SKOPAIS BRUŅINIEKS
Ainas no Censtona traģikomēdijas: The covetous Knight.
PIRMĀ AINA
TORNI
Albērs un Ivans
A l b ē r s
Uz turnīru es iešu katrā ziņā,
Dod, Ivan, bruņu cepuri man šurp!
(Ivans padod viņam bruņu cepuri.)
Tā sadurta un gluži sabojāta.
To nevar galvā likt. Man jārod jauna.
Kāds trieciens! Nolādētais grāfs Deloržs!
Ivans
Un arī jūs tam krietni atmaksājāt:
Kā jūs no segliem viņu izsitāt!
Kā miris diennakti viņš nogulēja.
Kas zin, vai spirgs?
Albērs
Nav tomēr zaudētājos;
Tam venēciešu krūšubruņas sveikas,
Bet paša kiūtis nemaksā ne graša —
Sev citas iegādāties neies viņš.
Kam bruņu cepuri tam neatņēmu!
Gan būtu atņēmis, ja nekaunētos
No dāmām, hercoga. Sasodīts grāfs!
Kaut labāk galvu pāršķēlis viņš man!
Man vajag arī drēbju. Viņureiz
Tik atlasā šeit bruņinieki bija
Un samtā; bruņās sēdēju vien es
Pie galda hercognamā. Atrunājos,
Ka turnīrā tik nejauši es esmu.
Ko tagad teikt? Ai trūkums, nabadzība!
Kā cilvēkam tu sirdi pazemo!
Kad grāfs Deloržs, ar savu pīķi smago
Man bruņcepuri pāršķēlis, bij prom
Un Emiram es piešus sānos spiedu,
Un kailu galvu aizdrāzos kā vētra,
Divdesmit soļus grāfu aizsviezdams
Kā mazu pāžu prom, un visas dāmas
Kad piecēlās un, seju slēpjot,
Kad Klotilde no bailēm iekliedzās,
Un slavināts kad tika trieciens mans, —
Jā, tad nevienam nenāca gan prātā,
Kāds iemesls manai drosmei, spēkam dīvām!
Par bruņcepuri biju satrakots;
Kas varonības cēlonis bij? — skopums! —
Ar to šeit sasirgt, dzīvojot ar tēvu
Zem viena jumta, tiešām grūti nav.
Ko dara Emirs mans?
Ivans
Vēl vienmēr klibo,
Un jāt ar viņu nav vēl iespējams.
A 1 b e r s
Nu ko lai dara, nopirkšu es Bēro . . .
Par viņu lielu naudu neprasīs.
Ivans
Nē, neprasīs, bet naudas mums vairs nav.
Albērs
Un Zālamans ko saka, diedelnieks?
Ivans
Viņš sacīja, ka naudu aizdot vairs
Viņš nevarot, ja nedodot tam ķīlu.
Albērs
Ak, ķīlu! bet kur ķīlu ņemt, pie joda!
Ivans
Es teicu tam.
Albērs
Un viņš?
Ivans
Tik krekst un vairās.
Albērs
Tu varēji tam sacīt, ka mans tēvs
Ir bagāts pats kā žīds, ka reiz es visu
No viņa mantošu.
To teicu gan.
Albērs
Nu?
Ivans
Vairās tik un krekst.
Albērs
Ai, kādas bēdas!
Ivans
Viņš gribēja nākt pats.
Albērs
Nu, paldies dievam,
Bez izpirkuma nelaidīšu prom.
(Pie durvīm klauvē.)
Kas tur?
(Ienāk žīds.)
žīds
Kalps pazemīgais.
Albērs
Tu tas, draudziņ!
Nolādēts žīds, tu, godāts Zālaman,
Nāc, lūdzu, šurp: kā dzirdu, neuzticies
Vairs naudu aizdot.
žīds
Cienīgs, žēlīgs bruņiniek,
Labprāt, bet… nevaru. To zvēru jums.
Kur naudu ņemt? Es esmu izpostīts,
Jums, bruņiniekiem, labprāt palīdzēdams,
Neviens vairs nemaksā. Jūs gribu lūgt,
Vai nevarat kaut daļu atdot…
Albērs
Plēsējs!
Tu domā, ja man tiešām nauda būtu,
Tad es ar tevi tagad pītos? Diezgan,
Jel netiepies, mans mīļais Zālaman;
Dod dukātus. Man izber vienu simtu,
Dod šurp, pirms tevi neizkrata.
žīds
Simtu!
Ai, ja simt dukātu man būtu.
Albērs
Paklau:
Kā nav tev kauna palīdzību liegt
Man, tavam draugam?
žīds
Zvēru . ..
Diezgan, diezgan.
Tu ķīlu pieprasi? Ko blēņas mels!
Ko ieķīlāt man tev? vai cūkas ādu?
Ja varētu ko ieķīlāt, tad sen
Tas būtu pārdots. Bruņinieka vārda
Vai, suns, tev diezgan nava?
žīds
Jūsu vārdam,
Kamēr jūs dzīvi, nozīme ir liela.
Un flāmu bagātnieku šķirstus tas
Kā talismans jums vaļā atdarīs.
Bet, ja jūs to par ķīlu projām dosiet
Man, nabadzīgam ebrejam, un pats —
Pats nomirsiet (dievs, pasargi no tā),
Tad atslēgai tas pielīdzināms būtu
No lādītes, kas iemesta ir jūrā.
Albērs
Vai tēvs par mani ilgāk nodzīvos?
Zīds
Kā zināt var? Ne mēs sev dienas skaitām;
Spirgts jauneklis vēl vakar, šodien miris,
Un četri sirmgalvji, lūk, viņu nes
Uz kapu projām salīkušiem pleciem.
Vēl barons možs. Dievs dos, vēl gadu desmit
Vai divdesmit un vairāk nodzīvos.
Tu melo, žīd! Pēc gadiem trīsdesmit
Būs pienācis man gads jau piecdesmitais,
Kur tad es naudu likšu?
žīds
Naudu? — nauda
Mums katrā vecumā ir noderīga;
Jauns meklē naudā kalpus izveicīgus,
Tos netaupīdams, sūta tur un šur.
Vecs vīrs redz tajā draugus uzticamus
Un glabā tos kā savu acuraugu.
Albērs
Ai! manam tēvam nauda nav ne kalps,
Ne arī draugs, bet kungs, kam pats viņš kalpo;
Un kā vēl! Tā kā alžīriešu veigs,
Kā piesiets suns pats aukstā būdā dzīvo,
Dzer ūdeni, grauž sausas garoziņas
Un nakti neguļ, apkārt skraida riedams,
Un zelts it mierīgi guļ noglabāts
Tam šķirstos. Klusu ciet! tā diena nāks,
Tas kalpos man un negulēs vairs dīkā.
Zīds
Jā, bedot baronu, uz viņa bērēm
Gan vairāk naudas nekā asru līs.
Lai ātrāk dievs dod mantojumu.
Albērs