Mēģinādams saprast pārmaiņas, Mets cieši skatījās uz mazo, dedzīgo sievieti. Viņam šķita, ka Esperansai mazāk rūpēja pašas meita nekā vēlēšanās iznīcināt opija zemi. Viņa bija aizgājusi neatskatīdamās, kad Marijai bija tikai pieci gadi. Visos nākamajos gados viņa ar to nebija uzturējusi nekādus sakarus. Tikai tad, kad Marija izdarīja pirmo gājienu, Esperansa atgriezās un turpināja izrīkot visus apkārtējos.
Mets domāja, ka viņa ar vieglu roku upurētu zēnu, lai īstenotu savu mērķi. Bet kā gan viņš varēja atteikt pēc tām briesmīgajām ciešanām, kam par iemeslu bija Patrons? Tagad viņš saprata to apmēru. Tie nebija tikai narkomāni visā pasaulē vai Nelegālie, kas tika nolemti verdzībai. Tie bija arī viņu bērni - bāreņi. Varētu pat teikt, ka vecais vīrs bija atbildīgs par Uzraugiem. Ja Mets kļūtu par Patronu, tad viņš saņemtu visu: bagātību, varu… un ļaunumu, kas to visu radīja.
- Es apsolu, - viņš teica.
Lidaparāts drebēja, kad to pētīja signālugunis no zemes. Mets paskatījās uz pilotu. Vīrieša seja bija drūma. - Kad iedegsies sarkanā gaisma, uzspiediet labo plaukstu uz identitātes plāksnes, - viņš pamācīja. BRĪDINĀJUMS! ZEMES ARTILĒRIJA IZVIETOTA, uzzibsnīja panelis virs vadības pults.
Viņi šaus vispirms un jautājumus uzdos vēlāk, Mets nodomāja. Viņam līdzi bija Actlanas un Savienoto Valstu prezidentu vēstījumi, bet no tiem nebūs liela labuma, ja viņu gaisā saspridzinās.
- Signāls! - iesaucās pilots.
Identitātes plāksne iegaismojās. Mets piespieda tai roku. Viņš juta līdzīgas tirpas, kad bija spiedis mirdzošo skorpionu savrupmājas slepenajā ejā. Sarkanā gaisma izdzisa, un panelis iekrāsojās aicinoši zaļš.
-Jūs to izdarījāt, kungs! Lieliski! - Pilots samazināja pretgravitāti, gatavojoties nolaisties. Mets sajuta laimes atblāzmu. Vīrietis viņu nosauca par "kungu"!
Mets nemierīgs skatījās pa logu. Viņš redzēja šo estan- cia kā no jauna. Ūdens attīrīšanas stacija atradās tālu uz austrumiem, un mazā baznīciņa, kurā gāja Čēlija, - vai kā īdžits viņa vēl varēja uz to iet? - slējās rietumos. Pa vidu atradās noliktavas, narkotiku attīrīšanas laboratorijas un ražotne, kur tika gatavotas barības tabletes īdžitiem. Mazliet uz ziemeļiem bija pelēkā, neizteiksmīgā slimnīca. Pat no šejienes tā izskatījās draudīga. Blakus tai pacēlās mauzolejs, kurā Alakrani gulēja savās marmora atvilktnēs.
Peldbaseins uzzibsnīja saules gaismu, kad viņi lidoja pāri. Mets lejā centās saskatīt cilvēkus. Viņš ieraudzīja īdžitus tupam pie mauriņa. Viņš redzēja, kā kalpones iz- karina veļu un kāds, šķiet, laboja jumtu. Neviens nepaskatījās uz augšu. Neviens neizrādīja ne mazāko interesi par lidaparātu, kas laidās zemē.
- Kur ir sagaidīšanas komiteja? - viņš nomurmināja. Miesassargu vads vienmēr izskrēja laukā sveicināt viesus.
Kuģis maigi pieskārās nolaišanās laukumam. - Vai jums nepieciešams ierocis, kungs? - jautāja pilots, sniegdams viņam revolveri. Mets izbailēs paskatījās uz to. Tādus revolverus lietoja Fermas patruļa, lai apdullinātu - un nogalinātu - Čačo, Flako, Tontona un citu bāreņu vecākus.
- Varbūt labāk izskatīties draudzīgam, - viņš noteica, atdodams ieroci.
- Es palikšu pacelšanās režīmā, ja gadījumā jūs gribēsiet ātri doties projām, - pilots sacīja.
Mets atvēra durvis un nokāpa lejā. Nolaišanās laukums bija tukšs. Vienīgās skaņas bija putnu balsis, strūklakas un - uz brīdi - āmura klaudzieni no vīra, kas laboja jumtu.
Mets gāja pa līkumoto taku cauri dārziem. Viņam bija jāsatiek Alakrani un jāizbeidz atslēgšanās. Viņš varēja padarīt darba nespējīgu atslēgšanās sistēmu - kad to atradīs. Tems Lins vai Dāfts Donalds zinātu tās atrašanās vietu. Tad Esperansa un augstas amatpersonas no abām pierobežas valstīm ierastos Opija zemē un mēģinātu iecelt Metu par vadoni.
Man bija lielākas izredzes izdzīvot kaulu pagalmā, viņš domāja. Viņš redzēja pāvu cienīgi soļojam pāri mauriņam. Bars sarkanspārnu strazdu sakliedzās savā starpā, biezi sasēdušies kokā. Spārnots bērns vēroja viņu no strūklakas gala.
Meta nervi bija uzvilkti. Kuru katru brīdi Alakrana kungs varētu izsolot no mājas un uzkliegt: Tūlīt iznesiet to radījumu laukā! Uz vietas tieciet no tā vaļā! Atmiņas draudēja pārņemt viņu. Viņš nezināja, ko darītu, ja ieraudzītu Čēliju.
Mets uzkāpa pa platajām kāpnēm, kas veda uz salonu. Tieši te Patrons tik sen bija stādījis viņu priekšā ģimenei. Tieši te Vecais kā izbadējies putns bija gulējis zārkā un Emīlija, īdžitu ziedu meiteņu ieskauta, apprecēja Stīvenu. Lielo zāli it kā pildīja spoki. Tie lidinājās aiz baltajiem marmora pīlāriem. Mets redzēja kādu senu zivi paceļamies no dziļumiem, lai paskatītos uz viņu ar apaļu, dzeltenu aci.
Mets sastinga. Kāds spēlēja klavieres. Tā persona noteikti bija prasmīga, bet viņš - vai viņa - uzbruka mūzikai ar tādu niknumu, kas robežojās ar ārprātu. Mets traucās uz skaņas pusi. Troksnis vēlās no mūzikas istabas kā paisuma vilnis, un viņam vajadzēja aizspiest ausis.
- Izbeidziet! - viņš kliedza. Bet persona nereaģēja. Mets šķērsoja istabu un sagrāba vīrieša elkoni.
Ortegas kungs pagriezās apkārt. Viņš uzmeta skatienu un aizbēga projām. Mets dzirdēja viņa soļus pazūdam pa gaiteni. "Es nebiju tik slikts skolnieks," Mets nomurmināja. Bet Ortegas kungs, protams, bija domājis, ka viņš ir miris. Iespējams, viņš izsauca trauksmi no viena mājas gala līdz otram. Tagad tas bija tikai laika jautājums, iekams kāds parādīsies.
Mets apsēdās. Viņa rokas bija tulznainas no darba, kuru viņš veica sāls rūpnīcā, un zēns baidījās, ka smagais darbs būs padarījis pirkstus neveiklus. Bet, atsākot spēlēt Adadžo no Bēthovena Piektā klavierkoncerta, visa neveiklība pazuda. Mūzika strāvoja caur ķermeni, attālinot viņu no pēdējo mēnešu šausmām. Viņš jutās viegls kā vanags, kas lidinās augšējos gaisa slāņos virs oāzes. Viņš spēlēja, līdz sajuta roku sev uz pleca.
Mets pagriezās, vēl apreibis no mūzikas, un ieraudzīja Čēliju, ģērbušos tajā puķainajā kleitā, ko viņš tik labi atcerējās. - Mi hijo! - viņa iesaucās, satverdama viņu milzu apkampienā. - Ak, mans mīļais, tu esi tik tievs! Kas ar tevi notika visu šo laiku? Kā tu tiki atpakaļ? Kas vainas tavai sejai? Tā ir tik tieva un… un…
- Klāta ar pūtītēm, - pabeidza Mets, cīnīdamies pēc elpas.
- Nu, nekas, tā ir daļa no kļūšanas par pieaugušo, - paziņoja Čēlija. - Tās pazudīs ar pareizu ēdienu. - Viņa turēja zēnu izstieptas rokas attālumā, lai aplūkotu to. - Tu noteikti esi paaudzies garāks.
- Vai viss ir kārtībā? - jautāja Mets. Čēlijas pēkšņā parādīšanās saviļņoja viņu. Zēns baidījās izplūst asarās.
- Protams. Bet tu Ortegas kungam atņēmi piecus gadus no mūža.
- Kā tu… es domāju, Tems Lins teica, ka tev vajadzēja slēpties…
Mets nevarēja pietiekami paļauties uz savu balsi, lai pateiktu vairāk.
- Tems Lins. Žēlīgais Dievs. - Čēlija pēkšņi izskatījās ļoti nogurusi. - Mēnešiem ilgi mēs esam atslēgšanās režīmā un nevarējām nosūtīt vēstis uz ārpusi.
- Kāpēc Alakrana kungs vai Stīvens neko nedarīja? - nesaprata Mets.
- Labāk nāc man līdzi. - Čēlija veda Metu cauri gaiteņiem, un atkal viņu pārsteidza, cik kluss viss bija.
Viņi nonāca virtuvē, un beidzot Mets redzēja kaut ko nomierinoši normālu. Divi pavāru palīgi mīcīja maizi, un kalpone grieza dārzeņus. No griestiem karājās ķiploku un čili piparu virtenes. Vistas cepeša smarža plūda pār viņu no lielās, ar malku kurināmās krāsns.