Ortegas kungs un Dāfts Donalds sēdēja pie galda ar kafijas tasēm un diviem klēpjdatoriem. - Redzi? Es to nesadomāju, - rādīja Ortegas kungs. Dāfts Donalds kaut ko drukāja savā datorā. - Es neskrēju apkārt kā nobijies cālis, - iebilda Ortegas kungs, lasīdams savu ekrānu. - Tu arī būtu satraucies, ja spoks sagrābtu tevi aiz pleca.
Dāfts Donalds pasmaidīja.
Mets cieši vēroja abus. Viņš nekad nebija domājis par šiem diviem vīriem ārpus to pienākumiem kā tikai mūzikas skolotāju un miesassargu. Viņš nekad nebija mēģinājis ar tiem sazināties, turklāt viņš vienmēr bija pieņēmis, ka Dāfts Donalds nav diez ko saprātīgs.
- Es labāk sākšu, - nopūtās Čēlija. Viņa apsēdināja Metu starp abiem vīriešiem un pasniedza viņam krūzi ar karstu kakao. Šī smarža atsauca prātā tik dziļas atmiņas, ka telpa sašūpojās viņa acu priekšā. Uz brīdi Mets bija mazajā namiņā magoņu laukos. Ārā plosījās negaiss, bet namiņā bija silti un droši. Tad šī aina izzuda un viņš bija atpakaļ virtuvē.
- Vai tu atceries, ko es teicu par Patronu, ka viņš neko nelaiž vaļā? - Čēlija iesāka. Mets pamāja ar galvu. - Tems Lins mēdza teikt, ka lietas - un cilvēki - kļuva par daļu no Patrona pūķa apslēptās mantas.
Mēdza teikt, Mets ar drebuli nodomāja. Ko tas nozīmēja?
- Tāpēc viņš neļāva Felisijai aizbēgt un turēja Tomu savā tuvumā, kaut gan ienīda zēnu. Mēs visi viņam piederējām - Alakrani, miesassargi, ārsti, es, Tems Lins un tu. Visvairāk tu.
38
Mūžības nams
Mets gara acīm skatīja to pēdējo vakaru, kā Čēlija un pārējie to izstāstīja. Kad viņa sāka minsti- nāties, Dāfts Donalds pārņēma stāstījumu savā datorā. Reizēm Ortegas kungs iejaucās ar kādu piebildi.
Kamēr viņš, Mets, gulēja zem zvaigznēm pie oāzes, Tems Lins un visi pārējie tika aicināti uz vāķēšanu. Čēlijas nebija klāt, jo viņa tika uzskatīta par īdžitu. Ortegas kunga nebija klāt, jo viņš nebija par to dzirdējis. Turklāt viņš daudzus gadus bija dzīvojis tik klusi, ka visi viņu bija piemirsuši.
Fermas patruļa nostājās miera stājā biezējošā krēslā. Seši miesassargi, ieskaitot Temu Linu un Dāftu Donaldu, aiznesa zārku no slimnīcas uz tuksnesi aiz mauzoleja. Patronu varētu panest viens pats cilvēks, bet zārks bija tik bagātīgi inkrustēts ar zeltu, ka seši tik tikko varēja to pacelt.
Tie lēnām gāja, kamēr īdžitu bērni dziedāja "Kori bez vārdiem" no operas Madama Butterfly. Tas bija viens no
Patrona iemīļotajiem skaņdarbiem, un īdžitu balsis bija augstas un jaukas.
- Es dzirdēju to no staļļiem, - sacīja Čēlija, slaucīdama acis. - Viņš bija ļauns cilvēks, bet šī mūzika salauztu tev sirdi.
Zemē tika atvērtas kādas durvis. Dziļi lejup veda traps uz plašu apakšzemes telpu, ko apgaismoja sveces. Tā bija tikai pirmā no daudzajām telpām, kas veda uz pazemi. Dāfts Donalds teica, ka nezinot, cik daudz to ir.
Zārks bija īsts brīnums, Dāfts Donalds uzrakstīja savā datorā. Tam uz vāka bija Patrona attēls kā Ēģiptes faraona portrets. Patrons izskatījās aptuveni divdesmit piecus gadus vecs. Viņu nevarēja pazīt, vienīgi - un te Dāfts Donalds pacēla acis - viņš izskatījās ļoti līdzīgs Metam.
Metam pārskrēja drebuļi.
Visi nokāpa pazemes telpā, miesassargs turpināja drukāt, ko pildīja zelta monētu kalni. Tām vajadzēja brist cauri kā pa smiltīm pludmalē. Dāfts Donalds ievēroja, ka daži no miesassargiem pagrābj dažas un noslēpj tās kabatās. Priesteris izpildīja bēru rituālus. Tad īdžitus un Fermas patruļu aizsūtīja projām. Bija laiks vāķēšanai.
- Tas ir tikai cits vārds svinībām, - pārtrauca Ortegas kungs. - Tiek svinēta mirušā cilvēka dzīve - vai šajā gadījumā astoņas viņa dzīves. Tev vajadzēja būt devītajai, Met.
Mets juta vēl spēcīgākus drebuļus.
Visi bija lieliskā garastāvoklī, jo netrūka ēdienu un vīna, rakstīja Dāfts Donalds. Visi runāja par to, kāds vecs nezvērs Patrons bija un kā visi ir iepriecināti, ka viņš miris.
Tas bija turpinājies stundām ilgi, tad Tems Lins iznesa īpašu vīnu, kas bija pildīts pudelēs tajā gadā, kad Patrons bija dzimis. Zirnekļu tīmekļu klātas, tās atradās appelējušā skalu grozā un bija aizzīmogotas ar Alakranu skorpiona zīmi. - Šo te Patrons taupīja savai simt piecdesmitajai dzimšanas dienai, - paziņoja Alakrana kungs. - Ja viņš līdz tai nenodzīvotu, vīnu bija paredzēts pasniegt viņa bērēs. Es ierosinu iedzert par vecā maitu putna nāvi!
- Pareizi! Pareizi! - visi atsaucās.
Stīvens atvēra pirmo pudeli un paostīja to. - Tas smaržo tā, it kā kāds būtu atvēris logu paradīzei, - viņš sajūsminājās.
- Tad tas neiederas šajā barā! - Toms iekliedzās.
Visi rēca aiz smiekliem. Tie palaida apkārt smalkas
kristāla glāzes. Alakrana kungs teica, ka visiem esot jāpaceļ glāzes tostam vienlaikus un tad jāsaplēš tās uz viņa zārka.
Man bija glāze, rakstīja Dāfts Donalds, bet Tems Lins pienāca man klāt un teica: "Nedzer to, puis. Man ir savāda sajūta par šo vīnu." Un tā es nedzēru.
Mēs pacēlām glāzes tostam. Alakrana kungs teica: "Rītdien mēs atsūtīsim šurp kravas mašīnas un aizvedīsim visas šīs mantas projām! Par alkatību!" Visi uzgavilēja, un tad tie dzēra - izņemot mani. Iekams pagāja minūte, tie visi bija gar zemi. Vienkārši tā. It kā kāds būtu iekšpusē izslēdzis strāvu.
- Kas notika? - noelsies jautāja Mets.
Es gāju no viena pie nākamā, mēģinot tos pamodināt, bet tie visi bija miruši, rakstīja Dāfts Donalds.
- Miruši? - iekliedzās Mets.
- Man ir tik ļoti, ļoti žēl, - sacīja Čēlija.
- Taču ne Tems Lins!
- Inde iedarbojās ļoti ātri. Viņš laikam to pat nejuta.
- Bet viņš zināja, ka ar šo vīnu kaut kas nav kārtībā, - sauca Mets. - Kāpēc viņš to dzēra?
- Paklausies, - ierunājās Čēlija. - Patrons bija valdījis savu impēriju simt gadus. Visu šo laiku viņš bija papildinājis savu pūķa apslēpto mantu, un viņš gribēja tikt apglabāts ar to kopā. Nelaimīgā kārtā… - Čēlija apklusa un nosusināja acis. - Nelaimīgā kārtā pūķa apslēptajā mantā ietilpa arī cilvēki.
Mets atcerējās, cik bieži vecais vīrs bija runājis par haldiešu valdniekiem. Tos ne vien apglabāja ar drēbēm un ēdieniem, bet arī to zirgus nogalināja, lai nodrošinātu tiem transportu ēnainajā mirušo valstībā. Vienās kapenēs arheologi bija atklājuši karavīrus, kalpotājus un pat dejotājas meitenes, kas visi bija noguldīti tā, it kā būtu aizmiguši. Viena no meitenēm bija tā steigusies, ka zilā lentīte, ko vajadzēja iesiet matos, vēl bija saritināta viņai kabatā.
Šis plāns droši vien visu laiku bija Patronam galvā. Viņš nekad nebija paredzējis ļaut Alakrana kungam vai Stīvenam mantot viņa karalisti. Viņu izglītība bija tikpat nevajadzīga kā Meta. Nevienam no viņiem nevajadzēja izdzīvot.
- Tems Lins zināja, kas notiks, - turpināja Čēlija. - Patrons viņam visu izstāstīja. Viņš bija tuvāks vecajam vīram nekā jebkurš cits, varbūt izņemot tevi.
Es noguldīju ķermeņus, rakstīja Dāfts Donalds, cik daudzus vien varēju. Es raudāju. Es nekautrējos to atzīt. Tas notika tik ātri. Tas bija briesmīgi. Es izgāju laukā un sadabūju dinamītu no noliktavas. Es to pievienoju vadiem pie ieejas pazemē un uzspridzināju.