37
Atgriešanās mājās
Mets tīksminājās par tīrajiem, baltajiem palagiem, mīkstajiem spilveniem, pēc ziediem smaržojošo gaisu, kas ieplūda no dārza. Aplūkojusi pušumus uz viņa ķermeņa, Māsa Inese pavēlēja viņam likties gultā. Fidelito un Tontons tika izmitināti internātskolā, kas atradās klostera pārvaldījumā, bet viņi apciemoja Metu un Čačo katru dienu.
Nabaga Čačo, domāja Mets. Viņš gandrīz nepamanīja, kad kāds viņu apciemoja. Viņš ienira sapņos un iznira no tiem, reizēm saukdams pēc tēva un reizēm murgojot par sikspārņiem. Māsa Inese teica, ka viņam vajadzīgs laiks, lai atgūtos no briesmīgā pārdzīvojuma. Viņš bija elpojis krietni mazāk, nekā nepieciešams, kamēr atradās zem smagajiem vaļu kauliem. Viņa ķermenis bija izslāpis pēc skābekļa, un spiediens bija ielauzis vairākas ribas.
Labākā dienas daļa Metam bija tad, kad ciemojās Marija. Viņš bija ar mieru klausīties, un meitenei nekad nepietrūka sakāmā. Viņa stāstīja par klaiņojošiem kaķiem, kurus glābusi, vai par to, kā viņa aiz pārskatīšanās kūkas mīklai cukura vietā piebērusi sāli. Marijas dzīve bija pilna ar dramatiskiem notikumiem. Robs puķu dobē vai uz loga nolaidies tauriņš bija iemesls satraukumam. Ar viņas acīm Mets redzēja pasauli kā bezgala cerīgu.
Patlaban Mets dedzīgi vēroja durvis, jo gaitenī dzirdēja Marijas balsi, bet bija vīlies, ieraugot gan viņu, gan viņas māti. Esperansa bija ģērbusies tēraudpelēkā tērpā. Metam viņa atgādināja vienu no vadāmajiem šāviņiem, ko Patrons mēdza saņemt dzimšanas dienā.
- Es tev atnesu dažas guavas, - teica Marija, noliekot grozu uz naktsgaldiņa. - Māsa Inese stāstīja, ka tajās esot daudz C vitamīna. Tas tev esot vajadzīgas, lai attīrītu ādu.
Mets saviebās. Viņš zināja, ka viņa pūtītes ir briesmīgas. Māsa Inese apgalvoja, ka tām par cēloni bijis piesārņojums ūdenī, kuru uzraugi lietojuši planktona audzēšanai.
- Tu izskaties vesels, - Esperansa sacīja.
- Paldies, - Mets pateicās. Viņš neticēja.
- Pietiekami vesels, lai celtos augšā.
- Ak, māt! Viņam nepieciešama vēl vismaz nedēļa gultā, - iebilda Marija.
- Tu nepārvērtīsi šo jauno cilvēku par vienu no saviem invalīdiem, - Esperansa teica meitai. - Man jau ir diezgan to trijkājaino kaķu un zivju, kas peld ar vēderu uz augšu. Mets ir jauns un dzīvespriecīgs. Un viņam ir kāds ļoti svarīgs darbs darāms.
O-ho, Mets nodomāja. Kas Esperansai padomā?
- Mēs esam briesmīgi uztraukušās, - atzina Marija.
- Vairāk nekā uztraukušās, - Esperansa izlaboja savā nežēlīgajā manierē. - Kaut kas ir noticis Opija zemē. Nav tā, ka jebkas kādreiz būtu bijis labi tajā Dieva pamestajā tukšainē. Bet Patronam vismaz bija saikne ar ārējo pasauli. Neviens nav saņēmis nekādu ziņu no turienes kopš tās dienas, kad viņš nomira.
- Emīlija vēl aizvien ir Opija zemē, - Marija paskaidroja, - un Dada tāpat. Es vēl esmu dusmīga uz viņiem par to, kā viņi izturējās pret tevi, bet es negribu, ka viņiem notiktu kaut kas… kaut kas slikts. - Meitenei acīs sarie- sās asaras.
Esperansa izgrūda aizkaitinātu skaņu. - Es nemaz neuztrauktos, ja kaut kas notiktu tavam dada. Ak, beidz plūst pāri malām kā avots, Marij. Muļķīgs ieradums, kas aptumšo prātu. Tavs tēvs ir ļauns cilvēks.
- Es tur neko nevaru līdzēt, - Marija šņaukājās. Mets pasniedza meitenei vienu no savām papīra salvetēm. Viņš piekrita Esperansai, bet viņa sirds bija Marijas pusē.
- Opija zeme ir atslēgšanās stāvoklī, - turpināja Esperansa. - Varu atminēties tikai trīs reizes, kad tas noticis pēdējo simt gadu laikā. Tas nozīmē, ka nekam un nevienam nav ļauts iebraukt vai izbraukt no zemes.
- Vai mēs nevaram vienkārši pagaidīt, līdz tie nolems sazināties ar mums? - jautāja Mets.
- Citas atslēgšanās ilga dažas stundas. Šī turpinās trīs mēnešus.
Mets aptvēra, ko tas nozīmē. Opija sūtījumus vajadzēja izlaist laukā katru dienu, lai neapstātos naudas plūsma impērijā. Tirgotāji Āfrikā, Āzijā un Eiropā droši vien skaļi pieprasīja savas piegādes. Makgregors un pārējie Fermeri nevarēja segt šo iztrūkumu. Viņi bija atvēlējuši vairumu savu zemju augiem, kas deva kokaīnu un hašišu.
- Ko man vajadzētu darīt? - apjautājās Mets. Esperansa pasmaidīja, un viņš saprata, ka iekļuvis slazdā.
- Visiem ielidojošajiem lidaparātiem jāsaņem nolaišanās atļauja no drošības sistēmas, - viņa skaidroja. - Pilots uzliek roku uz identitātes plāksnes, kas atrodas kabīnē. Viņa pirkstu nospiedumi un DNS paraksts tiek noraidīti uz zemi. Ja tie tiek pazīti, kuģim atļauj nolaisties. Ja ne…
- Tas tiek saspridzināts gaisā, - pabeidza Marija. - Māt, šis plāns ir šausmīgs.
- Atslēgšanās laikā, - Esperansa turpināja, neņemot vērā savu meitu, - nevienam gaisa kuģim neļauj nolaisties… ar vienu izņēmumu: Patrona paraksts ir stiprāks par visu.
Mets saprata: viņa pirkstu nospiedumi un DNS bija tādi paši kā Patronam. - Kā jūs zināt, ka sistēma nav mainīta?
- Es nezinu, - atzinās Esperansa. - Es paļaujos uz to, ka Alakrani būs aizmirsuši paraksta spēku. Viņi droši vien ir iekļuvuši nepatikšanās, citādi nebūtu sevi izolējuši.
Kādās nepatikšanās? Mets prātoja. Vai īdžiti būtu sacēlušies, vai arī Fermas patruļa pārņēmusi varu? Iespējams, Alakrana kungs bija uzsācis cīņu par varu ar Stīvenu un Benito. - Kā es saprotu, - viņš teica, - mani gaisā saspridzinās. Ja izdosies palikt dzīvam, Alakrani mani liks iemidzināt kā vecu suni. Es esmu klons gadījumam, ja esat aizmirsusi. Es piederu pie mājlopiem.
Marija sarāvās. Metam bija vienalga. Lai meitene saprot, ko prasa no viņa. Metam bija vienalga, vai Emīlija un viņas dada ir drošībā. Bet tad viņš izdzirdēja, kā Marija cenšas apvaldīt šņukstu.
- Nu labi! - viņš dusmīgi iesaucās. - Es vairs neesmu derīgs rezerves daļām. Tikpat labi jūs varētu aizmest mani projām šim nolūkam.
- Es negribu tevi mest projām, - raudot sacīja Marija.
- Ievilksim dziļi elpu un sāksim vēlreiz, - ierosināja Esperansa. - Vispirms, Met, tu neesi klons.
Mets bija tik ļoti pārsteigts, ka pietrūkās gultā sēdus.
-Jā, tu biji klons. Tur nav nekāda pārpratuma. Bet mēs tagad runājam par starptautiskajām tiesībām. - Esperansa soļoja apkārt pa istabu, it kā lasītu lekciju. - Starptautiskās tiesības ir mana specialitāte. Pirmkārt, kloniem nevajadzētu pastāvēt.
- No tā nu gan man ir liels labums, - pavīpsnāja Mets.
- Bet, ja tie pastāv, tie pieder pie mājlopiem, kā tu saki. Tas padara iespējamu, lai tie tiktu nokauti kā vistas vai vērši.
Marija ievaidējās un nolika galvu uz gultas.
- Vienai un tai pašai personai vienlaikus nevar būt divas versijas, - Esperansa turpināja. - Viens no tiem - kopija - ir jāpasludina par nepersonu. Bet, kad oriģināls nomirst, kopija ieņem viņa vietu.
- Ko… tas nozīmē? - jautāja Mets.
- Tas nozīmē, ka īstenībā tu esi Patrons. Tev ir viņa ķermenis un viņa identitāte. Tev pieder viss, kas viņam piederēja, un tu valdi pār visu, pār ko valdīja viņš. Tas nozīmē, ka tu esi jaunais Opija zemes saimnieks.
Marija pacēla galvu. - Vai Mets ir cilvēks?
- Viņš vienmēr ir bijis cilvēks, - meitenes māte atbildēja. - Likums ir negants, ja padara iespējamu izmantot klonus transplantātiem. Bet slikts likums vai labs, mēs to tagad lietosim. Ja tu paliksi dzīvs nolaižoties, Met, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tu kļūtu par jauno narkotiku karali. Šajā ziņā man ir Actlanas un Savienoto Valstu valdību atbalsts. Vienīgi tev man jāapsola, ka, tiklīdz būsi pie vadības, tu iznīcināsi opija impēriju un noārdīsi barjeru, kas tik ilgi šķīrusi Actlanu no Savienotajām Valstīm.