Tālumā Mets dzirdēja mūziku un uguņošanas sprak- šķus. Fidelito norādīja uz sarkanu un zaļu dzirksteļu šalti debesīs. Drīz vien ceļu sāka pildīt svētku svinētāju grupas, līdz Guapo tik tikko varēja tikt uz priekšu. Ar labu auto viņš būtu varējis pacelties virs cilvēku galvām. Labākais, ko viņš varēja darīt, bija taurēt signālu un lauzt ceļu cauri pūlim. Visapkārt bija tik daudz mūzikas un klaigu, ka neviens nepievērsa uzmanību signālam.
Mets ar izbrīnu vēroja cilvēku straumi. Visā savā mūžā viņš nebija redzējis tik daudz cilvēku. Tie dziedāja un dejoja. Tie pacēla bērnus uz pleciem, lai viņi redzētu uguņošanas rakstus debesīs. Tie rotaļīgi sašūpoja auto, līdz Guapo uzkliedza tiem. Un kostīmi! Ēdienu stendos drūzmējās gorillas, kovboji un astronauti. Zorro plīkšķināja savu pātagu pret trim citplanētiešiem, kas stāvēja rindā viņam priekšā. La Llorona un chupacabras aizvalsēja garām ar alus pudelēm. Bet vairums cilvēku bija pārģērbušies par skeletiem.
Mets satvēra Guapo plecu un iekliedzās: - Kas ir tas?
Vecais vīrs paskatījās uz figūru melni sudrabotā uzvalkā. - Viņš? Tas ir vienīgais Sapņu zemes Vampīrs. - Un Mets redzēja rindu brūnās drēbēs tērptu īdžitu ar galvaskausu sejām šļūkājot pakaļ šausminoši īstam Patronam. Mets ierāvās savā vietā. Viņam nācās dziļi elpot, lai pārvarētu šo satricinājumu. Viņš izdzīvoja izkropļotu zaudējuma izjūtu, kurai nebija nekādas jēgas. Ja Patrons dzīvotu, viņš - Mets - mirtu.
- Uzraugi, - nočukstēja Fidelito. Mets redzēja vīru grupu stāvam ceļa malā. Viņi drūmi noraudzījās uz līksmojošajiem cilvēkiem, it kā sakot: Visi jūs esat trani, un, kad pienāks ziema, darba bites jūs izmetīs sniegā nomirt. - Es viņiem parādīšu pasaules karti, - paziņoja Fidelito, bet Mets satvēra viņu un noturēja vietā.
- Jūs, bērni, beidziet tur cīkstēties, - aizrādīja Guapo. -Jūsu dēļ pārkarst magnētiskie tinumi.
Beidzot viņi izbrauca no mutuļojošiem svētkiem. Karnevāla stendi palika iepakaļ, ceptas gaļas un alus smarža pazuda, un viņi piebrauca pie kalna pakājes. Virs viņiem vijās jauks un mierīgs ceļš, apstādīts ar granātkokiem. Ik pa gabalam gāzes degļi apaļos kupolos meta spilgtu gaismu uz zemes.
- Auto nevar uzbraukt tur augšā, - paziņoja Guapo, - bet līdz virsotnei nav tālu. Nododiet manus sirsnīgākos sveicienus slimnīcas māsām. Viņas salāpīja mani pēc iepriekšējiem svētkiem un uz atvadām nolasīja man lekciju par brīvu. - Vecais vīrs uzzibsnīja Metam plēsīgu smīnu.
Metam bija žēl, ka viņš aizbrauc. Zēns nepazina Guapo un Konsuelu ilgu laiku, bet tie viņam ļoti patika. Viņš noņēma savu masku un palīdzēja Fidelito izdarīt to pašu.
- Vai te dzīvo Marija? - jautāja mazais, pastiepjot kaklu, lai redzētu kalna virsotni.
Metam pamira sirds. Viņš izmisīgi gribēja atrast Mariju. Nedēļām ilgi viņš par to tikai bija sapņojis. Bet vai viņa gribēs redzēt Metu? Vai viņa ar to nebija iedraudzējusies tikai aiz žēluma? Mets zināja, ka viņš bija zaudētājs, tādēļ Marija nevarēja atturēties mesties krusta karā par viņu.
Toreiz vismaz viņš bija pievilcīgs zaudētājs. Tagad viņa seju klāja pūtītes. Viņa ķermenis bija rētās no Horhes nūjas sitieniem un arī no skrambām, kuras viņš dabūja kaulu pagalmā. Viņa drēbes bija netīras. Viņš smirdēja pēc sapuvušām garnelēm. Vai Marija nesamulsis no viņa izskata, vai neaizcirtīs durvis viņam deguna priekšā?
- Te viņa dzīvo, - viņš atbildēja Fidelito.
- Gribētos zināt, vai viņiem arī ir svinības, - prātoja Fidelito.
Man arī gribētos, domāja Mets, kad viņi sāka kāpt stāvajā kalnā. Viņš iedomājās klostera meitenes, saģērbtas smalkās drēbēs, kā līgavas māsas Emīlijas kāzās. Viņš sukāja matus ar pirkstiem un juta smago smilšu un sāls kārtu. Ja Fidelito bija vismaz ciešams - un mazais zēns pamatā bija glīts abi viņi bija pievilcīgi kā divi noplukuši koijoti.
- Tā ir pils, - bijīgi atzina Fidelito. Svētās Klāras klostera baltās sienas un torņi pacēlās no bugenvileju dzīvžogiem, kurus cieši klāja violeti un tumšsarkani ziedi. Tādas pašas spožas gaismas, kas apjoza līkumoto taku, karājās gaisā pāri sienām. Celtne bija veidota no tās pašas spīdīgās vielas kā mājas Sanluisā. Mets nezināja, kas tā ir, bet tā mirgoja kā zīds.
- Viņas brokastīs ēd grauzdiņus ar medu, - nomurmināja Fidelito. - Nez, vai viņas mums arī iedos?
- Vispirms mums jāatrod durvis, - sacīja Mets. Viņi gāja pa akmens plākšņu celiņu apkārt celtnei. Viņiem atklājās logi augstu sienās, bet ne durvis. - Uz kaut kurieni tam ir jāved, - Mets murmināja. Tajā brīdī iedegās gaisma un siena pavērās, it kā kāds atvilktu priekškaru. Viņi redzēja velvētu eju, kas veda uz apgaismotu pagalmu. Mets dziļi ievilka elpu un uzlika roku Fidelito uz pleca.
Mazais zēns drebēja. - Maģija? - viņš nočukstēja.
- Hologramma, - atbildēja Mets. - Tā ir daļa no drošības sistēmas. Tā liek sienai izskatīties masīvai no attāluma, bet, kad tu ienāc aiz projektoriem, - viņš norādīja uz kamerām kokos, - hologramma pazūd.
- Vai nebūs slikti? Saproti, ja tā atkal ieslēgsies, vai mēs būsim iesprostoti?
Mets pasmaidīja. - Tas ir pilnīgi droši. Es to esmu redzējis agrāk, kur es… mēdzu dzīvot.
Fidelito pacēla acis uz viņu. - Vai tas bija tad, kad tu biji zombijs?
-Ak, brāli! - Mets iesaucās. - Nestāsti man, ka tu noticēji Horhes meliem!
- Protams, ne, - atbildēja ķipars, bet Mets ievēroja, ka viņš, šķiet, sajuta atvieglojumu.
Mets veda Fidelito pa velvēto eju garām balta marmora Svētā Franciska statujai, kurš baroja dūjas. Tālākajā galā viņi nonāca gaitenī. Medmāsas un sanitāres skraidīja šurp un turp ar pārsējiem un zālēm. Gultas gaiteņa malās bija pilnas ar ievainotiem cilvēkiem, un, tā kā vairums ļaužu bija kostīmos, izskatījās, ka gultās vārguļotu skeleti.
- Kas jums šeit darāms? - uzkliedza nervozs slimnieku kopējs, uzskrējis abiem zēniem virsū.
- Lūdzu. Mēs nācām apciemot Čačo, - paskaidroja Mets.
- Un Mariju, - piebilda Fidelito.
- Šonakt te ir simtiem Mariju, - attrauca slimnieku kopējs. - Tā notiek katru gadu to nolādēto svētku dēļ. Visi tie cilvēki, kas dzer un lien kauties. Ar likumu vajadzētu aizliegt… Bet Čačo… - Viņš apklusa un cieši nopētīja zēnus. - Es zinu tikai vienu Čačo, un viņš ir intensīvajā aprūpē. Jūs taču nebūsiet no tā paša bāreņu nama?
- Mēs varētu būt, - Mets piesardzīgi ieminējās.
Slimnieku kopējs turpināja klusākā balsī. - Jums jābūt piesardzīgiem. Uzraugi okšķerē apkārt. Šķiet, ka sāls rūpnīcā bijis dumpis.
- Kā klājas Čačo? - jautāja Fidelito.
- Ne visai. Klausieties, es jūs aizvedīšu pa slepenu ceļu. - Slimnieku kopējs atvēra durvis uz blāvi apgaismotu eju, kuru acīmredzot izmantoja kā noliktavu. Ejot uz priekšu, Mets redzēja kaudzēm gultas piederumu un kastes ar iekārtām. - Es pats kādreiz biju bārenis, - stāstīja slimnieku kopējs. - Joprojām mostos aukstos sviedros, skandēdams Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma.
Viņi iznāca citā, tukšā gaitenī. - Šis ir atveseļošanās spārns, - paskaidroja slimnieku kopējs. - Te Māsas rūpējas par ilgtermiņa pacientiem. Čačo ir pēdējā istabā pa labi. Ja viņš guļ, nemodiniet viņu. - Slimnieku kopējs pameta abus un atgriezās pie saviem pienākumiem.
Mets saklausīja balsis gaiteņa galā. Fidelito skrēja pa priekšu. - Čačo! - viņš kliedza.
- Nemodini viņu! - sauca Mets. Bet tam nebija nozīmes, cik lielu troksni mazais zēns sacēla, jo cilvēki istabā kliedza pat vēl skaļāk. Mets ievēroja divas Māsas apsargājam gultu. Pretī viņām stāvēja divi Uzraugi, un blakus tiem atradās Tontons, sasiets kā kunkuļains sainis uz grīdas. Tontons ar lūpām izveidoja vārdu bēdziet.