Viņš apklusa, uz brīdi iegrimis domās, tad atkal uzlūkoja Mēju. - Cik sapratu, tev nepatika būt par Gaša LuvLuv prezentācijas objektu.
- Tas vienkārši bija tik negaidīti. Viņš nebija mani brīdinājis.
- Vai tas ir vienīgais iemesls?
- Turklāt tas radīja par mani aplamu iespaidu.
- Vai viņš izmantoja kļūmīgu informāciju? Nepatiesus faktus?
- Nē, ne gluži. Tas bija vienkārši... kā nepabeigta mozaīka. Droši vien tāpēc par mani varēja rasties nepareizs priekšstats. Viņš paņēma no manis dažus fragmentus, radot iespaidu, ka tas ir viss...
- Tavs tēls šķita nepilnīgs.
- Tieši tā.
- Es ļoti priecājos, ka tu to pateici. Kā tu jau zini, ari “Sfēra” tiecas sasniegt pilnību, kļūt pilnībā sfēriska. -Beilijs pasmaidīja par savu kalambūru. - Tu noteikti zini ari to, kāds ir šīs pilnības galvenais mērķis.
Mēja nezināja, tomēr atbildēja: - Domāju, ka jā.
- Paskaties uz mūsu logotipu. - Beilijs norādīja uz sienas ekrānu, kur tūlīt parādījās “Sfēras” logotips. - Redzi? Burtiņš “c”28 vidū ir atvērts. Tas jau gadiem ilgi nedod man mieru, jo simbolizē to, kas mums vēl jāpaveic, proti, jānoslēdz šis loks. - “C” loks uz ekrāna noslēdzās, burts pārtapa par perfektu, apjomīgu sfēru. - Sfēra ir pilnīgi perfekta forma. Nekas nespēj to pārspēt vai uzlabot, nekas nevar būt pilnīgāks. Mēs vēlamies sasniegt šo pilnību, bet tas nav iespējams, ja mums kaut kas nav pieejams, ja mēs nevaram iegūt kaut kādu informāciju. Vai saproti manu domu?
-Jā, - Mēja atbildēja, lai gan nebija par to pārliecināta.
- Tas attiecas ari uz kādu citu mērķi, proti, mēs gribam panākt, lai “Sfēra” palīdzētu katram no mums pilnveidoties un atklāt pasaulei savu īsto “es”. Ari to var nodrošināt tikai un vienīgi pilnīga informācija. Tad neviens nejutīsies tā, kā tu juties Gaša prezentācijā, - it kā raudzītos saplēstā spogulī. Ko mēs redzam, raugoties spogulī, kurš ir ieplaisājis vai zaudējis kādu daļu?
Beidzot Mēja saprata. Neviens vērtējums, spriedums vai priekšstats, kurš balstās uz nepilnīgu informāciju, nevar būt absolūti pareizs. - Mēs redzam nepilnīgu, izkropļotu atspulgu.
- Tieši tā, - Beilijs apstiprināja. - Un ja spogulis ir vesels?
- Mēs redzam visu tā, kā ir.
- Tad spoguļattēls atbilst īstenībai?
- Protams. Tas taču ir realitātes atspulgs.
- Tomēr atspulgs var būt patiess tikai tad, ja spogulis ir vesels. Un, runājot par tevi Gaša prezentācijā, tas bija nepilnīgs.
-Jā.
-Jā?
- Tā ir, tomēr... - Mēja īsti nesaprata, kāpēc to pateica, bet vārdi atkal izspruka no mutes, pirms viņa paguva tos apturēt. - Tomēr es domāju, ka ikviens gribētu paturēt kaut ko pie sevis. Varbūt tas būtu pavisam nedaudz, bet katrs no mums vienatnē vai gultā dara kaut ko tādu, ko kaunētos atklāt visai pasaulei.
- Bet kāpēc par to būtu jākaunas?
- Varbūt ne gluži jākaunas. Vienkārši cilvēks negrib, lai kāds to uzzina. Baidās, ka citi to nesapratīs vai mainīs viedokli par viņu.
- Pārvarot šo kaunu un bailes, mēs varam tikai iegūt. Pirmkārt, mēs beidzot sapratīsim: lai kādi būtu mūsu slepenie ieradumi, tie ir tik izplatīti un nekaitīgi, ka nav nekādās vajadzības tos slēpt. Kolīdz mēs pārstāsim slēpties un sapratīsim, ka tā dara visi, šis noslēpums vairs nevienu nešokēs. Tas būs solis atklātības virzienā, atbrīvošanās no kauna. Otrs variants ir pat labāks, proti, mēs visi kā sabiedrības locekļi nolemsim atturēties no šādas uzvedības, labi apzinoties, ka visi zina vai var uzzināt, ko mēs darām. Tu taču pati teici, ka nebūtu ņēmusi laivu, ja zinātu, ka tevi novēro.
-Jā-
- Vai vīrieši skatītos darbā pornogrāfiju, ja zinātu, ka viņus novēro?
- Nē. Domāju, ka ne.
- Tātad šī problēma būtu atrisināta, vai ne?
- Jā. Droši vien.
- Vai tev kādreiz ir gadījies, ka tevi moka kāds noslēpums, bet tad tu to atklāj un izjūti milzīgu atvieglojumu?
- Protams.
- Man arī. Tāda ir noslēpumu iedaba. Tie ir kā ļaundabīgi audzēji, kamēr turam tos sevī, bet kļūst pilnīgi nekaitīgi, kolīdz tiek izlaisti pasaulē.
- Tātad jūs gribat teikt, ka noslēpumiem mūsu dzīvē nav vietas?
- Esmu prātojis par to gadiem ilgi, bet nekādi nespēju iedomāties situāciju, kurā noslēpums nestu vairāk labuma nekā ļaunuma. Noslēpumi veicina asociālu, amorālu un destruktīvu uzvedību. Vai tu man piekriti?
- Domāju, ka jā, bet...
- Vai zini, ko man pateica sieva pirms daudziem gadiem, kad mēs tikko bijām apprecējušies? Viņa teica, ka katru reizi, kad mēs neesam kopā, teiksim, es dodos darījumu braucienā, man jāuzvedas tā, it kā es atrastos kameras priekšā. It kā viņa mani vērotu. Tolaik tā bija pa pusei fantāzija, pa pusei joks, bet tas nāca man par labu. Palicis divatā ar kādu kolēģi, es vienmēr iztēlojos, ka Kārena sēž mājās pie monitora un mani vēro. Tas man palīdzēja sevi kontrolēt un atturēties no jebkura soļa, kas varētu nepatikt viņai un sagādāt sirdsapziņas pārmetumus man pašam. Palīdzēja saglabāt uzticību sievai. Vai saproti, ko es gribu teikt?
- Saprotu. - Mēja pamāja ar galvu.
- Lielā mērā šo problēmu atrisina bezpilota automašīnas. Aizvien vairāk precētu cilvēku zina, kur ir bijusi viņu otra pusīte, jo mašīna reģistrē, kur ir braukusi. Bet ja nu mēs visi uzvestos tā, it kā mūs nepārtraukti novērotu? Tas ievērojami celtu mūsu morāles līmeni. Diez vai cilvēks darītu kaut ko neētisku, amorālu vai nelikumīgu, ja zinātu, ka tiek novērots. Ja tiktu izsekots viņa nelegālais naudas pārvedums vai ierakstīta telefona saruna, kurā viņš kādu šantažē. Ja desmit kameras uzņemtu, kā viņš aplaupa degvielas uzpildes staciju, un laupīšanas laikā viņš tiktu identificēts pēc acu tīklenes. Ja tiktu fiksēti visi viņa sānsoļi.
- Es nezinu. Droši vien jums taisnība - tas atturētu cilvēkus no sliktas rīcības.
- Mums tik tiešām neatliktu nekas cits kā dzīvot saskaņā ar mūsu patības labāko daļu. Un visi noteikti justos atviegloti, pasaule izdvestu varenu atvieglojuma nopūtu. Tad mēs beidzot varētu būt labi. Dzīvojot pasaulē, kurā nav iespējams darīt sliktu, mums neatliktu nekas cits kā būt labiem. Vai vari iedomāties?
Mēja atkal pamāja ar galvu.
- Runājot par atvieglojumu, man ir vēl kāds jautājums. Varbūt tu vēlies man kaut ko teikt, pirms beidzam šo sarunu?
- Es nezinu. Man būtu ļoti daudz, ko teikt, - Mēja sacīja. - Bet jūs esat tik laipns, ka jau veltījāt man daudz laika un...
- Vai esi no manis kaut ko noslēpusi?
Mēja saprata, ka šoreiz meli nebūs pareizā izvēle.
- Droši vien to, ka esmu šeit jau bijusi, - viņa teica.
- Vai tu esi šeit bijusi?
-Jā-
- Bet ienākot tu liki noprast, ka neesi.
- Mani šurp atveda Enija un lika saprast, ka tas ir tāds kā noslēpums. Es vienkārši nezināju, kā rīkoties. Neviens variants nebija gana labs, nepatikšanas man būtu jebkurā gadījumā.
Beilijs triumfējoši pasmaidīja. - Tu maldies, Mēja. Nepatikšanas mums var sagādāt tikai meli. Tas, ko mēs slēpjam. Es, protams, zinu, ka jūs esat šeit bijušas. Nedomājiet, ka mani var tik viegli apvest ap stūri. Bet interesanti ir tas, ka tu to slēpi. Tas radīja starp mums distanci. Noslēpums starp draugiem ir kā okeāns - mēs pazūdam tā dzīlēs un vairs nevaram sevi atrast. Un kā tu jūties tagad, kad es zinu tavu noslēpumu? Labāk vai sliktāk?