Toms izdzēra perikolu un centās domāt par slepkavību.
Viņš neatlaidīgi atkārtoja sev, ka jānogalina cilvēks. Kādam cilvēkam jāatņem dzīvība. Kāds jāaizraida uz viņpasauli.
Bet, lai kā viņš centās šo domu formulēt, vārdi neizteica lietas būtību. Pie skaidrības tomēr bija jātiek, un Toms nolēma aplūkot konkrētu piemēru. Viņš izvēlējās rudmataino spēkavīru — Marvu Namdari. Šodien Marvs, aizņēmies no viņa pats savu zāģi, būvē skolas ēku. Ja Toms Marvu nogalinās . .. nu, tad Marvs neko vairs nebūvēs. ^
Toms nepacietīgi papurināja galvu. Nē, viņam tomēr neizdevās iejusties situācijā!
Labi, Toms nodomāja. Apskatīsim jautājumu no cita viedokļa. Lūk, Marvs Namdaris — visstiprākais un, pēc daudzu domām, arī vislādzīgākais no visiem Namdaru puišiem —, piemiedzis acis un ar vasarraibumainajām rokām cieši satvēris ēveli, gludina dēli. Bet pats, protams, jau tvīkst aiz slāpēm un jūt dūrējus kreisajā plecā, kuru ik vakarus bez jebkāda labuma noziež ar Jana Aptieķnieka pagatavoto ziedi.
Tas tātad būtu dzīvais Marvs Namdaris. Bet tagad …
Marvs Namdaris nokritis augšpēdus, viņa stiklainās acis ir pa pusei aizvērtas, rokas un kājas sastingušas, mute sašķiebusies, viņš neelpo, un sirds viņam nepukst. Nekad vairs viņš neturēs lielajās vasarraibumainajās rokās dēļa galu. Nekad nesūdzēsies par sāpēm plecā, kuras Jans Aptieķnieks neprotot izārstēt…
Vienu mirkli Toms līdz sirds dziļumiem izjuta, kas slēpjas aiz vārda «slepkavība». Tad šī halucinācija pazuda, taču atmiņas par to palika, jo redzētā aina bija tik spilgta, ka Tomam spēji uznāca nelabums.
Izdarījis zādzību, viņš vēl varētu dzīvot. Bet slepkavība — pat ar vislabākajiem nodomiem, ciemata interesēs …
Ko gan sacīs cilvēki, ieraudzījuši to, ko viņš nupat skatījis iztēlē? Kā lai viņš pēc tam dzīvo cilvēku vidū? Kā lai samierinās pats ar sevi?
Un tomēr viņam jāizdara slepkavība! Katrs ciemata iedzīvotājs dod savu ieguldījumu kopīgajā pasākumā, un šo darbu liktenis acīmredzot ir lēmis viņam.
Bet ko tad īsti lai noslepkavo?
Lielais ļembasts sākās vēlāk, kad starpplanētu rācija ietarkšķējās dažādās balsīs.
— Vai šī ir kolonija? Kur atrodas galvaspilsēta?
— Tepat, — mērs atbildēja.
— Kur ir jūsu kosmodroms?
— Mums tur, ja nemaldos, tagad ierīkotas ganības, — mērs paskaidroja. — Es pēc grāmatām varu pārbaudīt, kur tāds agrāk ir bijis. Bet neviens gaisa kuģis nav nolaidies šeit jau divsimt gadus …
— Tādā gadījumā bāzes kuģis paliks orbītā. Sapulciniet savus pārstāvjus. Es* tūlīt nolaidīšos.
Visi ciemata iedzīvotāji salasījās laukā, kuru inspektors bija izraudzījies. Toms aizbāza ieročus aiz jostas un, stāvēdams koka ēnā, no tālienes vēroja ceremoniju.
Mazs gaisa kuģītis atdalījās no milzīgā bāzes kuģa un strauji piķēja lejup. Kuģītis krita kā akmens, un viss ciemats aizturēja elpu, gaidīdams, ka teju teju tas ietrieksies pļavā. Taču pēdējā mirklī kuģītis izšāva uguns strūklas, kas sadedzināja visu zāli zem tā, un lēni nolaidās zemē.
Mērs, enerģiski rīkodamies ar elkoņiem, spraucās uz priekšu, un viņam pa pēdām sekoja Bills Mālderis. Kuģīša durvis atvērās. Tanīs parādījās četri vīri. Viņi turēja rokās spožus metāla priekšmetus, un Toms saprata, ka tie ir ieroči. Tūdaļ aiz viņiem no kuģa izkāpa cienīgs resnis ar sarkanu seju, ģērbies melnā uniformā, kuru rotāja četras spožas medaļas. Viņu pavadīja krunkains cilvēciņš tādās pašās melnās drēbēs. Pēc tam no kuģa izkāpa vēl četri vīri līdzīgos formas tērpos.
— Esiet sveicināts uz Jaunās Dilaveras, — mērs sacīja.
— Pateicos jums, ģenerāl, — korpulentais, enerģiski kratīdams mēra roku, atbildēja. — Es esmu inspektors Dilumeins, bet tas ir misters Grents, mans politiskais padomnieks.
Grents uzmeta augstprātīgu skatienu dilaveriešu pūlim, tad, neslēpdams nicinājumu, izlikās, ka nav ievērojis mēra izstiepto roku, un stīvi paklanījās.
— Man gribētos aplūkot ciematu, — sacīja inspektors, pašķielējis uz Grentu. Grents piekrītoši pamāja. Formās tērptie sargi ieslēdza abas amatpersonas ciešā puslokā.
Zagšus, kā visīstākais ļaundaris, Toms sekoja procesijai. Kad inspektors bija sasniedzis ciematu, Toms paslēpās aiz kādas mājas un turpināja novērojumus.
Mērs ar dibinātu lepnumu parādīja ciemiņiem cietumu, pastu, baznīcu un mazo sarkano skolas ēku. Inspektors likās mazliet apmulsis. Misters Grents pretīgi smaidīja un kasīja zodu.
— Tā jau es domāju, — viņš sacīja inspektoram. — Veltīga laika un degvielas šķiešana un gluži nevajadzīga līnijkreisera amortizācija. Šeit nav absolūti nekā vērtīga.
— Par to es vēl neesmu pārliecināts, — inspektors atbildēja un atkal uzrunāja mēru: — Bet sakiet, — kādām vajadzībām jūs visu to uzbūvējāt, ģenerāl?
— Kādām vajadzībām? Lai Jaunā Dilavera pēc iespējas mazāk atšķirtos no Zemes, — mērs atbildēja. — Kā redzat, mēs darām visu, kas mūsu spēkos. .
Misters Grents kaut ko pačukstēja inspektoram ausī.
— Sakiet, — inspektors uzrunāja mēru, — cik jūsu ciematā jaunu vīriešu?
— Kā, lūdzu? — mērs apjucis nomurmināja.
— Cik jums šeit ir vīriešu vecumā no piecpadsmit līdz sešdesmit gadiem? — misters Grents paskaidroja. — Saprotiet, ģenerāl, mūsu mātes Zemes impērija atrodas kara stāvoklī. Kolonisti no Dengas IV un dažām citām planētām sacēlušies un apstrīd metropoles prioritāti.
— Tas, bez šaubām, ir ļoti nepatīkami, — mērs līdzjūtīgi piezīmēja.
— Mums vajadzīgi cilvēki kosmodesantiem, — sacīja inspektors. — Spēcīgi, veselīgi vīri. Mūsu resursi ir izsmelti…