— Saprotu, saprotu. Es to gribu aizņemties tikai uz īsu brītiņu …
— Bet tev vajadzēs zāģi atdot.
— Kā tad! Skaidrs! Es pats tev to atnesīšu! — Marvs sašutis iesaucās. — Vai tu domā, ka paturēšu mantu, kas juridiski skaitās nozagta?!
— Zāģis glabājas manās mājās kopā ar visu pārējo laupījumu…
Marvs pateicās Tomam un aizskrēja pēc zāģa.
Toms nesteigdamies devās tālāk. Viņš piegāja pie mēra mājas. Saimniek^ stāvēja pagalmā un raudzījās debesīs.
— Vai tu nospēri manu vara plāksnīti, Tom? — viņš jautāja.
— Protams, nospēru, — Toms izaicinoši atbildēja.
— O, es vienkārši tāpat painteresējos. — Mērs norādīja uz debesīm. — Vai redzi?
Toms palūkojās tai virzienā, kādā mērs bija izstiepis roku.
— Ko?
— Melno punktiņu blakus mazajai saulei?
— Redzu. Nu un tad?
— Varu likt galvu ķīlā, ka tas ir inspektora kuģis. Kā tev veicas?
— Labi, — Toms mazliet nedroši atbildēja.
— Vai slepkavības plānu esi jau izstrādājis?
— Tik tālu vēl neesmu ticis, — Toms atzinās. — Atklāti sakot, šī lieta man nepadodas.
— Zini ko, uz brītiņu ienāc pie manis. Man ar tevi jāaprunājas, Tom.
Vēsajā, slēģu aptumšotajā viesistabā mērs ielēja divās glāzēs gļavu un piebīdīja Tomam krēslu.
— Mums atvēlētais laiks iet uz beigām, — mērs drūmi paziņoja. — Inspektors var ierasties kuru katru mirkli. Un man pašam rūpju līdz kaklam. — Viņš norādīja uz starpplanētu rāciju. — Šī kaste atkal čerk- stēja. Kaut ko par sacelšanos uz Dengas IV un par to, ka visām Zemei uzticīgajām kolonijām jābūt gatavām izsludināt mobilizāciju. Jupis viņu zina, kas tā par būšanu. Es pirmo reizi mūžā dzirdu par tādu Dengu IV, un, še tev, tagad par to jāraizējas, it kā citu raižu man nebūtu!
— Bet vai jūs skaidri zināt, ka bez slepkavības nav iespējams iztikt?
— Vai tad tu pats to nezini? — Mērs sarauca uzacis. — Ja gribam būt uzticīgi Zemei, mums jāiet līdz galam. Un slepkavošana ir vienīgā joma, kurā mēs pagaidām esam atpalikuši. Viss pārējais būtu puslīdz kārtībā.
Tērpies jaunā zila formas blūzē ar spožām metāla pogām, istabā ienaca Bills Mālderis.
— Nu, Tom, vai esi jau kādu noslepkavojis?
Mērs sacīja:
— Viņš grib zināt, vai tas tiešām ir nepieciešams.
— Protams, ka nepieciešams! — policijas priekšnieks iesaucās. — Izlasi jebkuru grāmatu! Kas gan tas par noziedznieku, kurš nevienu nav noslepkavojis?
— Ko īsti tu domā noslepkavot? — mērs painteresējās.
Toms nemierīgi grozījās krēslā un krakšķināja pirkstu locītavas.
— Nu?
— Labs ir. Es nositīšu Džefu Apini, — Toms iesaucās.
Bills Mālderis cieši palūkojās uz viņu.
— Kāpēc?
— Kāpēc? Un kāpēc gan ne? ' — Bet kādi tev motīvi?
— Es domāju, ka jums vajag, lai ciemā notiktu kāda slepkavība, — Toms sacīja. — Par motīviem man nekas netika teikts.
— Nekvalificēta slepkavība mums neder, — policijas priekšnieks paskaidroja. — Slepkavībai jānotiek pēc visiem likumiem. Citiem vārdiem, tai jābūt pārliecinoši motivētai.
Toms kļuva domīgs.
— Nu, es, piemēram, ne sevišķi labi pazīstu Džefu. Vai tas ir pietiekams motīvs?
Mērs pakratīja galvu.
— Nē, Tom, tas neder. Labāk izvēlies citu upuri.
— Varbūt padomāsim kopīgi, — Toms ierosināja. — Ko jūs teiktu par Džordžu Pārcēlāju?
— Kādi būtu motīvi? — Bills nekavējoties jautāja.
— Nu … hm … man, atklāti sakot, ne sevišķi patīk viņa gaita. Jau sen nepatīk. Un skaļš viņš ari mēdz būt… reizēm.
Mērs piekrītoši pamāja ar galvu.
— Tas, šķiet, varētu iet. Ko tu teiksi, Bili?
— Interesanti, kā lai policija atklāj noziegumu, kas pastrādāts tādu motīvu dēļ?! — Bills sašutis vaicāja. — Kaut kas tamlīdzīgs varbūt derētu, ja tu nogalinātu afekta stāvoklī. Bet tev taču jāslepkavo pēc visiem noteikumiem, Tom, un jāatbilst raksturojumam: aukstasinīgs, nežēlīgs, viltīgs slepkava. Nevar nosist cilvēku tikai tāpēc, ka nepatīk viņa gaita! Tas izklausās muļķīgi …
— Man, liekas, vajadzētu visu velreiz kārtīgi apdomāt, — Toms piecēlies sacīja.
— Tikai nedomā pārāk ilgi, — mērs piebilda. — Jo ātrāk šis darbs būs padarīts, jo labāk.
Toms paklanījās un devās uz durvīm.
— Jā, Tom! — Bills nokliedza viņam pakaļ. — Neaizmirsti atstāt lietiskus pierādījumus. Tas ir ļoti svarīgi.
— Labi, — Toms nomurminaja un izgaja ara.
Gandrīz visi ciemata iedzīvotāji, iznākuši uz ielas,
raudzījās debesīs. Melnais punktiņš ar katru minūti auga lielāks un tagad jau tikpat kā aizsedza mazo sauli.
Toms devās uz tavernu, lai vēlreiz pārdomātu operāciju visos sīkumos. Eds Aldaris acīmredzot bija revidējis savu attieksmi pret noziedzīgajiem elementiem, jo krodziņš izskatījās daudz savādāk nekā vakar. Tā durvis greznoja izkārtne ar uzrakstu «NOZIEDZNIEKA MIDZENIS»; logus sedza jauni, taču cītīgi aptraipīti aizkari, kas neļāva telpā iekļūt dienas gaismai un piešķīra tavernai drūma midzeņa izskatu. Pie vienas sienas bija pakārta no koka izgrieztu ieroču kolekcija. Pie otras sienas liels, asinssarkans traips radīja baismīgu iespaidu, ķaut arī Toms skaidri redzēja, ka tas uztriepts ar krāsu, kuru Bills Mālderis gatavo no rūtas ogām.
— Sveiks, Tom, nāc iekšā, — Eds Aldaris aicināja un ieveda viesi vistumšākajā kaktā. Toms izbrīnījās, jo ap šo laiku krodziņā nekad nebija tik daudz apmeklētāju. Ļaudīm acīmredzot patika iedzert pa glāzītei noziedznieka midzenī…
Sūkdams perikolu, Toms sāka prātot.
Izvairīties no slepkavības acīrhredzot nebūs iespējams.
Viņš izvilka savu pilnvaru un vēlreiz to pārlasīja. Asiņains darbiņš! Neviens cilvēks labprātīgi tādu nebūtu uzņēmies… Bet ko tu darīsi, ja likums prasa, lai arī šis pienākums tiktu izpildīts?