- Ja jūs viņu pārvietosiet, viņš nomirs, - kliedza viena no Māsām.
- Mēs darīsim, ko gribēsim, Māsa Inese, - Uzraugs norūca. Mets pazina šo balsi. Tas bija Karloss, un otrs vīrs, spriežot pēc ieģipsētās rokas, bija Horhe. - Šie zēni mēģināja izdarīt slepkavību - vai jūs saprotat? - Karloss jautāja.
- Es saprotu, ka dažiem no jūsu vīriem ir ievainots lepnums, - atbildēja Māsa Inese. - Cik esmu dzirdējusi, neviens vēl nav nomiris no pazemojuma. Bet, ja Čačo pārvietos, tā būs slepkavība. Es nevaru to pieļaut.
- Tad mēs viņu paņemsim bez jūsu atļaujas, - paziņoja Karloss. Mets redzēja, kā Māsa Inese kļūst bāla, bet viņa neatkāpās.
-Jums vajadzēs iziet mums cauri, - viņa paziņoja.
- Un mums arī, - ierunājās Mets. Uzraugi pagriezās apkārt.
- Tas ir tas nolādētais aristokrāts! - iekliedzās Horhe un centās satvert Metu, bet, tā kā viņam kalpoja tikai viena roka, viņš paklupa un uzgāzās virsū Tontonam. Tontons nekavējoties iegrūda Horhem galvu sānos.
- Izbeidziet! Izbeidziet! - sauca Māsa Inese. - Te ir klosteris. Jūs nedrīkstat lietot vardarbību.
- Pasakiet to viņiem, - kliedza Mets, mēģinādams iespert Karlosam pa kājām, lai tas zaudētu līdzsvaru. Uzraugs metās cīņā, kad Horhe pakrita. Metam nebija cerību uzvarēt. Smagais pārbaudījums bija padarījis viņu visai vārgu, turklāt vīrietis bija par piecdesmit mārciņām smagāks. Bet Metam bija apnicis bēgt un slēpties. Viņš nebija noskaņots ļaut Uzraugiem viegli uzvarēt. Tie bija resni krupji, kurus Tems Lins bez ilgas domāšanas būtu uzspēris gaisā. Asinis dūca Metam ausīs.
- Tūlīt pat to izbeidziet! - atskanēja spalga balss, kas izkļuva cauri sarkanajai miglai, kura apņēma Meta prātu.
Viņš juta, ka Karlosa rokas atlaižas vaļā. Viņš juta, ka pats nokrīt ceļos. Viņš dzirdēja Fidelito šņukstam.
-Tas ir apkaunojums! - spalgā balss turpināja.
Mets pacēla acis. Ja situācija nebūtu tik dramatiska, tas būtu smieklīgi. Māsa Inese bija sastingusi, ar rokām ieķērusies Karlosa matos. Otra Masa bija savīstījusi dūrēs Horhes krekla apkakli, un Horhe bija atvēzējies, lai spertu Tontonam pa vēderu. Fidelito bija pārmeties pāri Čačo, it kā viņa kārnais augums varētu to pasargāt. Un nabaga Čačo izskatījās tā, it kā durvīs būtu ieraudzījis parādāmies pūķi.
Mets redzēja mazu, ārkārtīgi nikna izskata sievieti stāvam ar rokām sānos. Viņai mugurā bija melna kleita, un melnie mati bija sapīti un sasprausti uz galvas gluži kā kronis. Viņa bija neliela auguma, bet visa sievietes būtība pauda, ka viņa radusi, lai paklausa, un katrs, kas atteicās klausīt, to nožēloja.
- D-donja Esperansa, - stomījās Māsa Inese. Metam pavērās mute. Tā bija Marijas māte! Viņš pazina sievieti pēc portreta, kaut gan viņa bija vecāka, nekā zēns bija gaidījis.
- Piecelieties, - komandēja Donja Esperansa. Karloss, Horhe, abas Māsas, Fidelito un Mets - visi pietrausās kājās. Pat Tontons mēģināja apsēsties taisnāk. - Es gribu dzirdēt paskaidrojumu, - pavēlēja Esperansa.
Visi uzreiz sāka runāt, tādēļ viņa stingri lika tiem aizvērties, līdz viņa tos uzrunās. Viņa nopētīja katru personu istabā, acis atmaiga vienīgi tad, kad ieraudzīja Čačo. - Tu! - viņa sacīja, rādīdama uz Tontonu. - Pastāsti man, kāds iemesls ir šai pretīgajai, neticamajai nežēlības izpausmei.
Un Tontons bez neviena nepareizi izrunāta vārda izstāstīja visu - no brīža, kad Fidelito tika nolemts nūjas sitieniem, līdz tam, kad Metu un Čačo iemeta kaulu pagalmā, kad bāreņi sadumpojās kā atriebēju armija, kad Tontons brauca ar garneļu savācēju, viņu un Čačo pa gaisu nogādāja slimnīcā. Esperansa bija aizbiedējusi viņa stostīšanos.
Pēc Tontona neviens nebilda ne pušplēsta vārda. Klusums ievilkās. Mets gribēja apstiprināt Tontona stāstu, bet viens skatiens uz tām niknajām, melnajām acīm ieteica viņam labāk ciest klusu.
- Lūdzu, piedodiet, ka izsaku savu viedokli, Donja Esperansa, - beidzot ierunājās Horhe. - Man jāpaskaidro, ka šis zēns ir garīgi atpalicis. Pirms vairākiem gadiem es viņu paglābu no Fermas patruļas, bet viņš nekad nav izrādījis jebkādas prāta spējas.
- Man viņš izklausās prātīgs, - iebilda Esperansa.
- Viņš kā papagailis atkārto visu, ko citi viņam saka. Pa lielākai daļai viņš ar grūtībām var salikt kopā teikumu.
- Es v-varu g-gan, - nomurmināja Tontons.
Esperansa viņu apklusināja ar drūmu skatienu. Viņa
atkal pievērsās Horhem. - Vai jūs sakāt, ka sišana ar nūju nekad nav notikusi?
- Protams, ne, - atbildēja Uzraugs. - Mēs varam samazināt dienas ēdiena devu, ja kāds zēns slikti uzvedas, bet nekad nelietojam fiziskus sodus. Tas ir pret visu, kam Uzraugi tic.
- Skaidrs, - pamāja Esperansa. - Un kaulu pagalms arī ir mīts.
-Jūs zināt, kā tas ir, - Horhe pieglaimīgi ņurdēja. - Pēc tumsas iestāšanās zēniem patīk baidīt citam citu ar stāstiem. Tie runā par vampīriem un chupacabras. Tas ir dabiski, bet reizēm pār to zūd kontrole.
Metam pamira sirds. Esperansa pamāja ar galvu, it kā piekristu Horhem: zēni tik tiešām stāstīja cits citam šausmu stāstus. Tie mēdza kaut ko izdomāt. Bet tad viņa jautāja: - Tad droši vien noliktava, pilna ar opija tinktūru, ari ir mīts?
Horhe sarāvās. - Ar opija tinktūru?
- Actlanas policija ilgi netika skaidrībā, kā šajā valstī izplatās narkotikas. Viņus ārkārtīgi ieinteresēja tas, ko viņi atrada sāls rūpnīcā.
- Tie ir ļauni meli! Kāds mēģina iedragāt Uzraugu reputāciju! - kliedza Karloss. - Tādas baumas izplata idioti, kas grib, lai bāreņi gulšņātu kā izlutināti mājas kaķi. Mēs zinām, ka tie ir nekrietni, mazi parazīti, līdz tiek izmācīti par labiem pilsoņiem. Ja opija tinktūru atrada, tad to tur paslēpa policija!
- Lieliski. Tad jums nekas nebūs pretī, ka jums izdara narkotiku analīzi, - sacīja Esperansa. Viņa paspēra soli sānis, un durvīs pēkšņi mudžēja vīri zilās uniformās. Tie droši vien bija klusām gaidījuši turpat ārpusē. Horhe un Karloss izskatījās apstulbuši, kad viņus veda projām.
- Šo brīdi gaidīju ilgi, - atzinās Esperansa, nopurinādama rokas, it kā nupat būtu pabeigusi netīkamu darbu.
- Mēs zinājām, ka Uzraugi nelegāli tirgojas ar narkotikām, bet mums nebija likumīga iemesla dabūt kratīšanas orderi, līdz Tontons pastāstīja, ko redzējis Uzraugu teritorijā. - Viņa aizņēmās šķēres no Māsas Ineses un sāka griezt pušu sanitārtehnikas lenti, ar ko zēns bija sasaistīts.
- Neviens, ē, iepriekš manī neklausījās, - teica Tontons.
-Jums nebija neviena, kam jūs varētu pastāstīt, cik briesmīgi ar jums apgājās, - šausminājās Māsa Inese.
- Iedomājieties, pārtikt no planktona visus šos gadus! Mēs to lietojam vienīgi dzīvnieku barībai.
Mets apmulsa no straujajām pārmaiņām savā liktenī. Tik ilgi viss bija gājis greizi, ka bija grūti noticēt: beidzot iet labi.
- Vai mēs varam palikt kopā ar Čačo? - kautrīgi lūdza Fidelito.
- Mēs kaut ko izdomāsim, - atbildēja Māsa Inese. - Iesākumā, esmu pārliecināta, jūs gribēsiet nomazgāties. - Sieviete iesmējās, pat Esperansa izskatījās gandrīz draudzīga.
Viņus pārtrauca spalgs kliedziens. Pa durvīm iebrāzās meitene baltā svētku kleitā un iekrita Meta rokās. - Ak, māt! Ak, māt! Tas ir Mets! Viņš ir dzīvs! Viņš ir te!
- Augstā debess, Marij, - iesaucās Esperansa. - Mēs nekad nedabūsim garneļu smaku laukā no tās kleitas, ja tu neizrādīsi mazliet savaldības.