— Vai lampa jums vēl vajadzīga?
— Laikam gan ne, iztikšu… Bet vai jums tā nenoderētu?
— Ai nē, šis darbs man ierasts.
Uzlikusi galvā lielu salmu cepuri, kādas parasti nēsā, strādājot uz lauka, sieviete izslīdēja tumsā.
Vīrietis aizpīpēja jaunu cigareti. Te notiek kaut kas tāds, ko grūti izskaidrot. Viņš piecēlās un ielūkojās aiz mašas. Tur patiešām bija istaba, bet gultas vietā slējās smilšu kalniņš, kas radies, smiltīm pa šķirbaino sienu iekļūstot telpā. Viņš pārsteigts sastinga. Arī šī māja gandrīz jau mirusi. Tās iekšieni pa pusei aprijušas ar saviem taustekļiem visur iekļūstošās, mūžam plūstošās smiltis…
Smiltis, kam nav pašām sava veida, bet ir diametrs — viena astotdaļa milimetra. Taču nekas nevar turēties pretī šim graujošajam bezveida spēkam … Bet varbūt pašam sava veida trūkums tieši ir spēka augstākā izpausme…
Tomēr vīrietis drīz atgriezās dzīves īstenībā. Pag, ja šajā istabā nevar, kur tad gulēs sieviete? Klau, kur viņa staigā turp un atpakaļ aiz dēļu sienas. Rokas pulkstenis rādīja divas minūtes pāri astoņiem. Ko viņa tur dara tik vēlu?
Vīrietis nokāpa uz smilšu klona un meklēja ūdeni. Tikai pašā tvertnes dibenā bija palikusi lāsīte, un tajā peldēja rūsa. Tomēr pat tāds labāks nekā smiltis mutē. Atlikušo ūdeni viņš uzšļakstīja uz sejas, noberza kaklu un manāmi atspirga.
Gar klonu vilka auksts vējš. Ārā to droši vien var vieglāk paciest. Ar pūlēm viņš atvēra smilšu aizbērtās durvis un izgāja laukā. Vējš, kas pūta no ceļa puses, patiesi bija kļuvis svaigāks. Tas nesa sev līdzi vieglā kravas automobiļa rūkoņu. Labi ieklausoties, varēja atšķirt cilvēku balsis. Varbūt tikai tā likās, bet tagad tur bija lielāka rosība nekā dienā. Taču iespējams, ka tur šalca jūra. Debess bija zvaigznēm nosēta.
Pamanījusi lampas gaismu, sieviete pagriezās. Veikli rīkodamās ar lāpstu, viņa bēra smiltis lielās petrolejas kannās. Viņai aiz muguras draudīgi slējās melna smilšu nokare. Tepat augšā viņš dienā bija ķēris kukaiņus. Piegrābusi kannas pilnas, sieviete tās abas uzreiz pacēla un nesa tuvāk sienai. Iedama garām vīrietim, uzmeta tam acis un piesmakušā balsī izmeta: «Smiltis…» Viņa izbēra kannas tajā vietā, kur karājās virvju kāpnes, bet tur augšā vijās taciņa, kas veda uz šo bedri. Ar plaukstas malu sieviete notrausa sviedrus. No sanestajām smiltīm jau bija izaudzis krietns kalns.
— Rokat smiltis?
— Roc vai neroc, ne gala, ne malas.
Nesdama tukšās kannas garām, sieviete viegli iebakstīja ar brīvo roku vīrietim sānos, it kā pakutināja. Aiž pārsteiguma viņš atlēca nost, tik tikko neizmezdams no rokām lampu. Varbūt nolikt lampu zemē un atbildēt ar to pašu? Viņš stāvēja neziņā. Kā lai izturas? Beidzot nolēma, ka viņa stāvoklis ir ļoti izdevīgs. Savilcis seju tādā kā smaidā, kura nozīmi arī pats nevarētu izskaidrot, viņš neveiklā gaitā ar lampu rokā tuvojās sievietei. Kad piegāja klāt, viņas ēna bija izaugusi pār visu sienu.
— Nevajag, — viņa teica nepagriezdamās, smagi elpodama. — Kamēr nolaidīs grozus, šurp jāatstiepj vēl sešas kannas.
Vīrietis sadrūma. Cik nelāgi, ka sieviete it kā tīšām aizdzina viņa — kaut arī uzspēlēto — možo omu. Vai nu viņš to gribēja vai ne, kaut kas ievilnīja vēnās. Šķita, smiltis, ar kurām bija aplipuši viņa āda, nu iekļuvušas vēnās un apdzēsušas uzbudinājumu.
— Varbūt man jums mazliet palīdzēt?
— Nekas… Nevar jau jūs likt pie darba pirmajā dienā — kaut uz brīdi.
— Pirmajā dienā? … Jūs atkal savu … Es šeit palikšu tikai vienu nakti!
— Jā?
— Kā tad citādi, mani gaida darbs… Nu dodiet šurp lāpstu!
— Jūsu lāpsta, rau, tur, bet varbūt nevajag? …
Tik tiešām — nojumē netālu no durvīm savrup stāvēja lāpsta un divas tukšas petrolejas kannas ar īpaši piestiprinātiem rokturiem. Droši vien tās pašas, ko pirmīt nometa no augšas, kad sauca: «Vēl vienam.» Viss bija sagatavots pārlieku rūpīgi, un viņam pat radās iespaids, ka tie uzminējuši viņa nodomu. Bet tad jau viņš pats vēl nezināja, ka gribēs palīdzēt. Lai nu kā, viņš jutās pazemots, un labā oma bija vējā. Lāpstas kāts šķita resns, zarains, no daudzo roku pieskāriena nomelnējis — nebija nekādas vēlēšanās just to savā delnā.
— Ai, grozi jau pie kaimiņiem! — sieviete iesaucās, it kā nemanīdama viņa svārstīšanos. Balss bija jautra un paļāvīga, gluži citāda nekā iepriekš. Tajā brīdī ļaužu mundrās čalas, kas jau labu laiku bija plūdušas no tālienes, skanēja tepat līdzās. Vienā laidā bija dzirdami ritmiski uzsaucieni, ko reizumis pārtrauca klusi čuksti un apslāpēti smiekli. Darba ritms vīrieti negaidīti uzmundrināja. Šajā primitīvajā pasaulītē tas laikam nav nekas sevišķs, ja ciemiņš, kas palūdzis tikai naktsmājas, tver rokā lāpstas kātu. Tad jau dīvaina šeit drīzāk liktos vilcināšanās. Lai lampa neapgāztos, viņš ar papēdi izurba tai smiltīs iedobi.
— Rakt laikam var jebkurā vietā, ka tik rok, vai ne tā?
— Nē, nevar vis jebkurā.
— Un šeit?
— Tur var, tikai pielūkojiet, neparocieties zem sienas.
— Vai visā ciemā šai laikā rok smiltis?
— Nu protams. Naktī smiltis ir mitras, tāpēc vieglāk strādāt… Bet, ja tās ir sausas, nekad nevar zināt, kurā vietā un mirklī tās nogrūs uz galvas. — Tiešām pār kraujas malu, gluži kā sniega sanesa, nokarājās bieza smilšu cepure.
— Bet tas taču bīstami!
— E-ē, nekas, — viņa attrauca zobgalīgi un mazliet koķeti. — Palūk, sāk celties migla.
— Migla?
Kamēr viņi runājās, pie debesīm pamazām bālēja un dzisa zvaigznes. Tur, kur debesis piekļāvās smilšu sienai, plandīja palss auts.
— Tas tādēļ, ka pašas smiltis iesūc sevī ļoti daudz miglas… Savilgušās sāļās smiltis kļūst blīvas kā stērķele.