- Šis džeks ir citā līmenī, - sacīja Enija, ejot cauri kafetērijai. Viņa apstājās pie pieciem vai sešiem galdiņiem un iepazīstināja Mēju ar interesantiem cilvēkiem, kuri strādāja pie dažādiem projektiem. Enija uzskatīja, ka viņi satricinās visu pasauli, pilnībā mainīs mūsu dzīvi vai par piecdesmit gadiem apsteigs ikvienu citu. Visvairāk Mēju izbrīnija šo projektu daudzveidība. Divas sievietes izstrādāja dziļūdens pētniecības iekārtu, kura atklāšot visus Marianas dziļvagas noslēpumus. - Tā tiks kartēta tikpat sīki un precīzi kā Manhetena, - paskaidroja Enija, un sievietes neapstrīdēja šo hiperbolu. Tad abas draudzenes piegāja pie trim jauniem vīriešiem, kuri bija nolīkuši virs galdiņā iebūvēta ekrāna ar kaut kādiem trīsdimensiju uzmetumiem, - izrādījās, ka tas ir jauna tipa mazbudžeta mājoklis, īpaši piemērots jaunattīstības valstīm.
Enija satvēra draudzeni aiz rokas un sāka vilkt uz izejas pusi. - Aiziesim uz Okera bibliotēku. Vai esi par to dzirdējusi?
Mēja negribēja atzīties savā ignorancē.
Enija uzmeta viņai sazvērniecisku skatienu. - Tu nedrīkstētu tur iet, tomēr es tev to parādīšu.
Viņas iekāpa organiskā stikla liftā ar neona gaismu un sāka braukt augšup uz piekto stāvu, vērojot garāmslīdošos birojus. - Es gan īsti nesaprotu, kādu peļņu var gūt no šādiem projektiem, - Mēja teica.
- Es ari ne. Tomēr tas ne vienmēr ir noteicošais faktors -“Sfēras” ieņēmumi ir gana lieli, lai varētu atbalstīt darbinieku aizraušanās. Tie džeki ar ekomājokļiem ir programmētāji, bet divi no viņiem bija studējuši arhitektūru. Tā nu viņi uzrakstīja pieteikumu, un Gudrie bija stāvā sajūsmā. It īpaši Beilijs - viņam patīk atbalstīt jauno talantu ierosmes. Un viņa bibliotēka ir pilnīgs sviests. Esam klāt.
Viņas izgāja no lifta garā gaitenī ar tumšu ķirškoka un riekstkoka apdari un kompaktiem gaismas ķermeņiem, kuri izplatīja klusinātu dzeltenu gaismu.
- Klasika, - Mēja konstatēja.
- Tu taču kaut ko zini par Beiliju? Viņš dievina šos veclaicīgos sūdus. Sarkankoks, misiņš, vitrāžas - tā ir viņa estētika. Citās ēkās tas neiet cauri, bet šeit viņš var izvērsties. Paskaties uz šo te!
Enija apstājās pie liela portreta, kurā bija attēloti Trīs Gudrie. - Baisi, vai ne?
Nemākulīgais gleznojums varēja būt kāda mākslas studenta darbs. Trīs uzņēmuma dibinātāji bija ģērbušies savā parastajā stilā, vaibstos kariķēti atspoguļotas katram raksturīgās iezīmes. Trīsstūrveida kompozīcijas virsotnē bija attēlots “Sfēras” ģeniālais vizionārs Tajs Gospodinovs: apjomīgs svīteris ar kapuci, vienkāršas brillītes, noslēpumains, sāņus vērsts skatiens un viegls smaids; radās iespaids, ka viņš klusībā par kaut ko priecājas, noskaņojies uz kādu tālu frekvenci. Šķita, ka mākslinieks ir gribējis akcentēt viņa pašpietiekamību, kas, kā runāja, robežojas ar Aspergera sindromu. Ar saviem tumšajiem, neķemmētajiem matiem un gludo ādu viņš šķita ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs.
- Izskatās, ka Tajs mīt kādā citā dimensijā, vai ne? Bet tas ir maldīgs iespaids. Mēs te šobrīd nestāvētu, ja viņš nebūtu īsts ģēnijs arī menedžmenta jomā. Tūlīt es tev visu pastāstīšu. Tu noteikti strauji virzīsies uz augšu, tā ka tev tas būtu jāzina. Tātad - Tailers Aleksandrs Gospodinovs ir pirmais no Trim Gudrajiem, kuru visi sauc vienkārši par Taju, - iesāka Enija.
- Es zinu, - Mēja sacīja.
- Nepārtrauc mani! Šo lekciju esmu lasījusi arī štata vadībai.
- Piedod!
Enija turpināja.
Tajs labi apzinājās, ka labākajā gadījumā viņam ir traucējumi, bet sliktākajā - pilnīga disfunkcija saskarsmes jomā. Tālab pusgadu pirms “Sfēras” akciju publiskā piedāvājuma viņš nonāca pie visnotaļ gudra un racionāla lēmuma, proti, pieņēma darbā abus pārējos Gudros -Eimonu Beiliju un Tomu Stentonu. Šis solis nomierināja investorus un līdz ar to trīskāršoja uzņēmuma vērtību. Pirmais akciju piedāvājums ienesa trīs miljardus dolāru -bezprecedenta gadījums, kas tomēr nebija īpašs pārsteigums. Atrisinājis finansiālās problēmas un ieguvis Stentona un Beilija atbalstu, Tajs varēja ļauties brīvajam lidojumam, paslēpties, nozust no skatuves. Ar katru mēnesi viņš aizvien retāk parādījās gan uzņēmumā, gan plašsaziņas līdzekļos, aizvien vairāk norobežojās no cilvēkiem, un šis noslēpumainā vientuļnieka imidžs tīši vai netīši kāpināja sabiedrības interesi. Kur ir Tajs? Kas viņam ir padomā? - prātoja visi tie, kuri sekoja līdzi “Sfēras” darbībai. Šie plāni tika turēti noslēpumā līdz pat to īstenošanas brīdim, un ar katru nākamo inovāciju bija aizvien grūtāk saprast, kuru no tām ir izgudrojis Tajs un kuru - pasaulē labākais pastāvīgi augošais speciālistu kolektīvs. Komanda, kas nu strādāja uzņēmuma labā.
Lielākā daļa novērotāju uzskatīja, ka Tajs joprojām aktīvi piedalās uzņēmuma darbībā, un daudzi apgalvoja, ka ikvienā nozīmīgā “Sfēras” projektā ir jaušama viņa klātbūtne, viņa unikālā spēja rast globālus, elegantus un apbrīnojami elastīgus risinājumus. Viņš bija nodibinājis uzņēmumu pēc pirmā mācibu gada koledžā -bez noteiktiem mērķiem un īpaša biznesmeņa ķēriena. “Bijām iesaukuši viņu par Niagāru,” stāstīja Taja istabas biedrs pirmajā viņam veltītajā rakstā. “Idejas plūda no viņa kā straume - miljoniem ideju, ik dienu un minūti, nebeidzamas un pārsteidzošas.”
Viss sākās ar to, ka Tajs izgudroja vienotu operētājsistēmu un ieviesa kārtību internēta haosā, apvienojot visus atsevišķos tīmekļa elementus: sociālo tiklu profilus, maksājumu sistēmas, neskaitāmās paroles, e-pasta kontus, lietotājvārdus, intereses, visus rīkus, vēlmes un vajadzības. Agrāk katrai vietnei un pirkumam bija sava sistēma un transakcijas veids, un tas bija gluži kā mainīt automašīnu pirms katra brauciena. “Jums nudien nevajag astoņdesmit septiņas dažādas automašīnas,” Tajs teica, kad viņa izgudrojums jau bija iekarojis internētu un visu pasauli.
Viņš aizstāja veco sistēmu, saliekot visu internēta lietotāju vajadzības un rīkus vienā katlā, proti, izgudroja AutenTu - vienu kontu ar vienu identitāti, vienu paroli un vienotu maksājumu sistēmu. Vairs nebija neskaitāmu lietotājvārdu un paroļu, ikviena lietotāja rīki zināja, kas viņš tāds ir, un viņa vienīgā identitāte - AutenTu, nemainīga un nenoslēpjama - bija cilvēks, kurš maksāja, ielogojās, komentēja, vēroja un vērtēja, skatījās un bija redzams pats. Šo sistēmu varēja lietot tikai ar savu īsto vārdu, kas bija saistīts ar kredītkartēm un banku, un tas krietni vien atviegloja maksājumus. Viens klikšķis uz visu atlikušo dzīvi vispasaules tīmeklī.
Lai izmantotu jebkuru no “Sfēras” rīkiem - pašiem labākajiem, dominējošajiem un visuresošajiem bezmaksas rīkiem -, bija jālieto savs īstais vārds, patiesā identitāte, savs AutenTu. Bija beigusies virtuālo patību un zagto identitāšu, neskaitāmo lietotājvārdu, sarežģīto paroļu un maksājumu sistēmu ēra. Lai kaut ko paskatītos, lietotu, komentētu vai pirktu, bija vajadzīga tikai viena podziņa, viens konts, viss bija saistīts un viegli pieejams ar jebkuru ierīci - mobilo telefonu, klēpjdatoru, planšeti vai acs tīkleni. Šis vienotais konts atvēra pieeju ikvienam tīmekļa nostūrim, ikvienam portālam un internēta veikalam, ļāva darīt visu, kas ienāk prātā.
AutenTu pilnīgi pārveidoja internētu nepilna gada laikā. Sākumā dažas vietnes izrādīja pretestību un brīvā internēta aizstāvji brēca par tiesībām uz anonimitāti, bet AutenTu aizskaloja šo opozīciju gluži kā varens paisuma vilnis. Viss sākās ar komerciālo sektoru. Kāpēc lai vietnes, kurām nav nekāda sakara ar pornobiznesu, dotu priekšroku anonīmiem klientiem, ja ir iespēja skaidri zināt, kas tās apmeklē? Tagad ikvienam bija jāuzņemas atbildība par saviem vārdiem, un tas vienā mirklī civilizēja komentāru joslas, tika iedzīti atpakaļ tumsā tie troļļi, kuri vēl nesen brīvi siroja internēta plašumos.