- Es neesmu pele! - Mets iebļāvās. Viņš kliedza, cik skaļi vien spēja, zinot, cik kaitinoši tas bija. Bija vērts aizkavēt Čēliju mājās kaut vai tik ilgi, lai dzirdētu viņas bār- šanos. Mets nevarēja ciest, ka atkal visu dienu būs viens.
Čēlija atgrūda zēnu. - iCallate! Aizveries! Gribi padarīt mani kurlu? Tu esi tikai sīks knēvelis, kam galvā ir putra! - Mets saīdzis iemetās lielajā atzveltnes krēslā.
Čēlija nekavējoties nometās ceļos un apskāva viņu. - Neraudi, mi vida. Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē. Es tev visu paskaidrošu, kad būsi vecāks. - Bet viņa neko nemēdza paskaidrot. Lai gan vienmēr apsolīja. Pēkšņi cīņas gars Metā pagaisa. Viņš bija pārāk mazs un vārgs, lai cīnītos pret to, kas Čēliju spieda katru dienu pamest viņu.
- Vai tu man atnesīsi kādu dāvanu? - zēns jautāja, izvairīdamies no viņas skūpsta.
- Protams! Kā vienmēr! - sieviete iesaucās.
Galu galā Mets ļāva viņai aiziet, tomēr bija dusmīgs. Tās bija savādas dusmas, jo viņam gribējās arī raudāt. Mājā bija tik vientuļi, kad Čēlija nedziedāja, nerībināja katlus vai nestāstīja par cilvēkiem, kurus viņš nekad nebija redzējis un nekad arī neredzēs. Pat tad, kad Čēlija bija aizmigusi, - un viņa aizmiga ātri pēc garajām stundām, ko pavadīja, gatavojot ēdienus Lielajā mājā, - šķita, ka istabas piepilda viņas siltā klātbūtne.
Kad Mets bija jaunāks, tam nebija tik liela nozīme. Zēns spēlējās ar rotaļlietām un vēroja televīziju. Viņš skatījās pa logu, kur baltu magoņu lauki sniedzās līdz pat ēnainajiem kalniem. No baltuma žilba acis, un viņš no tā ar atvieglojumu novērsās vēsajā tumsā mājas iekšpusē.
Bet pēdējā laikā Mets bija daudz vērīgāks. Magoņu lauki nebija pilnībā pamesti. Šad un tad viņš redzēja zirgus - tos viņš pazina no bilžu grāmatām -, kuri klīda starp balto puķu rindām. Spilgtajā gaismā bija grūti noteikt, kas tiem sēdēja mugurā, tomēr šķita, ka jātnieki nav pieaugušie, bet bērni kā viņš.
Līdz ar šo atklājumu auga vēlēšanās redzēt tos tuvāk.
Mets bija redzējis bērnus televīzijā un bija ievērojis, ka tie reti kad bija vieni. Viņi daudz ko darīja kopā, piemēram, cēla fortus, spārdīja bumbas vai kāvās. Pat kaušanās bija saistoša vien ar nosacījumu, ka apkārt bija citi cilvēki. Mets nekad nesatika nevienu citu, izņemot Cēliju un reizi mēnesī dakteri. Tas bija īgns vīrs un Metam pagalam nepatika.
Zēns nopūtās. Lai darītu kaut ko, vajag tikt ārā, bet Čēlija atkal un atkal atkārtoja, ka tas ir ļoti bīstami. Turklāt durvis un logi bija aizslēgti.
Mets iekārtojās pie maza koka galdiņa, lai aplūkotu kādu no savām grāmatām. Uz vāka bija rakstīts Pedro el Conejo. Mets mazliet prata lasīt - gan angliski, gan spāniski. Īstenībā viņš un Čēlija jauca abas valodas kopā, bet tam nebija nozīmes. Viņi saprata viens otru.
Pedro el Conejo bija nerātns trusītis, kurš ielavījās sen- jora Makgregora dārzā, lai ēstu viņa lapu salātus. Senjors Makgregors gribēja iecept Pedro pīrāgā, bet trusītim pēc daudziem piedzīvojumiem izdevās aizbēgt. Tas bija labs stāsts.
Mets piecēlās un aizklīda līdz virtuvei. Tajā atradās mazs ledusskapis un mikroviļņu krāsns. Uz mikroviļņu krāsns bija uzraksts PELIGRO!!! BĪSTAMI!!! un piestiprināti dzeltena piezīmju papīra taisnstūra gabaliņi NĒ! NĒ! NĒ! NĒ!. Lai būtu pilnīgi droša, Čēlija ap mikroviļņu krāsns durvīm bija aplikusi jostu un nostiprinājusi to ar piekaramo atslēgu. Viņa baiļojās, ka Mets varētu izpētīt, kā to atvērt, kamēr viņa ir darbā, un "izcepināt savas mazās iekšiņas", kā sieviete izteicās.
Mets nezināja, kas tās iekšiņas ir un arī negribēja zināt. Viņš apmeta līkumu bīstamajam aparātam, lai tiktu pie ledusskapja. Tā nešaubīgi bija viņa teritorija. Čēlija katru vakaru piepildīja to ar gardumiem. Viņa gatavoja ēdienus Lielajā mājā, tāpēc pārtikas nekad netrūka. Mets cienājās ar sushi, tamales, pakoras, blintzes - ko vien cilvēki ēda Lielajā mājā. Un vienmēr ledusskapī bija liela piena paka un pudeles ar augļu sulu.
Viņš piepildīja bļodiņu ar ēdamo un aizgāja uz Čēlijas istabu.
Vienā pusē atradās liela, ielīkusi gulta, kuru klāja tamborēti spilveni un izbāzti dzīvnieki. Galvgalī bija milzīgs krucifikss un attēls, kurā redzams Kungs Jēzus, kam sirdi caurdur pieci zobeni. Metam šis attēls iedvesa bailes. Ar krucifiksu bija vēl ļaunāk, jo tas tumsā mirdzēja. Mets tam uzgrieza muguru, bet tik un tā Čēlijas istaba viņam patika. Viņš izlaidās uz spilveniem un izlikās, ka baro izbāzto sunīti, lācīti, trusīti (conejo, Mets sevi pārlaboja). Kādu laiku tas bija aizraujoši, bet tad Mets sevī juta briestam neizskaidrojamu tukšuma izjūtu. Tie nebija īsti dzīvnieki. Viņš tiem varēja teikt visu, ko vien vēlējās. Bet tie nespēja saprast. Kaut kādā ziņā, ko nevar aprakstīt vārdos, tie pat nebija šeit.
Mets tos visus pagrieza pret sienu, lai sodītu par to, ka tie nav īsti, un aizgāja uz savu istabu. Tā bija daudz mazāka, pusi aizņēma viņa gulta. Sienas klāja attēli, ko Čēlija bija izplēsusi no žurnāliem: filmu zvaigznes, dzīvnieki, mazi bērni - Mets nebija īpaši sajūsmā par bērniem, bet Čēlijai tie šķita neatvairāmi -, puķes, jaunākās ziņas. Vienā attēlā milzu piramīdā cits uz cita stāvēja akrobāti. SEŠDESMIT ČETRI! virs tā bija rakstīts. JAUNS REKORDS MĒNESS KOLONIJĀ.
Mets tik bieži bija redzējis šos vārdus, ka zināja tos no galvas. Citā attēlā bija redzams vīrietis, kurš starp divām
maizes šķēlēm turēja milzu vardi. RIBITS AR RUDZIEM! vēstīja uzraksts. Mets nezināja, kas tas ribits tāds ir, bet Čēlija smējās ik reizi, kad uz to paskatījās.
Viņš ieslēdza televizoru un paskatījās "ziepju operas". Cilvēki "ziepju operās" allaž kliedza cits uz citu. Tam nebija nekāda lielā jēga, bet, kad bija, tad nešķita interesanti. Tas nenotiek pa īstam, Mets pēkšņās šausmās iedomājās. Tas ir kā ar dzīvniekiem. Viņš varēja runāt un runāt, un runāt, bet cilvēki viņu nedzirdēja.
Metu pārņēma tik spēcīga vientulības izjūta, ka šķita - viņš nomirs. Viņš apskāva pats sevi, lai nesāktu kliegt. Viņš elsoja klusās raudās. Asaras ritēja pār vaigiem.
Un tad - un tad - starp "ziepju operu" un paša šņukstiem Mets saklausīja balsi. Ta sauca skaidri un spēcīgi - bērna balss. īsta.
Mets pieskrēja pie loga. Čēlija viņam vienmēr piekodināja, lai uzmanās, kad skatās laukā, bet viņš bija tik satraukts, ka to aizmirsa. Vispirms viņš redzēja vienīgi to pašu izbalējušo magoņu aklumu. Tad loga atveri šķērsoja ēna. Mets atlēca atpakaļ tik strauji, ka paklupa un nokrita uz grīdas.
- Kas šis par ūķi? - kāds ārpusē jautāja.
- Kāda no strādnieku būdām, - atbildēja cita, spalgāka balss.
- Es nezināju, ka kādam ir atļauts dzīvot opija laukos.
- Varbūt tā ir noliktava. Jāapskata durvis.
Noklabēja durvju rokturis. Sirdij dauzoties, Mets notupās uz grīdas. Kāds piespieda seju pie loga, aizsedzoties ar plaukstām, lai redzētu tumsā. Mets sastinga. Viņš vēlējās sabiedrību, bet viss norisināj^s-pāsāfe^tti^Viņš jutās kā Pedro el Conejo senjora
- Ei, tur iekšā ir zēns!
- Ko? Ļauj paskatīties. - Pie loga piespiedās otra seja. Viņai bija melni mati un olīvkrāsas āda kā Čēlijai. - Atver logu, mazais. Kā tevi sauc?
Bet Mets bija tādās šausmās, ka nevarēja izspiest nevienu vārdu.
- Varbūt viņš ir pamuļķis, - meitene lietišķi minēja. - Ei, vai tu esi pamuļķis?
Mets papurināja galvu. Meitene iesmējās.
- Es zinu, kas te dzīvo, - zēns piepeši ierunājās. - Es pazīstu to fotogrāfiju uz galda.
Mets atcerējās portretu, kuru Čēlija viņam bija uzdāvinājusi pēdējā dzimšanas dienā.