaimo. Es zinu, kā izskatos.
Mēja iemalkoja no vienas glāzes. Viņi paskatījās uz tālāko sienu, kur tika demonstrēta Santosas kameras videoplūsma. Grupa sfēristu vēroja ekrānu, turpat līdzās drūzmā klīda Santosa. Kāds sfērists ieraudzīja sevi un aizsedza ar roku savu otro, ekrāna seju.
Kaldens vēroja notiekošo ar sarauktu pieri. - Hm... -Viņš piešķieba galvu kā ceļotājs, kurš brīnās par ērmīgām iedzimto paražām. Viņš paskatījās uz Mēju un viņas glāzēm, tad uz savējām, it kā tikai tagad būtu sapratis, cik tas ir komiski, tā stāvēt durvju ailā ar glāzi katrā rokā. - No šīs būs jāatbrīvojas, - viņš sacīja un izdzēra tukšu glāzi, kuru turēja kreisajā rokā. Mēja sekoja viņa piemēram.
- Piedod, - viņa nez kāpēc sacīja. Mēja zināja, ka drīz būs iereibusi, varbūt pat pārāk iereibusi, lai to noslēptu, un tas var izraisīt dažādus misēkļus. Vajadzētu pateikt kaut ko sakarīgu, kamēr viņa vēl ir uz to spējīga.
- Un kur tas viss paliek? - viņa pajautāja.
- Uzņemtais materiāls?
- Jā. Vai to glabā kaut kur šeit? Mākonī?
- Tas noteikti ir mākonī, bet būtu jābūt arī kādā reālā vietā. Stjūarta materiāls... Pagaidi! Vai gribi kaut ko redzēt?
Kaldens jau bija pusceļā lejup pa kāpnēm, locekļi veikli un tievi kā zirneklim.
- Nudien nezinu, - Mēja teica.
Viņš paskatījās augšup, it kā būtu apvainojies. - Varu parādīt, kur glabājas Stjūarta materiāls. Tu taču gribēji zināt. Es netaisos ievilināt tevi tumšā pagrabā.
Mēja pārlaida skatienu telpai, meklējot Denu un Dža-redu, bet viņi nekur nebija redzami. Viņa grozījās šeit jau stundu, un visi viņu bija redzējuši; nu laikam varētu iet prom. Mēja uzņēma dažas bildes un izlika tās IntraSferā, uzrakstīja vairākus zingus ar komentāriem par pasākumu. Tad viņa sekoja Kaldenam lejup pa trim kāpņu posmiem, līdz viņi patiešām nokļuva tādā kā pagrabstāvā.
- Es tev uzticos, - viņa sacīja.
- Un pareizi dari, - atteica Kaldens. Piegājis pie lielām, zilām durvīm, viņš pielika pirkstus pie sienā iebūvēta kvadrātiņa, un tās atvērās. - Iesim.
Ejot viņam nopakaļ pa garu gaiteni, Mēja nodomāja, ka tas ir pazemes tunelis, kas savieno parka ēkas. Drīz parādījās vēl vienas durvis, un Kaldens atkal atvēra tās, ļaujot sensoram atpazīt pirkstu nospiedumus. Mēja sekoja Kaldenam, šī īpašā pieejas līmeņa ieintriģēta; galva viegli reiba no satraukuma un vīna, katrā ziņā pietiekami, lai nedomātu, vai ir prātīgi sekot šim kaligrāfiskajam vīrietim noslēpumainā pazemes labirintā. Viņi nobrauca vēl vismaz četrus stāvus zemāk un izgāja no lifta citā garā gaitenī, tad atkal devās lejup pa kāpnēm. Mejai apnika nēsāt līdzi otro vīna glāzi, un viņa to iztukšoja.
- Vai varu to kaut kur nolikt? - viņa pajautāja. Kaldens klusējot paņēma glāzi un atstāja to uz kāpņu apakšējā pakāpiena.
Kas viņš tāds ir? Kaldens spēja atvērt ikvienas durvis, kas gadījās ceļā, un tomēr viņā bija kaut kas anarhistisks. Neviens cits sfērists nebūtu tā vienkārši atstājis glāzi uz kāpnēm, uzskatot to par nepieļaujamu vides piesārņošanu, neviens nebūtu devies šādā ceļojumā korporatīvā pasākuma laikā. Mēja nodomāja, ka Kaldens varētu būt vietējais nonkonformists un, visticamāk, viņi tagad pārkāpj dažus vai pat visus iekšējās kārtības noteikumus.
- Es joprojām nezinu, ko tu šeit dari, - Mēja bilda.
Viņi soļoja pa blāvi apgaismotu gaiteni, kurš nelielā
slīpumā veda uz leju. Šķita, ka tas nekad nebeigsies.
- Neko īpašu. - Kaldens pagrieza galvu. - Sēžu sanāksmēs, uzklausu citu viedokli un izsaku savējo. Tas nav nekas svarīgs, - viņš sacīja, sparīgi soļojot uz priekšu.
- Vai pazīsti Eniju Elertoni?
- Protams. Man patīk Enija. - Viņš atkal pagriezās pret Mēju. - Vai tev vēl ir tas citrons, kuru tev iedevu?
- Nē. Tas tā ari nenogatavojās.
- Žēl gan. - Kaldena skatiens uz mirkli aizmiglojās, it kā būtu aizsaukts kaut kur citur, kādā dziļākā apziņas līmenī, lai tur veiktu īsus, bet svarīgus aprēķinus.
- Kas šī par vietu? Šķiet, mēs atrodamies tūkstošiem pēdu zem zemes.
- Ne gluži. - Viņa skatiens atgriezās. - Bet tuvu tam. Vai esi dzirdējusi par “Projektu 9”?
Mēja zināja tikai to, ka tas ir kopējs nosaukums visiem “Sfēras” slepenajiem pētījumiem, sākot ar kosmiskajām tehnoloģijām (Stentons bija pārliecināts, ka viņi varētu uzbūvēt vairākkārt izmantojamu kosmosa kuģi, kurš būtu krietni vien labāks par visiem iepriekšējiem) un beidzot, kā runāja, ar ideju ievadīt cilvēka DNS milzīgu izmantojamas informācijas daudzumu.
- Vai mēs ejam uz turieni? - Mēja pavaicāja.
- Nē, - atteica Kaldens, atverot vēl vienas durvis.
Viņi iegāja plašā, krēslainā telpā, aptuveni tik lielā kā
basketbola laukums. To apgaismoja tikai ducis prožektoru, kas bija vērsti uz sarkanu metāla konteineru, tik lielu, ka tajā viegli varētu iebraukt autobuss. Tā gludās, pulētās sienas ieskāva spīdīgas hromētas caurules, savītas un izlocītas visai komplicētā mežģī.
- Izskatās pēc Donalda Džada27 skulptūras, - Mēja noteica.
Kaldens šķita iepriecināts. - Trāpīgs salīdzinājums. Savulaik mani ļoti iedvesmoja viņa idejas. It sevišķi man patīk šī sentence: “Lietas, kas pastāv, pastāv, un viss ir to pusē.” Vai esi redzējusi viņa darbus dzīvē?
Par Džada daiļradi Mejai bija tikai virspusējs priekšstats no dažām lekcijām mākslas vēstures kursā, bet viņa negribēja sagādāt Kaldenam vilšanos. - Nē, bet man tie patīk. Patīk to vēriens un apmēri.
Kaldena sejā atspoguļojās tāds kā jauns respekts vai interese par Mēju, it kā viņa piepeši būtu ieguvusi nezūdošu trīsdimensiju veidolu. Taču jau nākamajā mirklī viņa pamanījās visu sabojāt.
- Vai viņš to taisīja pēc “Sfēras” pasūtījuma? - Mēja pamāja ar galvu, norādot uz masīvo sarkano objektu.
Kaldens sāka smieties. Varēja redzēt, ka viņa interese par Mēju nav zudusi, tomēr ir noplakusi. - Nē. Viņš jau sen ir miris. Vienkārši dizains atbilst viņa estētikas principiem. Patiesībā tas ir aparāts. Proti, tur iekšā ir elektroniska sistēma datu uzglabāšanai.
Kaldens pavērās uz Mēju, it kā gaidītu turpinājumu. Viņa nezināja, ko teikt.
- Tas ir Stjūarts, - viņš pēdīgi sacīja.
Mēja neko nezināja par datu uzglabāšanu, bet bija iedomājusies, ka šādu informāciju var uzglabāt daudz kompaktākā veidā.
- Tas viss vienam cilvēkam? - viņa pajautāja.
- Šeit glabājas neapstrādātais materiāls, bet ir arī iespēja izvilkt no tā visu, kas attiecas uz vienu vai otru tematu. Ikviens informācijas baits tiek saistīts ar neskaitāmiem citiem. Viss, ko Stjūarts redz, korelē ar pārējo materiālu, un tas ļauj kartēt pasauli un visu, kas tajā ir. Un, protams, Stjuarta kameras uzņemtais materiāls ir krietni vien detalizētāks un daudzslāņaināks nekā tas, kuru var uzņemt ar parastu videokameru.
27
Donalds Klarenss Džads (1928-1994) - ievērojams amerikāņu tēlnieks, kura darbiem raksturīgas vienkāršas, monumentālas formas.