— Jā, šodienai pietiks, — mērs piekrita. — Bet, tu pats saproti, pagaidām tā vēl nav īsta zādzība. Būtībā cilvēki paši tev visu atdeva. Uzskati, ka šovakar tu esi tikai papraktizējies.
— Ak tā!… — Toms skābi novilka.
— Toties tagad tu zini, kā to dara. Nākamo reizi tev jau būs vieglāk.
— Varbūt.
— Un pielūko, neaizmirsti slepkavību!
— Vai tas tiešām ir nepieciešams? — Toms jautāja.
— Diemžēl jā, — mērs sacīja. — Ko lai dara, mūsu kolonija pastāv vairāk nekā divsimt gadu, bet tajā vēl nav bijis nevienas slepkavības. Nevienas pašas. Turpretim citās kolonijās, ja var ticēt hronikām, cilvēki ir bendēti cik uziet!
— Tad jau laikam arī mēs bez slepkavības nevarēsim iztikt, — Toms piebilda. — Labs ir, es pacentīšos.
Viņš devās mājup. Pūlis pavadīja viņu ar atzinības saucieniem.
Mājās Toms iededzināja degļa lampiņu un paēda vakariņas, bet pēc tam ilgi sēdēja atzveltnes krēslā. Viņš bija ļoti neapmierināts. Ar zādzībām viņam nav veicies. Visu dienu viņš tikai svārstījās un šaubījās. Cilvēkiem vajadzēja gandrīz vai ar varu uztiept viņam dažādas mantas, lai galu galā viņš uzdrošinātos tās nozagt! …
Ko Toms varēja teikt sev par attaisnojumu? Zādzība un slepkavība ir tikpat nepieciešami darbi kā visi pārējie. Un, ja viņš ar tamlīdzīgām lietām nekad nav nodarbojies un nespēj saprast, kam tās vajadzīgas, tas vēl nav iemesls, lai veiktu savu uzdevumu pa roku galam.
Toms atvēra durvis un palūkojās ārā. Bija brīnišķīga, skaidra nakts. Pie debesīm žilbinoši mirgoja kāds ducis tuvāko milzu zvaigžņu. Tirgus laukumā cilvēkus vairs nemanīja, toties ciemata māju logos jau mirdzēja uguntiņas.
Bija īstais laiks doties zagļa gaitās!
Jau pali doma par to lika šermuļiem pārskriet pār muguru. Toms izjuta kaut ko līdzīgu velnišķam lepnumam. Tad, lūk, kā, izrādās, briest noziedzīgas ieceres! Tāpat acīmredzot ir jānotiek arī zādzībām — klusībā un visdziļākās tumsas aizsegā.
Toms ātri pārbaudīja savus ieročus, sabēra laupījumu istabas kaktā un izgāja uz ielas.
Pēdējās degļu laternas jau bija nodzēstas. Kaķa soļiem Toms aizlavījās līdz Rodžera Pārcēlāja namam. Lielais Rodžers bija atstājis savu lāpstu pagalmā pieslietu pie sienas. Toms pagrāba lāpstu un devās tālāk. Misis Audējas ūdens krūka bija nolikta savā parastajā vietā durvju priekšā. Toms pievāca krūku. Atceļā viņam pagadījās mazs koka zirdziņš, kuru kāds no bērniem droši vien bija aizmirsis uz ielas. Zirdziņš sekoja krūkai un lāpstai.
Laimīgi nogādājis zagtās mantas drošībā, Toms sajuta patīkamu uzbudinājumu un nolēma sirojumu atkārtot.
Otrreiz viņš atgriezās ar bronzas plāksnīti, kuru bija noņēmis no mēra namdurvīm, ar Marva Namdara labāko zāģi un sirpi, kas piederēja Džedam Fermerim.
— Nav peļami, — Toms sev teica, — es, liekas, sāku apgūt jaunu arodu. Vēl viens tāds ķēriens, un varēs uzskatīt, ka nakts nav pagājusi veltīgi.
…Uz Rona Mūrnieka lieveņa Toms atrada āmuru un kaltu, bet Elisas Pavāres mājas pagalmā pievāca pītu groziņu. Viņš jau taisījās nočiept arī Džefa Apiņa grābekli, kad pēkšņi sadzirdēja vieglu troksni un pie- plaka pie sienas.
Pa ielu klusītiņām zagās Bills Mālderis; viņa metāla nozīme zibsnīja zvaigžņu gaismā. Vienā rokā Bills turēja īsu, smagu rundziņu, bet otrā — paštaisītus roku dzelžus. Nakts tumsā viņa seja izskatījās ļotidrau- dīga. Tajā bjia lasāma apņēmība par katru cenu izskaust noziedzību, lai ko šis vārds arī nozīmētu.
Toms aizturēja elpu; desmit soļu attālumā Bills Mālderis aizslīdēja viņam garām. Toms parāvās atpakaļ; tai pašā mirklī iedžinkstējās viņa tarba.
— Kas tur ir? — Bills ierēcās un, nesaņēmis atbildi, ar skatienu ieurbās tumsā.
Toms atkal pieplaka pie sienas, būdams pārliecināts, ka tur Bills viņu nepamanīs. Policijas priekšniekam taču bija pavāja redze — kā jau cilvēkam, kuram pastāvīgi jājauc krāsas un tāpēc acīs bieži iebirst putekļi. Starp citu, tāda redze ir visiem Mālderiem. Un tāpēc viņi arī ir tik viegli sakaitināmi.
— Vai tu tas esi, Tom? — Bills jautāja visdraudzīgākajā tonī.
Toms grasījās atbildēt, bet pēdējā mirklī pamanīja, ka Billa runga šūpojas gandrīz tieši virs viņa galvas.
— Nu, nekas, gan es tevi dabūšu rokā! — Bills norūca.
— Paklausies, vai tu nevarētu viņu dabūt rokā rīt no rīta? — izliecies pa guļamistabas logu, jautāja Džefs Apinis. — Te vienam otram, redzi, gribētos gulēt.
Neko neteicis, Bills devas tālāk. Kad viņš pazuda tālumā, Toms aizsteidzās mājās un izbēra savu pēdējo lomu līdzās pārējām trolejām. Skats uz nozagto mantu kaudzi pamodināja viņā izpildīta pienākuma apziņu.
Izdzēris glāzīti vēsas gļavas, Toms atlaidās gultā un acumirklī iegrima dziļā miegā.
Nākamajā rītā Toms aizgāja paskatīties, kā veicas ar mazās, sarkanās skolas ēkas būvi. Brāļi Namdari strādāja vaiga sviedros, un daži fermeri viņiem palīdzēja.
— Kā veicas ar darbiem? — Toms moži uzsauca.
— Teicami, — atbildēja Marvs Namdaris. — Taču vēl labāk veiktos, ja pie rokas būtu mans asākais zāģis.
— Tavs zāģis? — Toms neizpratnē atkartoja. Un tūdaļ pat atcerējās — naktī viņš taču bija to nozadzis. Nez kādēļ viņam nemaz nebija ienācis prātā, ka zāģis kādam ir vajadzīgs. Tāpat kā visas pārējās mantas, tas bija tikai priekšmets, kuru vajadzēja nozagt.
Marvs Namdaris jautāja:
— Kā tu domā, vai es varētu savu zāģi paņemt atpakaļ? Uz laiku. Teiksim, uz pāris stundām …
— Hm … to nu gan es nezinu, — Toms, saraucis pieri, atbildēja. — Zāģis juridiski skaitās nozagts, tā ka pats saproti…