- Viņš asiņoja… - Stīvens iesāka.
-Jā! Viss palags ir notraipīts. Mums nāksies to sadedzināt. Tūlīt iznesiet to radījumu laukā.
Acīmredzami apjukusi, Roza vilcinājās.
Vīrietis paliecās uz priekšu un iečukstēja viņai kaut ko ausī.
Rozas sejā parādījās šausmas. Vienā mirklī viņa paķēra Metu un metās skriešus. Stīvens aizdrāzās pa priekšu atvērt durvis. Viņa seja bija kļuvusi bāla. - Kā viņš uzdrīkstas tā runāt ar mani! - zēns šņāca.
- Viņš tā nedomāja, - mierināja Emīlija, velkot līdzi Mariju.
- Domāja gan. Viņš nevar mani ciest, - Stīvens teica.
Roza nosteidzās lejā pa kāpnēm un rupji nometa Metu
mauriņā. Neteikusi ne vārda, viņa pagriezās un pazuda atpakaļ mājā.
4
Marija
Mets paskatījās augšup. Simtiem zvaigžņu spīdēja spožajā joslā, kas sniedzās pāri samtainajām, melnajām debesim. Tas bija Piena Ceļš, kurš, kā Čēlija teica, bija izšļācies no Jaunavas krūts, kad Viņa pirmoreiz baroja mazo Jēzu. Zāle spiedās Metam mugurā. Tā nebija mīksta, kā viņš bija iedomājies, bet svaigi smaržoja, un gaisa vēsums arī bija patīkams. Viņš jutās karsts un drudžains.
Šausmīgās sāpes pierima līdz trulai smelgoņai. Mets priecājās, ka atkal atradās ārā. Debesis šķita pazīstamas un drošas. Tās pašas zvaigznes mirdzēja pār mazo namiņu magoņu laukos. Čēlija nekad neveda viņu laukā dienas laikā, bet naktīs viņi abi reizēm mēdza sēdēt uz mazā namiņa sliekšņa. Sieviete tam stāstīja stāstus un norādīja uz krītošu zvaigzni. "Tā ir lūgšana, kurai Dievs licis piepildīties," viņa paskaidroja. "Kāds no eņģeļiem laižas lejup, lai izpildītu Dieva pavēles."
Mets tagad lūdza Dievu, kaut Čēlija nāktu un izglābtu viņu. Viņa būtu dusmīga par logu, bet Metu tas nebiedēja. Lai cik skaļi viņa kliedza, zēns zināja, ka dziļi sirdī viņa to mīl. Zēns vēroja debesis, bet neviena zvaigzne nekrita.
- Paskatieties uz viņu. Viņš tur tāpat vien guļ kā dzīvnieks, - pavisam tuvu ierunājās Emīlija. Mets satrūkās. Viņš bija piemirsis bērnus.
- Viņš ir dzīvnieks, - pēc brīža teica Stīvens. Viņi sēdēja uz mājas kāpņu pirmā pakāpiena. Marija rāva apelsīnus no kokiem un ripināja tos lejā pa kāpnēm.
- Es nesaprotu, - sacīja Emīlija.
- Es biju muļķis. Man vajadzēja zināt, kas viņš ir… tas… tajā brīdī, kad es to ieraudzīju. Nevienam no kalpotājiem nav atļauts turēt bērnu vai dzīvot šķirti no pārējiem. Benito man visu izstāstīja, tikai es domāju, ka tas dzīvo kaut kur citur. Varbūt kādā zvērudārzā. Kur nu tādas būtnes tiek uzturētas.
- Par ko tu runā?
- Mets ir klons, - paskaidroja Stīvens.
Emīlijai aizrāvās elpa. - Nevar būt! Viņš nav… Es esmu redzējusi klonus. Tie ir briesmīgi! Tie slienājas un taisa biksēs. Tie izdod dzīvnieciskus trokšņus.
- Šis te ir citāds. Benito man pastāstīja. Ir paredzēts, ka tehniskie darbinieki kloniem iznīcina saprātu dzimšanas brīdī - tāds ir likums. Bet Patrons gribēja, lai šis uzaug kā īsts zēns. Viņš ir tik bagāts, ka var pārkāpt jebkuru likumu, ko vēlas.
- Tas ir pretīgi. Kloni nav cilvēki, - protestēja Emīlija.
- Protams, nav.
Emīlija aptvēra ceļgalus. - Man uzmetas zosāda. Es tam pieskāros. Uz manis ir viņa asinis… Marij, beidz ripināt mums virsū apelsīnus!
- Piespied mani, - ņirgājās Marija.
- Pēc sekundes es tevi noripināšu pa tām kāpnēm.
Mazā meitene izbāza mēli. Viņa meta augli tik spēcīgi,
ka tas atsitās pret apakšējo pakāpienu un ar klusu atsitienu nokrita zālē. - Vai gribi, lai nomizoju tev apelsīnu, Met? - viņa uzsauca.
- Nevajag, - iejaucās Emīlija. Nopietnība viņas balsī lika mazajai meitenei apklust. - Mets ir klons. Tu nedrīksti iet viņam klāt.
- Kas ir klons?
- Slikts dzīvnieks.
- Cik slikts? - Marija ar interesi jautāja.
Iekams Emīlija paspēja atbildēt, kāpņu augšgalā parādījās niknais vīrs un dakteris.
-Jums uzreiz vajadzēja mani pasaukt, - dakteris aizrādīja. - Mans pienākums ir būt pārliecinātam, ka tas ir vesels.
- Es to uzzināju tikai tad, kad gāju garām dzīvojamai istabai. Visapkārt bija asinis. Baidos, ka es zaudēju savaldību un pavēlēju Rozai izmest to laukā. - Šķita, ka niknais vīrs vairs nav tik bīstams, bet Mets tik un tā mēģināja izlocīties. No kustībām pēdai cauri izskrēja mokošas sāpes.
- Mums tas būs jāaiznes kaut kur citur. Es nevaru operēt mauriņā.
- Kalpotāju daļā ir tukša istaba, - teica niknais vīrs. Viņš skaļi pasauca Rozu, kas nodipināja lejā pa kāpnēm ar negantu izteiksmi sejā. Viņa aiznesa Metu uz citu mājas daļu, nespodri apgaismotu gaiteņu labirintu, kur oda pēc pelējuma. Stīvens, Emīlija un Marija tika aizraidīti projām, lai ieietu dušā un pārģērbtos.
Metu noguldīja uz cieta, neapklāta matrača. Istaba bija gara un šaura. Vienā galā bija durvis, otrā - logs ar dzelzs režģi.
- Man vajag vairāk gaismas, - īsi noskaldīja dakteris. Niknais vīrietis atnesa lampu. - Turi to cieši, - dakteris pavēlēja Rozai.
- Lūdzu, kungs. Tas ir pretīgs klons, - sieviete iebilda.
- Kusties! Dari, ko tev liek, - niknais vīrs norūca. Roza uzmetās Meta ķermenim un satvēra viņa potītes. Kalpones svars gandrīz neļāva elpot.
- Beidziet… beidziet… - zēns vaimanāja. Dakteris ar pinceti taustījās dziļākā brūcē, Mets cīnījās un lūdzās, līdz beidzot pilnībā sabruka, kad tika izvilkta stikla šķemba. Roza turēja potītes tik cieši, ka viņas pirksti svilināja kā uguns. Kad beidzot brūce bija iztīrīta un šuves uzliktas, Metu palaida vaļā. Viņš saritinājās kamolā un izbailēs skatījās uz saviem mocītājiem, vai tie neplāno vēl kaut ko.
- Es tam iedevu pretkrampju poti, - paskaidroja dakteris, aizvākdams instrumentus. - Iespējams, ka labās kājas pēdai nodarīts neatgriezenisks bojājums.
- Vai varu to sūtīt atpakaļ uz magoņu laukiem?
- Par vēlu. Bērni to ir redzējuši.
Vīrieši un Roza izgāja laukā. Mets prātoja, kas notiks tālāk. Ja viņš ļoti dedzīgi lūgtu Dievu, tad Čēlija noteikti atnāktu viņam pakaļ. Sieviete viņu apkamptu un aiznestu uz gultu. Tad viņa aizdegtu svēto sveci Gvadelupas Jaunavas priekšā.
Vienīgi Jaunava bija tālu mazajā namiņā, un Čēlija, iespējams, nezināja, kur viņš atrodas.
Roza atrāva vaļā durvis un visu grīdu noklāja ar avīzēm. - Dakteris teica, ka tu esot pieradināts prasīties, bet es negribu riskēt, - kalpone paskaidroja. - Dari to spainī, ja tev ir smadzenes. - Viņa nolika spaini blakus gultai un paņēma lampu.
- Pagaidiet, - Mets ierunājās.
Roza apstājās. Viņa nepārprotami izskatījās nelaipna.
- Vai jūs varat pateikt Čēlijai, kur atrodos?
Kalpone ļauni pasmaidīja. - Čēlijai nav ļauts ar tevi
tikties. Daktera rīkojums. - Viņa izgāja un aizvēra durvis.
Istabā bija tumšs, tikai caur loga restēm blāvoja dzeltena gaisma. Mets pacēla galvu, lai redzētu, no kurienes tā nāk. Viņš ieraudzīja, ka no griestiem vadā karājas spuldze. Tā bija maza kā tās gaismiņas, ar kurām Čēlija parasti rotāja Ziemassvētku egli, bet tā varonīgi spīdēja, kliedējot to, kas citādi būtu pilnīga tumsa.
Viņš nevarēja redzēt neko citu kā vien gultu un spaini. Sienas bija kailas, griesti augsti un slīga ēnā. Istabas šauruma dēļ Mets jutās kā ieslēgts kastē.
Viņš vēl nekad, nekad nebija gājis gulēt viens pats. Kaut arī varēja būt ļoti vēls, zēns vienmēr varēja paļauties, ka Čēlija atgriezīsies. Kad viņš nakts laikā pamodās, sievietes krākšana blakusistabā iedvesa viņam drošību. Te nebija nekā, pat ne vēja pār magoņu laukiem, ne baložu dūdošanas ligzdās uz jumta.