Taču dīvains bija ne tikai ciema apjoms. Ceļš piepeši sāka kāpt kalnā. Tas arī bija pavisam negaidīti. Ja ceļš ved uz jūru, gluži dabiski, tam jāsliecas lejup. Varbūt viņš kļūdījies, pētīdams karti? Cilvēks dzīrās iztaujāt meiteni, kas nāca pretī kā saukta. Tā nodūra acis un pagāja garām, it kā nedzirdējusi jautājumu. Labi, iesim tālāk. Lai nu kā, gan smilšu krāsa, gan zvejas tīkli, gan gliemežvāku kalni — viss liecina par jūras tuvumu. Nav ko uztraukties.
Ceļš kļuva aizvien stāvāks, un visapkārt nebija nekā cita kā vien smiltis.
Bet dīvaini — mājas nekāpa augstāk. Tikai ceļš veda kalnup, turpretim pats ciems it kā palika ieplakā. Nē, ne tikai ceļš. Atstarpes starp mājām tiecās augšup līdz ar ceļu. Tādēļ likās, ka viss ciems it kā traušas kalnā un tikai mājas paliek uz vietas. Jo tuvāk kāpas virsotnei, jo šis iespaids vēl pastiprinājās, un drīz vīrietim šķita, ka mājas stāv milzu bedrēs, kas izraktas smiltīs. Beidzot izrādījās, ka ceļš, pa kuru viņš gāja, un atstarpes starp mājām atrodas augstāk nekā jumti. Bet mājas aizvien dziļāk un dziļāk grimst smilšu bedrēs.
Pēkšņi nogāze kļuva gandrīz vai svērteniska. Tagad jau no augšas līdz māju jumtiem bija metru divdesmit, ne mazāk… «Nu kāda gan tur var būt dzīve?» viņš nodomāja, ar šausmām ieskatīdamies dziļajā bedrē. Piepeši nikna vēja brāzma aizcirta elpu, un vīrietis ar skubu atgāja nost no bedres malas. Tālu lejā viņš ieraudzīja duļķainu, putojošu jūru, kas laizīja piekrastes smiltis. Cilvēks stāvēja kāpas galā — tieši tur, kur bija traucies.
Kāpas nogāze, kas bija pavērsta pret jūru, no kurienes pūš musoni, kā jau to varēja gaidīt, bija krauja un kaila. Bet kaut cik lēzenākās vietās spraucās šaurlapu zāles ceri. Pametis skatienu atpakaļ, viņš redzēja, ka milzu bedres, kas kļuva jo dziļākas, jo tuvāk atradās kāpas virsotnei, izvietojas it kā vairākos stāvos un šī bedrēm izraibinātā smilšu krauja, kas atgādina bišu stropu šķērsgriezumā, savā pakājē devusi patvērumu ciema centram. Šķita, ka ciems ietiecas kāpā. Bet varbūt kāpa ietiecās ciemā. Šā vai tā — ciema izskats nomāca, kaitināja cilvēku.
Lai nu kā, ilgotās kāpas sasniegtas, un viss kārtībā. Viņš iedzēra krietnu malku ūdens no plakanpudeles, dziļi nopūtās, un gaiss, kas bija šķitis tik tīrs, it kā ar smirģeli izbrucināja rīkli.
Cilvēkam padomā bija papildināt smiltīs mītošo kukaiņu kolekciju.
Smilšu kukaiņi ir nelieli, blāvās, nespodrās krāsās, bet cilvēku, ko apsēdusi kolekcionēšanas mānija, neinteresē košspārnainie tauriņi vai spāres. Šādi ļaudis necenšas savas kolekcijas izgreznot ar eksotiskiem paraugiem, daudz negudro par sistematizāciju, nevāc ārstniecības augus, no kuriem gatavo zāles, ko lieto ķīniešu medicīnā. Entomologam aizvien klusu prieku sagādā jaunas kukaiņu sugas atklāšana. Ja tas izdosies, entomoloģiskajā atlantā blakus jaunatklātā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu nosaukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem. Bet, ja tavs vārds, kaut vai pateicoties kukainim, ilgāku laiku saglabāsies ļaužu piemiņā, — tas nozīmēs, ka pūles nav bijušas veltas.
Ar neapbruņotu aci gandrīz neatšķiramu kukaiņu sugu milzum lielais daudzums paver plašas iespējas aizvien jauniem atklājumiem. Tā arī viņš veltīja daudz laika divspārņiem, pat parastajām mājas mušām, ko ne acu galā necieš cilvēki. Mušu sugu skaits apbrīnojami liels. Bet, tā kā visu entomolgu doma darbojas aptuveni vienā virzienā, viņi gandrīz pilnīgi izpētījuši lielāko daļu no šīm sugām, pat tik reti sastopamo astoto mutantu, kas atklāts Japānā. Varbūt tas tādēļ, ka cilvēku dzīve jo cieši savijusies ar mušu dzīvi.
Gudrāk vispirms pievērst uzmanību videi. Varbūt milzīgais sugu daudzums izskaidrojams ar mušu lielajām piemērošanās spējām. Viņš vai palēcās aiz prieka, izdarījis šo atklājumu. Mana doma nav nemaz tik aplama. Ar šo lielo pielāgošanās spēju jau tieši izskaidrojams, kāpēc tās tik viegli panes visnelabvēlīgākos apstākļus, kuros citi kukaiņi nevar eksistēt. Tā, piemēram, mušas pielāgojušās pat apstākļiem tuksnesī, kur viss dzīvais iet bojā …
25
Pēc šī atklājuma viņš sāka īpaši interesēties par smiltīm. Rezultāti ilgi nebija jāgaida. Izsusējušā upes gultnē netālu no mājas viņš reiz ieraudzīja mazītiņu dzeltenu kukainīti, kas atgādināja spāniešu mušu, kura pieder pie cietspārņu dzimtes (Cicindela japonica, Mofschulsky). Kā zināms, spāniešu mušām mēdz būt visdažādākā krāsa un izmēri. Taču priekšējās kājiņas tām atšķiras pavisam nedaudz. Tās tad arī noder par svarīgu kritēriju klasifikācijai, jo pēc priekškāju dažādās formas nosaka sugu
atšķirības. Pamanītā kukaiņa priekškājas otrajai locītavai patiešām bija acīm redzamas īpatnības.
Spāniešu mušām priekškājas parasti ir tievas, melnas un diezgan kustīgas, bet šim kukainim tās bija apaļas, resnas, koši dzeltenas un it kā ar izturīgām bruņām klātas. Iespējams, ka tās bija aplipušas ar ziedputekšņiem. Varbūt kukainim pat bija kādi īpaši veidojumi, kaut kas līdzīgs matiņiem, ar ko savākt putekšņus. Ja apskatē nav pieļauta kļūda, tad, kā liekas, izdarīts vērtīgs atklājums.
Tomēr noķert šo kukaini diemžēl nelaimējās. Cilvēks bija pārāk satraukts, un arī muša lidoja kaut kā ļoti neparasti. Tā aizlaidās projām. Tad atgriezās un, kā sacīdama: «Ķer nu mani,» — gaidīja viņu. Kad viņš, lētticis tāds, gāja tai klāt, tā uzspindza gaisā, tad atgriezās un atkal viņu gaidīja. Muša it kā ķircinājās un beidzot pazuda zālē.