Mets pamodās, juzdams, ka viņu nes. Viņam bija slikti, bet ļaunāk bija tas, ka viņa ķermenis baisi drebēja. Viņš iekliedzās, cik skaļi vien spēja.
- Lieliski! - elsa Stīvens, kas turēja Metu aiz pleciem. Emīlija bija saņēmusi viņu aiz kājām. Viņas blūze un bikses bija samirkušas asinīs, viņa asinīs. Mets iekliedzās vēlreiz.
- Ciet klusu! - Stīvens uzkliedza. - Mēs skrienam, cik ātri varam!
Uz visām pusēm stiepās magones, kas kalnu garajās ēnās tagad izskatījās zilas. Stīvens un Emīlija skrēja pa zemes celiņu. Metam no šņukstiem aizrāvās elpa. Viņš gandrīz nevarēja ievilkt gaisu.
- Stāt! - uzsauca Emīlija. - Mums jāļauj Marijai mūs panākt. - Abi bērni notupās un nolika Meta ķermeni zemē. Drīz Mets saklausīja mazāku pēdu dipoņu.
- Es arī gribu atpūsties, - uzstāja Marija. - Skrienam jūdzēm un jūdzēm. Es pateikšu Dada, ka tu mani iepļaukāji.
- Sūdzambībele, - attrauca Emīlija.
- Klusu, - pavēlēja Stīvens. - Tu vairs neasiņo, mazais, tāpēc es domāju, ka nav tik traki. Pasaki vēlreiz, kā tevi sauc.
- Mets, - Marija atbildēja viņa vietā.
- Mēs neesam tālu no mājas, Met, un tev ir paveicies. Dakteris paliek pa nakti. Vai tev stipri sāp?
- Es nezinu, - nomurmināja Mets.
- Zini gan. Tu kliedzi, - iebilda Marija.
- Es nezinu, kas ir stipri, - Mets paskaidroja. - Ta man nekad nav sāpējis.
- Tu esi zaudējis asinis - bet ne pārāk daudz, - Stīvens piebilda, kad Mets atkal sāka drebēt.
- Izskatās gan, ka daudz, - sacīja Marija.
- Aizveries, īdžit.
Vecākie bērni piecēlās, pa abiem nesdami Metu. Marija sekoja, skaļi žēlodamās par lielo attālumu un viņai veltīto īdžita vārdu.
Šūpojoties soļu ritmā, Metu pārņēma smags miegai- nums. Sāpes pierima, un Stīvens apgalvoja, ka viņš neesot zaudējis ļoti daudz asiņu. Zēns bija pārāk apdullis, lai raizētos par to, ko teiks Čēlijai par izsisto logu.
Kad pēdējie saules stari pazuda aiz kalniem, viņi sasniedza magoņu lauka malu. Zemes taka beidzās, pārejot plašā mauriņā. Tas bija mirguļojoši zaļš, zilajā vakara gaismā iegūstot dziļāku nokrāsu. Mets nekad mūža ne- bija redzējis tik daudz zaļuma.
Tā ir pļava, viņš domāja. Un tā smaržo pēc lietus.
Viņi kāpa augšā pa platām marmora kāpnēm, kas maigi mirdzēja krēslojošā gaisā. Abās pusēs auga apelsīnu koki, un pēkšņi starp lapām iedegās lampas. Tālāk gaismas izcēla lielas mājas balto sienu aprises ar pīlāriem un statujām, un durvīm, kas veda diezin kur. Kādas arkas centrā atradās akmenī kalta skorpiona figūra.
-Ai! Ai! Ai! Ai! - satrauktas vaidēja sievietes, kuras steidzās lejup pa kāpnēm, lai paņemtu Metu no Stīvena un Emīlijas rokām.
- Kas viņš ir? - kalpones taujāja. Viņas bija ģērbušās melnās kleitās ar baltiem priekšautiem un iestērķelētām, baltām cepurēm galvā. Viena no viņām, barga izskata sieviete ar dziļām grumbām abpus mutei, nesa Metu, bet pārējās steidzās pa priekšu, lai atvērtu durvis.
- Es viņu atradu mājā magoņu laukos, - atbildēja Stīvens.
-Tas ir Čēlijas miteklis, - kāda kalpone paziņoja. - Viņa ir pārāk augstprātīga, lai dzīvotu kopā ar mums, pārējām.
-Ja viņa slēpj bērnu, tad es nebrīnos. Kas ir tavs tēvs, mazais? - jautāja sieviete, kas nesa Metu. Viņas priekšauts smaržoja pēc saules gaismas, tāpat kā Čēlijas priekšauts, kad tika noņemts tieši no veļas auklas. Mets cieši skatījās uz piespraudi sievietei pie apkakles, tas bija sudraba skorpions ar augšup uzlocītu asti. Zem skorpiona bija piestiprināta zīmīte, uz kuras rakstīts ROZA. Mets nejutās tik labi, lai runātu, un šā vai tā - kāda gan nozīme, kas ir viņa tēvs? Arī atbildi viņš nezināja.
- Viņš neko daudz nerunā, - paskaidroja Emīlija.
- Kur ir dakteris? - jautāja Stīvens.
-Jāuzgaida. Viņš aprūpē jūsu vectēvu. Mēs vismaz varam sakopt zēnu, - teica Roza.
Kalpones atvēra durvis, atklājot visskaistāko istabu, kādu Mets jebkad bija redzējis. Griestu sijas rotāja kokgriezumi, un tapetes izdaiļoja simtiem putnu. Meta sarei- bušajām acīm šķita, ka tie kustas. Viņš pamanīja kušeti, kas bija tapsēta ar puķēm, kuru toņi mainīja nokrāsu no lavandu mēļas līdz rožu sārtai kā spalvas uz dūjas spārniem. Tieši uz šo kušeti Roza viņu nesa.
- Es esmu pārāk netīrs, - Mets nomurmināja. Viņš atcerējās uzkliedzienus, kad bija mēģinājis ierāpties Čēlijas gultā ar dubļainām kājām.
- Domā, ka neredzu, - atcirta Roza. Pārējās sievietes izklāja čaukstošu palagu pār brīnišķīgo kušeti, iekams Mets tika noguldīts. Viņš iedomājās, ka varētu iekulties tikpat lielās nepatikšanās par tā palaga notraipīšanu ar asinīm.
Roza sadabūja pinceti un sāka vilkt stikla gabaliņus viņam no plaukstām un pēdām. - Ai! - viņa klusi iesaucās, mezdama tos krūzē. - Tu esi drosmīgs, ka neraudi.
Bet Mets nemaz nejutās drosmīgs. Viņš neko nejuta. Šķita, ka viņa ķermenis ir tālu projām, un viņš vēroja Rozu, it kā tā būtu attēls televizora ekrānā.
- Iepriekš gan viņš kliedza, - piezīmēja Marija. Viņa lēkāja apkārt, cenzdamās redzēt visu, kas notiek.
- Netēlo nu varoni. Tu pati kliedz kā plēsta, ja tev pirkstā ieduras nieka skabarga, - Emīlija aizrādīja.
- Nekliedzu vis!
- Kliedz gan!
- Es tevi nevaru ciest!
- Domā, ka mani tas uztrauc? - Emīlija prasīja. Viņa un Stīvens neatraudamies skatījās, kā no Meta brūcēm atkal sāka plūst asinis.
- Es būšu ārste, kad izaugšu liela, - paziņoja Emīlija. - Šī man ir vienreizēja pieredze.
Pārējās kalpones bija atnesušas spaini ar ūdeni un dvieļus, bet nemēģināja sakopt Metu, līdz Roza neatļāva.
- Esiet uzmanīgas. Labās kājas pēda ir stipri savainota, - aizrādīja Roza.
Gaiss dūca Metam ausīs. Viņš sajuta silto ūdeni, un pēkšņi sāpes atgriezās. Tās izskrēja no pēdas līdz pat pakausim. Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet nekāda skaņa nenāca laukā. Rīkli aizžņaudza šoks.
-Ak Dievs! Droši vien tur iekšā palicis stikla gabals, - sauca Roza. Viņa satvēra Metu aiz pleciem un piekodināja, lai viņš nebaidās. Šķita, ka viņa ir gandrīz dusmīga.
Metu ieskāvusī migla pagaisa. Pēdas, plaukstas un ceļgali pulsēja tik lielās sāpēs, ka nemaz nevarēja aptvert.
- Es jums teicu, ka iepriekš viņš kliedza, - atgādināja Marija.
- Ciet klusu! - Emīlija viņu apsauca.
- Paskat! Viņam uz pēdas kaut kas uzrakstīts, - mazā meitene iesaucās. Viņa mēģināja tikt tuvāk, bet Emīlija viņa atgrūda.
- Es esmu tā, kas būs ārste. Sasodīts! Es nevaru izlasīt. Pārāk daudz asiņu. - Viņa pagrāba mazgājamo drānu un noslaucīja Meta pēdu.
Šoreiz sāpes nebija tik stipras, bet viņš nevarēja apspiest vaidu.
- Tu viņam nodari sāpes, stulbā! - iekliedzās Marija.
- Pagaidi! Es tik tikko varu salasīt… "īpašums" - raksts ir tik sīks! - "Alakranu muižas īpašums".
- "Alakranu muižas īpašums"? Tie esam mēs. Kaut kas nesaprotams, - brīnījās Stīvens.
- Kas te notiek? - atskanēja balss, kuru Mets iepriekš nebija dzirdējis. Liels nikna paskata vīrietis iebrāzās istabā. Stīvens tūlīt pat iztaisnoja muguru. Emīlija un pat Marija izskatījās satrauktas.
- Mēs atradām zēnu magoņu laukos, tēv, - paskaidroja Stīvens. - Viņš bija savainojies, un es domāju, ka dakteris… dakteris…
- Tu, idiot! Tam mazajam zvērēnam ir vajadzīgs veterinārs! - vīrietis rēca. - Kā tu uzdrīksties apgānīt šo namu?