Nē, viņš nevarēja pieminēt izkrāsojamo grāmatu vai krītiņus. Tie bija zagti.
- Vai negribat kaut ko ēdamu? - Bet ēdiens arī varēja būt zagts. - Vai negribat rotaļāties? - Labi. Stīvens un Emīlija varētu kaut ko ieteikt, un Mets tad būtu laukā no ķezas.
- Vai negribat parotaļāties? Vai negribat parotaļāties? - viņš murmināja, aizvērdams acis, un Gvadelupas Jaunavas maigā seja mirguļoja sveces gaismā.
Alakranu muižas Īpašums
V
Cēlija no rīta aizgāja, un mets visu dienu pavadīja, gaidīdams bērnus. Viņš jau bija atmetis cerību, kad tieši pirms saulrieta izdzirdēja balsis tuvojamies cauri magoņu laukiem.
Viņš nostājās loga priekšā un gaidīja.
- Skat, kur viņš ir! Redzi, Marij, es taču tev teicu, ka nemeloju, - sauca Emīlija. Viņa bija uzlikusi roku uz daudz mazākas meitenes pleca. - Viņš negribēja runāt ar mums, bet tu esi aptuveni viņa vecumā. Varbūt no tevis viņš nebaidīsies. - Emīlija pastūma meiteni uz priekšu un nogaidot atpalika kopā ar Stīvenu.
Marija nekautrējoties pienāca pie loga. - Ei, puika! - viņa skaļi uzsauca, ar dūri piesizdama pie rūts. - Kā tevi sauc? Vai negribi parotaļāties?
Vienā paņēmienā mazā nozaga Meta rūpīgi gatavoto runu. Viņš blenza uz meiteni, nespēdams izdomāt citu sarunas sākumu.
- Tas nozīmē jā vai nē? - Marija pagriezās pret pārējiem. - Lieciet viņam atslēgt durvis.
- To tikai viņš var izdarīt, - paskaidroja Stīvens.
Mets gribēja paskaidrot, ka viņam nav atslēgas, bet
viņš nespēja izteikt šos vārdus.
- Vismaz šodien viņš neslēpjas, - piebilda Emīlija.
-Ja tu nevari atslēgt durvis, tad atver logu, - Marija
ierosināja.
Mets pamēģināja, zinot, ka tas neizdosies. Čēlija bija aiznaglojusi logu. Viņš paplēta rokas.
- Viņš saprot, ko mēs sakām, - secināja Stīvens.
- Ei, puika! Ja tu aši kaut ko neizdarīsi, mēs iesim projām, - Marija uzkliedza.
Mets izmisīgi domāja. Bija vajadzīgs kaut kas, ar ko viņus ieinteresēt. Puika pacēla pirkstu kā Čēlija, kad gribēja, lai viņš pagaida. Mets pamāja ar galvu, lai parādītu, ka piekrīt Marijas prasībai un ka viņš tūlīt kaut ko darīs.
- Ko tas nozīmē? - jautāja Emīlija.
- Nesaprotu. Varbūt viņš ir mēms un nevar parunāt, - minēja Stīvens.
Mets aiztraucās uz savu guļamistabu. Viņš norāva no sienas fotogrāfiju, kurā vīrietis tur rokā sviestmaizi ar milzu vardi. Šis attēls smīdināja Čēliju. Varbūt liks smieties arī šiem bērniem. Atskrējis atpakaļ, viņš piespieda laikraksta lapu pie loga. Trīs bērni pienāca tuvāk to izpētīt.
- Kas tur rakstīts? - Marija gribēja zināt.
- "Ribits ar rudziem", - Stīvens lasīja. - Vai jūs saprotat? Tā ir milzu varde, kas saka ribit, ribit, ribit, un tā ir ielikta starp divām rudzu maizes šķēlēm. Smieklīgi.
Emīlija iesmējās, bet Marija apjuka. - Cilvēki taču neēd vardes, - viņa sprieda. - Saprotiet, vismaz kamēr tās ir dzīvas.
- Tas ir joks, muļķīt.
- Es neesmu muļķīte! Tas ir slikti un riebīgi - ēst milzu vardes! Manuprāt, nemaz nav smieklīgi.
- Pasargājiet mani no īdžitiem, - bolīdams acis, ķēmojās Stīvens.
- Neesmu nekāds īdžits!
- Neņem galvā, Marij, - Emīlija mierināja.
-Jūs atvedāt mani šurp, lai redzētu kādu zēnu. Pāri laukiem bija jāiet jūdzēm un jūdzēm, esmu nogurusi, bet tas zēns nerunā. Es jūs nevaru ciest!
Mets apjucis vēroja šo scēnu. Viņš nevēlējās šādu iznākumu. Marija raudāja, Emīlija izskatījās dusmīga, un Stīvens viņām abām bija uzgriezis muguru. Mets pieklaudzināja pie loga. Kad Marija pacēla acis, viņš pavicināja attēlu, tad samurcīja to kamolā un no visa spēka aizsvieda prom.
- Vai redzat, viņš man piekrīt, - caur asarām iesaucās Marija.
-Jo tālāk, jo trakāk, - nomurmināja Stīvens. - Es zināju, ka mums nevajadzēja vest šurp īdžitu.
- Es domāju, ka zēns runās ar kādu viņa paša vecumā, - Emīlija sprieda. - Aiziet, Marij. Mums jātiek atpakaļ, pirms iestājas tumsa.
- Es nekur neiešu! - Mazā meitenīte nometās zemē.
- Es tevi nenesīšu, tusni.
- Vienkārši atstāj viņu te, - ierosināja Stīvens un devās projām. Pēc brīža Emīlija viņam sekoja.
Metu pārņēma šausmas. Ja lielie bērni aizies projām, tad Marija būs pilnīgi viena. Drīz uznāks tumsa, bet Čēlija vēl stundām ilgi neatgriezīsies. Marija būs viena tukšajos magoņu laukos…
Ar chupacabras, kuri klejoja pēc tumsas iestāšanās un izsūca asinis, un pameta upuri izkaltušu kā vecu melones mizu!
Pēkšņi Mets zināja, kas viņam jādara. Marija bija aizgājusi dažus soļus nostāk no loga, iekams atkal apsēdās. Viņa izkliedza apvainojumus pazūdošajiem Stīvenam un Emīlijai. Mets satvēra lielo katlu, kurā Čēlija mēdza gatavot menudo un, pirms iedomājās sievietes gaidāmo reakciju, svieda to. Čēlija būs nikna! Bet viņš glāba Marijas dzīvību. Mets sašķaidīja loga stiklu. Lauskas šķindot un žvadzot sabira zemē. Marija pielēca kājās. Stīvens un Emīlija uzreiz izslējās magoņu laukā, kur bija slēpušies.
- Lai Dievs nogrābstās! - iesaucās Stīvens. Visi trīs ar ieplestu muti blenza uz caurumu, kur iepriekš bija logs.
-Mani sauc Mets. Es te dzīvoju. Vai gribat rotaļāties? - Mets teica, jo nevarēja izdomāt neko citu, ko sacīt.
- Viņš prot runāt, - secināja Emīlija, kad pirmais pārsteiguma vilnis bija noplacis.
- Vai tā tu parasti atver logu, mazais? - Stīvens vaicāja. - Neej klāt, Marij. Tur visur ir stikli. - Viņš uzmanīgi piegāja tuvāk caurumam un ar nūju izdauzīja atlikušās šķembas. Tad viņš pieliecās un ieskatījās iekšā. Metam vajadzēja saņemties, lai neaizmuktu uz blakusistabu. - Tas ir baismīgi! Logs ir aiznaglots. Kas tu esi, kaut kāds cietumnieks?
- Es te dzīvoju, - Mets atbildēja.
- To tu mums jau sacīji.
- Vai jūs gribat rotaļāties?
- Varbūt viņš ir kā papagailis un prot pateikt tikai dažus vārdus, - ieminējās Emīlija.
- Es gribu rotaļāties, - paziņoja Marija. Mets atzinīgi paskatījās uz viņu. Meitene cīnījās Emīlijas tvērienā, acīmredzot cenzdamās tikt pie Meta. Stīvens papurināja galvu un gāja projām. Izskatījās, ka šoreiz viņš tiešām dosies projām.
Mets izlēma. Tas bija biedējoši, bet tāda iespēja viņam agrāk nekad nebija gadījusies un nez vai citreiz gadīsies. Viņš piestūma krēslu pie loga, uzrāpās augšā un lēca.
- Nē! - iekliedzās Stīvens, mezdamies uz priekšu, lai noķertu zēnu. Bet nepaspēja.
Briesmīgas sāpes iedūrās Metam pēdās. Viņš klupa uz priekšu, ar plaukstām un ceļgaliem nokrizdams uz stikla lauskām.
-Viņam kājās nebija kurpju! Sasodīts! Sasodīts! Ko lai mēs iesākam? - Stīvens uzrāva Metu augšā un pārcēla uz tīru vietu.
Mets brīnīdamies skatījās, kā viņam no pēdām un plaukstām pil asinis. No ceļgaliem plūda sarkanas ur- dziņas.
- Izvelc laukā stiklus! - augstā, pārbiedētā balsī kliedza Emīlija. - Marij, nenāc klāt!
- Es gribu redzēt! - spiedza mazā meitene. Mets dzirdēja pliķi un Marijas aizvainojuma pilno kliedzienu. Galva viņam reiba. Viņš gribēja izvemties, bet, iekams to paspēja, viss sametās tumšs.