- Es nedzirdēju sprādzienu, bet jutu, - sacīja Ortegas kungs.
- Visi izskrēja laukā paskatīties, kas noticis, - stāstīja Čēlija. - Mēs atradām eju aizbirušu un Donaldu apdullušu guļam zemē.
- Es ari jutu sprādzienu, - Mets nomurmināja. - Tieši pirms ausmas zeme nodrebēja, un tas mani pamodināja.
- Tems Lins tajā saskatīja savu izdevību atbrīvot īdži- tus, - paskaidroja Čēlija. - Tāpēc viņš par vīnu nebrīdināja nevienu citu, izņemot Donaldu. Es zinu, tas izklausās briesmīgi, bet kā citādi lai viņš būtu salauzis Alakranu varu? Patrons valdīja šajā zemē simt gadus. Viņa bērni varētu valdīt vēl simt.
Mets iztēlē varēja redzēt apraktās kapenes - saplīsušās vīna glāzes, Patrona portretu, kas skatās augšup no zārka, noguldītos miesassargus to tumšajos uzvalkos. Vienīgi lentīšu vietā tiem kabatās bija zelta monētas.
Toms arī tur bija, viņa melīgā, ak, tik ticamā balss apklususi uz visiem laikiem. Cik reižu Mets bija izklaidējis sevi ar domām par Toma bojāeju? Nu tas bija noticis. Toms nebija noteicējs pār savu likteni vairāk par vistrulāko īdžitu.
- Tems Lins izdarīja to, ko gribēja darīt, - Čēlija turpināja. - Būdams jauns, viņš bija vainīgs briesmīgā noziegumā, un to viņš sev nekad nevarēja piedot. Viņš ticēja, ka šī pēdējā rīcība izlīdzinās visu.
- Bet neizlīdzināja! - kliedza Mets. - Idiots! Stulbais, krotīgais idiots! - Zēns pielēca kājās. Ortegas kungs mēģināja apturēt viņu, bet Čēlija papurināja galvu.
Mets skrēja cauri dārziem, līdz nonāca pie staļļiem. - Dodiet man zirgu! - viņš uzkliedza.
Pēc brīža laukā izšļūkāja Roza. - Vai Drošo zirgu, kungs? - viņa jautāja. Kādu brīdi Mets juta kārdinājumu prasīt Tema Lina rumaku, bet viņam trūka prasmes, lai ar to jātu.
- Drošo zirgu, - viņš teica.
Drīz viņš jāja cauri laukiem, kā bija to darījis daudzkārt iepriekš. Dažus klāja rūgti zaļā opija dīgstu migliņa.
Daži pārsteidza acis ar pilnībā izaugušu magoņu krāšņumu. Gaisā bija jūtama viegla, samaitājoša smarža.
Mets ieraudzīja pirmos strādniekus. Tie strādāja lēni, pieliecoties, lai ar maziem nazīšiem iešķeltu sēklu pogaļas. Ko lai viņš iesāk ar tiem? Tagad viņš bija šīs milzīgās armijas saimnieks.
Mets jutās pilnīgi iztukšots. Viņš cerēja, ka viss izdosies. Cerēja, ka viņš, Marija, Tems Lins un Čēlija kādudien būs laimīgi kopā. Tagad tas viss bija sagrauts.
- Tu, muļķi! - viņš kliedza pazudušajam Temam Linam.
Vai īdžitu operācija bija atgriezeniska? Pat ar atjaunotu ārstu sastāvu tas varētu prasīt gadus - tas ir, ja Mets varētu atvilināt ārstus uz Opija zemi, kad tie atklās, kas notika ar iepriekšējo komandu. Viņam vajadzēs tikt vaļā no Fermas patruļas. Tie bija noziedznieki, kurus meklēja valstīs visā pasaulē. Viņš varētu paziņot policijas spēkiem, lai ierodas tos savākt. Viņam vajadzēs nolīgt citus, mazāk vardarbīgus vīrus, lai tos aizstātu, jo īdžiti nevarēja eksistēt bez pavēlēm.
Iā bija nomācoša problēma. Viņam nāksies nolīgt citu miesassargu armiju. Tāda bagātība, kas atradās Opija zemē, pievilināja kriminālnoziedzniekus. Vienmēr izvēlies savus miesassargus no kādas citas valsts, čukstēja Patrons. Tiem ir grūtāk veidot apvienības un nodot tevi.
Labi, domāja Mets. Viņš par to rītdien pajautās Dāf- tam Donaldam. Bars skotu futbola lempju izklausījās pēc pareizā varianta.
Viņš iedeva zirgam padzerties un kāpa kalnos. Dzidri zilas debesis meta gaismu pār oāzi. Smiltīs pie ūdens varēja redzēt dzīvnieku pēdu nospiedumus, un metāla lāde vēl aizvien bija paslēpta zem vīnogulāju lapenes. Mets rakņājās pa to, līdz atrada Tema Lina veco vēstuli.
Mīļais Met, viņš lasīja. Es nesmu nekāc lielais rakstītājs, tāpēc šis būs īsi. Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur neko nevaru darīt. Es saliku šajā lādē krājumuss un vēl grāmatas. Tu nekat nevari zināt, kad tev kaut kas var būt vajadzīks. Taus drauks Tems Lins.
Mets to salocīja un ielika kabatā kopā ar lukturīti tam laikam, kad kļūs tumšs. Viņš iekūra uguni un, klausīdamies oāzes trokšņos, sasildīja rokas. Bija pārāk auksts, lai peldētos.
Viņš uzraks magoņu laukus un ieviesīs normālas kultūras. Kad īdžiti būs izārstēti, Mets piedāvās viņiem izvēli doties mājās vai strādāt pie viņa. Viņš palīdzēs tiem atrast savus bērnus.
Mets pietrūkās sēdus. Protams! Čačo, Fidelito un Tontons! Viņš varētu uzaicināt tos dzīvot pie viņa. Viņš varēja iedomāties aiz pārsteiguma ieplestās Fidelito acis. Vai tas tiešām ir tavs? Mazais zēns kliegtu. Tu neko neesi sadomājis?
Tā nekas, labi, Čačo teiktu, negribēdams izrādīt, ka ir atstāts iespaids uz viņu. Mets varētu atdot viņam savu veco ģitāru. Ortegas kungs varētu pasniegt viņam mūzikas stundas. Tontonam varētu būt pašam sava mašīnu darbnīca. Viņš varētu uzturēt kārtībā iekārtas, kas Metam bija vajadzīgas, lai radītu savas jaunās fermas.
Viņš varētu ielūgt Mariju ciemos - un cerēt, ka Esperansa būs aizņemta ar ko citu. Marijai patiktu no jauna apvienot īdžitus ar bāreņiem. Viņiem varētu būt pikniki un zirgu izjādes, un viņa varētu turēt tik daudz trijkā- jainu kaķu, cik vien gribētu.
Mets paskatījās debesīs. Līdz saulrietam nebija vairs ilgi. Gaisma kļuva zeltaina, un saule spīdēja caur plaisu kalnos, veidojot mirdzošu joslu uz klints sienas tieši aiz oāzes. Mets pamanīja kaut ko mirgojam.
Viņš pielēca kājās un skrēja uz to vietu, iekams starojums pazustu aiz kalniem. Kad viņš pieskrēja klāt, ēna gandrīz bija paslēpusi zīmi, bet rietošās saules sarkanajā gaismā viņš redzēja spīdošu skorpionu. Viņš piespieda tam klāt roku.
Lēni, klusi klintī atvērās durvis. Mets aptaustīja klinti. Tas nemaz nebija akmens, bet gan veikls atdarinājums. Durvis pavēra skatam tumšu eju, kas veda lejup pazemē. Mets iespīdināja iekšā lukturīti.
Uz grīdas vizuļoja zelta monētas. Tālāk atradās dīvainas statujas, kas varēja būt ēģiptiešu dievi. Tā bija daļa no Patrona pūķa apslēptās mantas. Tā bija pirmā no pazemes telpām, kuras stiepās līdz pat Patrona zārkam un viņa pavadoņiem.
Apkārt vecajam vīram bija miesassargi, lai pasargātu viņu ēnainajā mirušo pasaulē. Te bija ārsti, lai rūpētos par viņa veselību. Alakrana kungs varēja izklaidēt viņu ar darījuma jautājumiem, un Stīvens varēja piedāvāt viedokļus par magoņu audzēšanu. Patrona versijā par paradīzi noteikti būtu opija ferma. Felisija, Fanija un Emīlija apbrīnotu viņu, sēžot pie galdiņiem, ko klāja moro krabji un karameļu pudiņi.
Un Tems Lins? Mets atkal izņēma vēstuli: Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur nekā nevaru darīt.
- Tu varēji gan kaut ko darīt, - Mets nočukstēja. - Tu varēji pateikt "nē". - Viņš pagāja nost, un durvis atkal aizslīdēja ciet. Viņš nevarēja noteikt, kur atvērās zeme, bet viņš to atkal varēja atrast ar sarkanu gaismu.
Vēlu tonakt Mets sēdēja pie ugunskura un ieelpoja patīkamos malkas dūmus, kas pa spirāli cēlās zvaigžņotajās debesīs. Rītdien viņš sāks uzdevumu salauzt Opija impēriju. Tas bija milzīgs un biedējošs darbs, bet viņš nebija viens. Viņam bija Čačo, Fidelito un Tontons, lai viņu uzmundrinātu. Viņam bija Čēlija un Dāfts Donalds, lai dotu viņam padomu, un Marija, lai būtu visu sirdsapziņa. Viņam bija arī Esperansa, bet no viņas zēns negaidīja palīdzību.
Ar visu atbalstu tas tiks izdarīts.
Tu to vari izdarīt, teica Tems Lins no tumsas ugunskura otrā pusē.
- Es zinu, ka varu, - atbildēja Mets, smaidīdams pretī.
SATURS
jaunība. no 0 līdz 6 gadiem