Tā viņš kļuva šīs dzeltenkājainās spāniešu mušas gūsteknis. Pievērsis uzmanību smilšainajai augsnei, viņš vēl lieku reizi pārliecinājās par sava pieņēmuma pareizumu. Spāniešu muša taču ir tipisks tuksneša kukainis. Pēc kādas teorijas šo mušu neparastais lidojums gluži vienkārši ir viltīgs paņēmiens, kā dabūt ārā no alām sīkos dzīvniekus. Mušu vilinātās peles, ķirzakas aizklīst tālu prom no savām alām un iet bojā tuksnesī aiz bada un pārguruma. Mušas to vien gaida un aprij beigtos dzīvniekus. Sīm mušām japāņu valodā ir daiļskanīgs nosaukums — pastnieces, un, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet graciozas, īstenībā tām ir asi žokļi un tās ir tik asinskāras, ka pat aprij cita citu. Cilvēks nezināja, vai šī teorija pareiza vai ne, taču spāniešu muša ar savu mīklaino lidojumu turēja viņu savā varā.
Pats par sevi saprotams, ka līdz ar to auga viņa interese arī par smiltīm, kuras radīja spāniešu mušai piemērotus dzīves apstākļus. Viņš saka lasīt literatūru par smiltīm un, jo vairāk lasīja, jo vairāk pārliecinājās, ka tās ir ļoti interesanta parādība. Ja ielūkojas, piemēram, enciklopēdijā, rakstā par smiltīm, tur var izlasīt sekojošo:
«Smiltis ir sairušu iežu kopojums. Dažkārt tās satur magnitītu, kasiterītu, retāk zeltu. Diametrs no vienas līdz divām sešpadsmitdaļām milimetra.»
Pavisam skaidra definīcija. Vārdu sakot, smiltis veidojas no sairušiem iežiem un ir kaut kas vidējs starp sīkiem
akmentiņiem un māliem. Taču, nosaucot smiltis par starpproduktu, vēl netiek dots pilnīgs izskaidrojums. Kāpēc no trim elementiem — akmens, smiltīm un māla, — no kuriem sarežģītos savienojumos sastāv zeme, vienīgi smiltis var atrasties izolētā stāvoklī un veidot tuksnešus un smilšainus apvidus? Ja tās būtu tikai starpprodukts, tad erozijas ietekmē starp kailām klintīm un mālainiem apvidiem varētu konstatēt bezgala daudz starpproduktu, kas būtu radušies akmens un mālu mijiedarbībā. Bet īstenībā ir tikai trīs skaidri nošķiramas iežu grupas: akmens, smiltis un māls. Izbrīnu rada tas, ka smilšu graudiņu lielums gandrīz vienāds: vienalga, vai tās ir smiltis Enosima salas piekrastē vai Gobi tuksnesī — to graudiņu diametrs ir viena astotdaļa milimetra, un tie izvietojas pēc līknes, kas tuva Gausa normālajai līknei.
Kādā pētījumā bija visai vienkāršoti izskaidrota augsnes sairšana, ko rada erozija: vieglie elementi tiek aiznesti ļoti tālu. Taču pētījumā nekas nebija sacīts par smilšu graudiņu izmēra īpatnību — vienu astotdaļu milimetra. Kādā citā ģeoloģiskā apcerējumā tika dots gluži pretējs skaidrojums.
Gan ūdens straumes, gan gaisa straumes rada turbu- lenci. Tās viļņa mazākais garums ekvivalents tuksneša smilšu graudiņu diametram. Šīs īpatnības dēļ no augsnes izdalās vienīgi smiltis, turklāt tās plūst ārā taisnā leņķī pret straumi. Ja atsevišķu augsnes komponentu spēku kohēzija nav liela, smiltis pacelt gaisā var pat viegls vējiņš, akmeņus un mālu vis nepacels. Vēlāk smiltis atkal nosēstas zemē vēja virzienā. Smilšu īpatnības, acīm redzot, jāaplūko aerodinamikai.
Turpināsim jau minēto definīciju: «…tās ir sairušo iežu daļiņas tādā lielumā, kas piešķir tām vislielāko kustīgumu.»
Tā kā virs zemes aizvien plūsmo gaisa un ūdens straumes, smiltāju veidošanās ir nenovēršama. Kamēr vien pūtīs vēji, tecēs upes un savus viļņus vels jūra, no zemes plūdīs ārā aizvien jaunas un jaunas smilšu masas un, līdzīgi dzīvam radījumam, klīdis uz visām pusēm. Smiltis nepazīst atpūtas. Nemanāmi, taču neatlaidīgi tās sagrābj savā varā zemi un ārda to.
Šī aina — mūžam plūstošās smiltis — cilvēku neizsakāmi satrauca un nedeva viņam miera. Smilšu
neauglība — mūsu parastajā uztverē — izskaidrojama ne vien ar to sausumu, bet arī ar nerimtīgo kustību, kuru nevar panest dzīvā radība. Cik ļoti gan tas atgādina drūmo dzīvi, ko dzīvo cilvēki, diendienā ķerdamies cits citā.
Jā, smiltis nav diez cik noderīgas dzīvei. Bet vai ciets pamats zem kājām ir absolūti nepieciešams eksistencei? Vai gan tieksme pēc tā nerada visu šo pretīgo sacensību? Ja mestu pie malas tieksmi stingri nostāties uz zemes un ļautos smilšu plūsmas varai, beigtos arī sacensība. Patiešām gan — tuksnesī aug puķes, dzīvo kukaiņi un zvēri. Tā visa ir dzīva radība, kas ar savu milzīgo piemērošanās spēju izlauzusies no sacensības žņaugiem. Kaut vai tā pati spāniešu muša …
Cilvēks zīmēja savā iztēlē smilšu plūsmas ainu, un viņam jau sākās halucinācijas — viņš arī pats sevi redzēja ierautu šajā nebeidzamajā straumē.
3
Nodūris galvu, cilvēks gāja tālāk pa kāpu, kas, gluži kā mēness sirpim līdzīgs aizsargvalnis, ietvēra ciemu. Viņš nelikās zinis par to, kas notiek tālumā. Entomologam svarīgi koncentrēt visu uzmanību triju metru rādiusā sev apkārt. Bet viens no galvenajiem noteikumiem — nenostāties ar muguru pret sauli. Ja saule spīd no mugurpuses, cilvēks ar savu ēnu var aizbiedēt kukaiņus. Tādēļ kukaiņu medniekam deguns un piere nodeg gluži melni.
Cilvēks lēnā, vienmērīgā gaitā virzījās uz priekšu. Ik solī viņa zābakus apšļāca smiltis. Visapkārt — ne dzīvības zīmes, ja neņem vērā dažus pavisam sekli smiltīs augošus zāles cerus, kas gatavi vai tūdaļ saplaukt ziedos, ja vien bijis mazlietiņ valgmes. Vienīgie lidoņi, kas šeit parādījās, bija cilvēka sviedru smakas atvilinātās spāniešu mušas, raibas kā bruņurupuča mugura. Bet tieši tādā vietā cerības bieži vien piepildās. Tiesa, spāniešu mušām netīk dzīvot baros, un mēdz būt gadījumi, kad viena muša sagrābj savā varā vairākus kvadrātkilometrus lielu apvidu. Nu, ko lai dara, cītīgi jāturpina meklējumi.