- la ir tā resnā, vecā ķēkša - kā viņu sauc? - zēns turpināja. - Šā vai tā, viņa nedzīvo kopā ar pārējiem kalpotājiem. Šis laikam ir viņas midzenis. Es nezināju, ka viņai ir sīkais.
- Vai vīrs, - meitene piebilda.
-Jā. Tas daudz ko izskaidro. Nez, vai tēvs zina. Būs jāpajautā viņam.
- Nē, nejautā! - meitene iesaucās. - Tu iegrūdīsi viņu nepatikšanās.
- Klausies, šis ir manas ģimenes rančo, un tēvs man lika turēt acis vaļā. Bet tu te esi tikai ciemos.
- Tas neko nenozīmē. Mans Dada apgalvo, ka kalpotājiem ir tiesības uz privātumu, un viņš ir Savienoto Valstu senators, tātad viņa uzskats ir vairāk vērts.
- Tavs Dada maina uzskatus biežāk nekā zeķes, - zēns atcirta.
Ko meitene uz to atbildēja, Mets nesaklausīja. Bērni gāja projām no mājas, un viņš tikai uztvēra sašutuma pieskaņu meitenes balsī. Viņš viss drebēja, it kā nupat būtu saticis kādu no tiem briesmoņiem, kuri, kā Čēlija stāstīja, bija apsēduši pasauli ārpusē, varbūt chupacabras. Šis chupacabras izsūca asinis un pameta upuri sausu kā izkaltušu melones mizu. Viss notika pārāk ātri.
Bet meitene viņam bija patikusi.
Atlikušo dienas daļu Metu pārņēma te bailes, te prieks. Čēlija viņam piekodināja nekad, nekad nerēgoties logā. Ja kāds parādītos, viņam vajadzēja slēpties. Bet bērni bija tik brīnišķīgs pārsteigums, ka viņš nespēja novaldīties, lai nepaskatītos uz tiem. Bērni bija vecāki par viņu. Mets nevarēja noteikt, par cik vecāki. Tomēr viņi noteikti nebija pieaugušie un nešķita bīstami. Bet Čēlija būtu nikna, ja to uzzinātu, tādēļ Mets nolēma viņai neko nestāstīt.
Tovakar Čēlija atnesa izkrāsojamo grāmatu, ko Lielās mājas bērni bija aizmetuši projām. Tikai puse no tās bija izmantota, tad nu Mets pavadīja patīkamu pusstundu pirms vakariņām, likdams lietā nolietotos krītiņus, kurus Čēlija bija atnesusi citās reizēs. Cepta siera un sīpolu smarža uzvēdīja no virtuves, un Mets zināja, ka tiek gatavots Aztlano. Tas bija īpašs cienasts. Parasti Čēlija bija tik nogurusi, kad atgriezās mājās, ka tikai uzsildīja ēdienu paliekas.
Viņš izkrāsoja visu pļavu zaļu. Krītiņš bija gandrīz izlietots, un viņam vajadzēja turēt to uzmanīgi, lai izmantotu visu. Zaļā krāsa lika viņam justies laimīgam. Kaut viņš varētu paskatīties uz tādu pļavu, nevis žilbinoši baltajām magonēm. Viņš nešaubījās, ka zāle būtu mīksta kā gulta un smaržotu pēc lietus.
- Ļoti glīti, chico, - Čēlija atzina, skatoties viņam pār plecu.
Krītiņa paliekas sabirza Meta pirkstos.
- iQue lastima! Paraudzīšos, vai Lielajā mājā nevaru atrast vēl. Tie bērni ir tik bagāti, ka nepamanītu, ja paņemtu veselu sasodītu kastīti. - Čēlija nopūtās. - Tomēr es paņemšu tikai dažus. Peli nepieķer, ja neatstāj pēdas sviestā.
Tovakar viņi ēda quesadillas un enchiladas. Ēdiens smagi spieda Metam vēderu.
- Mamd, - viņš aizdomājies ierunājās, - pastāsti man par bērniem Lielajā mājā.
- Nesauc mani par "Mamd", - atcirta Čēlija.
- Piedod, - Mets atvainojās. Vārds izspruka netīšām. Čēlija sen bija teikusi, ka nav viņa īstā māte. Tomēr bērniem televīzijā bija mamas, tādēļ Mets tā par viņu domāja.
- Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē, - sieviete ātri sacīja. - Nekad to neaizmirsti. Bet tu man esi tikai aizdots, mi vida.
Mets īsti nesaprata vārdu aizdots. Šķiet, tas nozīmēja, ka kaut ko iedod uz kādu laiku, - tas savukārt nozīmēja, ka tas, kurš viņu aizdeva, gribēs saņemt viņu atpakaļ.
- Šā vai tā, bet bērneļi Lielajā mājā sagādā tikai raizes, tici man, - Čēlija turpināja. - Tie ir slinki kā kaķi un tikpat nepateicīgi. Viņi visu sajauc un pavēl kalponēm sakopt. Un viņi nekad nesaka "paldies". Pat tad, ja tu stundām ilgi strādā, gatavojot smalkas kūkas ar cukura rozēm un vijolītēm, un zaļām lapiņām, viņi nevar pateikt "paldies", lai glābtu savas nožēlojamās mazās dvēselītes. Viņi piestūķē savas negausīgās mutes un pasaka tev, ka garšo pēc dubļiem!
Čēlija izskatījās dusmīga, it kā starpgadījums būtu noticis nesen.
- Tie ir Stīvens un Benito, - Mets viņai atgādināja.
- Benito ir vecākais. īsts velnēns! Septiņpadsmit gadi, un Fermās nav nevienas meitenes, kas būtu pasargāta no viņa. Bet neraizējies. Tās ir garlaicīgas pieaugušo darīšanas. Šā vai tā, Benito ir tāds pats kā tēvs, un tas nozīmē, ka viņš ir suns cilvēka drēbēs. Šogad viņš dosies uz koledžu, un mēs visi būsim priecīgi redzēt viņu pēdējo reizi.
- Un Stīvens? - Mets bija pacietīgs.
- Viņš nav tik nejauks. Reizēm es domāju, ka viņam varētu būt dvēsele. Viņš pavada laiku ar Mendozu meitenēm. Viņām nav nekādas vainas, tomēr tas, ko viņi visi kopā savāra, liktu apjukt pašam Dievam.
- Kā izskatās Stīvens? - Reizēm bija vajadzīgs ilgs laiks, lai Mets izdabūtu no Čēlijas to, ko vēlējās zināt, - šajā reizē to bērnu vārdus, kas bija parādījušies ārpus loga.
- Viņam ir trīspadsmit gadi. Liels savam vecumam. Rudi mati. Zilas acis.
Tas droši vien bija tas zēns, Mets nodomāja.
- Tieši patlaban viesojas Mendozas. Emīlijai arī ir trīspadsmit gadi, ļoti glīta, ar melniem matiem un brūnām acīm.
Tai jābūt tai meitenei, Mets nolēma.
- Viņai vismaz ir labas manieres. Emīlijas māsa Marija ir aptuveni tavā vecumā un rotaļājas ar Tomu. Jā, nu daži to varētu saukt par rotaļāšanos. Parasti beidzas ar to, ka viņa raud gaužas asaras.
- Kāpēc? - jautāja Mets, kuram patika klausīties par Toma ļaundarībām.
- Toms ir desmitkārtīgs Benito! Viņš var aizkustināt ikvienu ar savām lielajām, nevainīgajām acīm. Visi uz to iekrīt, tikai ne es. Šodien viņš iedeva Marijai citronu limonādes pudelīti. "Tā ir pēdējā," viņš apgalvoja. "Tā ir patīkami auksta, un es to speciāli taupīju tev." Vai zini, kas tajā bija iekšā?
- Nē, - atzinās Mets, dīdīdamies iepriekšējā nojautā.
- Čurās! Vai vari iedomāties? Viņš pat vāciņu bija uzlicis atpakaļ. Ak, kā viņa raudāja, mazā nabadzīte. Viņa neko nemācās.
Čēlijai pēkšņi apsīka enerģija. Sieviete pamatīgi nožāvājās, un nogurums apņēma viņu tieši Meta acu priekšā. Viņa bija strādājusi no ausmas līdz tumsai, pat vēl krietni ilgāk, un arī mājās bija gatavojusi svaigu maltīti. - Piedod, chico. Kad aka ir sausa, tā ir sausa.
Mets notīrīja šķīvjus un salika tos trauku mazgājamā mašīnā, Čēlija pa to laiku iegāja dušā. Viņa iznāca, ģērbusies savā platajā, sārtajā peldmētelī, un miegaini pamāja ar galvu uz nokopto galdu. - Tu esi labs bērns, - viņa uzslavēja.
Čēlija pacēla zēnu un turēja viņu apkamptu, kamēr tika līdz gultai. Lai cik nogurusi bija Čēlija - un reizēm viņa aiz pārpūles vai krita no kājām -, sieviete nekad neizlaida šo rituālu. Viņa ievīstīja Metu segā un iededza svēto sveci Gvadelupas Jaunavas statujas priekšā. Viņa to bija atvedusi līdzi no sava tālā ciemata Actlanā. Jaunavas tērps bija mazliet ieplīsis, Čēlija to bija nomaskējusi ar mākslīgiem ziediem. Jaunavas kāju pēdas balstījās uz noputējušām ģipša rozēm, un Viņas zvaigžņotais tērps bija nopilējis ar vasku, bet Viņas seja vērās pāri svecei ar to pašu maigumu kā senos laikos Čēlijas guļamistabā.
- Es esmu blakusistabā, mi vida, - sieviete nočukstēja, noskūpstīdama Metu uz pakauša. - Ja tev sametas bail, pasauc mani.
Drīz vien māja drebēja no Čēlijas krākšanas. Metam šī skaņa bija tikpat dabiska kā pērkona grāvieni, kas reizēm atbalsojās pāri kalniem. Ta netraucēja viņa miegu. - Stīvens un Emīlija, - viņš nočukstēja, izrunājot pārbaudīdams šos vārdus. Viņš nezināja, ko teiktu svešajiem bērniem, ja tie atkal parādītos, bet viņš bija apņēmies iesākt sarunu ar tiem. Viņš izmēģināja vairākus teikumus: - Mani sauc Mets. Es te dzīvoju. Vai jums patīk izkrāsot bildītes?