Puisim, jādomā, negribējās nogalināt arī Grentu. Bija taču paredzēts noslepkavot tikai vienu cilvēku!
Toms aizskrēja gabaliņu uz priekšu, tad izlēca no krūmiem, aizšķērsodams procesijai ceļu. Šautenes stobru viņš pavērsa tieši pret inspektoru.
— Kas tas tāds? — inspektors jautāja.
— Nekustieties! — Toms pavēlēja. — Visi pārējie no- metiet ieročus un lasieties prom!
Kareivji paklausīja kā mēnessērdzīgi. Viens pēc otra viņi nometa ieročus un atkāpās līdz ceļmalas krūmiem. Grents palika uz vietas.
— Ko tu, puis, esi nodomājis? — viņš jautāja.
— Es esmu pilsētas noziedznieks, — Toms lepni atbildēja, — un tūlīt nogalināšu inspektoru. Lūdzu, pa- ejiet malā!
Grents neizpratnē blenza uz'viņu.
— Noziedznieks? Tad, lūk, par ko bubināja jūsu mērs!
— Es zinu, ka jau vairāk nekā divsimt gadu pie mums nav bijis nevienas slepkavības, — Toms paskaidroja. — Bet tūlīt es šo kļūdu izlabošu. Nost no ceļa!
Grents palēcās sānis. Inspektors palika viens. Viņš stāvēja, viegli šūpodamies.
Toms notēmēja, cenzdamies domāt tikai par to, kādu atbalsi šī slepkavība izraisīs un kāda tai būs sabiedriska nozīme. Taču savā iztēlē viņš redzēja inspektoru guļam zemē ar plaši ieplestām acīm, sašķiebtu muti, sastingušiem vaibstiem un stājušos sirdi.
Atkal un atkal Toms pavēlēja pirkstam nospiest šautenes gaili. Bet, lai cik reižu smadzenes atkārtoja, ka noziegums ir svarīgs un nepieciešams, roka to zināja labāk.
— Es nevaru! — Toms iekliedzās, nometa ieroci un ielēca krūmos.
Inspektors gribēja norīkot cilvēkus Toma meklēšanai un tepat uz vietas pakārt viņu. Taču misters Grents viņam nepiekrita. Jaunā Dilavera ir mežu planēta. Desmittūkstoš vīru šais pirmatnējos mežos neatradīs bēgli, ja vien viņš pats negribēs doties tiem rokā.
Trokšņa izbiedēts, atskrēja mērs un daži ciema iedzīvotāji. Kareivji ieslēdza inspektoru un misteru Grentu ciešā lokā. Viņi stāvēja ar ieročiem šaušanas gatavībā. Viņu sejas bija drūmas un skarbas.
Mērs nolēma neko neslēpt. Viņš pastāstīja par ciemata atpalicību noziegumu jomā. Par Tomam Zvejniekam doto uzdevumu un par to, kā viņš apkaunojis ciematu, nespēdams izpildīt savu pienākumu.
— Kāpēc jūs to uzdevāt tieši viņam? — misters Grents vaicāja.
— Redziet, — sacīja mērs, — es spriedu tā: ja jau kāds no mums varētu nogalināt, tad vienīgi Toms. Viņš, saprotiet, ir zvejnieks, un zveja, kā zināms, ir diezgan asiņaina nodarbošanās.
— Tātad visi pārējie jūsu ciema iedzīvotāji arī nespēj nogalināt?
— Nevienam no mums nekad nebūtu izdevies, aiziet tik tālu … — mērs skumīgi atzinās.
Inspektors un misters Grents saskatījās, pēc tam palūkojās uz kareivjiem. Viņi godbijīgā izbrīnā raudzījās uz ciema iedzīvotājiem un sāka klusi sačukstēties.
— Mierā! — inspektors ierēcās, tad klusinātā balsī teica Grentarn: — Kamēr nav par vēlu, jālasās prom no šejienes. Vīri, kas neprot nogalināt, mūsu armijas rindās!…
— Kareivju morāle… — misters Grents trīcēdams nomurmināja. — Visbīstamākā infekcija … Viens vienīgs cilvēks, kas nespēj nospiest šautenes gaili, izšķirošā brīdī var izraisīt kuģa un pat veselas eskadras bojāeju … Nē, tā riskēt mēs nedrīkstam!
Viņi pavēlēja apsardzei atgriezties uz kuģa. Kareivji soļoja laiskāk nekā parasti un ik pa brīdim grozīja galvas, lai atskatītos uz ciematu. Viņi joprojām sačukstējās, kaut gan inspektors nemitīgi lamājās un apbēra viņus ar pavēlēm.
Izgrūdis kaucošas liesmu strūklas, kuģītis uzšāvās debesīs. Dažas minūtes vēlāk lielais bāzes kuģis to aprija un tad pazuda arī pats.
Milzīga, nespodri sarkana saule jau bija skārusi apvāršņa malu.
— Vari nākt laukā, Tom! — uzsauca mērs.
Toms izlīda no krūmiem, kur bija slēpies.
— Esmu izgāzies, — viņš žēli sacīja.
— Neskumsti, — Bills Mālderis viņu mierināja. — Šis uzdevums taču bija neizpildāms!
— Liekas, tev taisnība, — sacīja mērs, soļodams uz ciematu. — Es tikai nodomāju: ko var zināt, un ja nu viņam izdodas … Bet tu nebēdā! Neviens no mūsu ļaudīm nebūtu paveicis ne pusi no tā, ko paveici tu.
— Bet ko mēs iesāksim ar šīm celtnēm? — jautāja Bills Mālderis, norādīdams uz cietumu, pastu, baznīcu un mazo, sarkano skolas ēku.
Kādu brīdi mērs sasprindzināti domāja.
— Zinu, — viņš beidzot teica. — Iegūtos būvmateriālus izmantosim, lai ierīkotu bērnu rotaļlaukumu. Šūpoles, slidkalniņu, smilšu kastes un tamlīdzīgas lietiņas.
— Vēl vienu rotaļlaukumu? — Toms jautāja.
— Kāpēc gan ne?
Iebilst te neko nevarēja: tiešām, kāpēc gan ne?
— Tagad šis papīrs man droši vien nebūs vajadzīgs, — Toms sacīja, atdodams mēram pilnvaru.
— Jā, droši vien nebūs, — teica mērs, un visi līdzjūtīgi nolūkojās, kā viņš saplēš pilnvaru sīkās dris- kās. — Nu ko, — mērs piebilda, — mēs darījām, ko varējām. Ja neizdevās, nav mūsu vaina.
— Un man bija tāda izdevība! — Toms mulsi nomurmināja. — Bet es jūs visus iegāzu.
Bills Mālderis draudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.
— Tu neesi vainīgs, Tom. Neviens nav vainīgs. Jo, redzi, tā laikam iznāk vienmēr, kad cilvēki divsimt gadus ir atrauti ņo civilizācijas. Apdomājiet, cik daudz laika vajadzēja Zemei, Jai civilizētos. Tūkstošiem gadu! Bet mēs visu gribējām panākt divās nedēļās.
— Neko darīt, acīmredzot mums no jauna vajadzēs atgriezties necivilizētā stāvoklī, — mērs neveikli pamēģināja jokot.
Toms nožāvājās, izstaipījās un devās uz mājām, lai pienācīgi izgulētos un tādējādi atgūtu nokavēto. Pie mājas sliekšņa viņš vēlreiz palūkojās uz debesīm.