- Tu tiešām esi sušķis, - žēlojās Marija. - Segas nemaz nav?
- Nē, nav, - atbildēja Mets.
- Pagaidi. - Marija izlēca no gultas un pacēla dažas avīzes, ko Roza izklāja uz grīdas.
- Nav vajadzības apsegties, - Mets iebilda, kad viņa sāka tās kārtot uz gultas.
- Ta es jutīšos drošāk. - Marija palīda zem papīriem. - Nemaz nav tik slikti. Es vienmēr guļu kopā ar savu suni. Vai droši zini, ka tu nekod?
- Protams, nekožu, - atbildēja Mets.
-Tad ir labi, - viņa noteica, ciešāk pieglaužoties zēnam.
Mets nerimās domāt, kādu sodu Marija saņems par to, ka atnesusi viņam ēdamo. Viņš nezināja, kas tās tabulas tādas ir, bet laikam kaut kas šausmīgs.
Tik daudz bija noticis tik īsā laikā, ka Mets pusi no tā nespēja saprast. Kāpēc viņu izmeta mauriņā, kad no sākuma visi bija dedzīgi vēlējušies viņam palīdzēt? Kāpēc niknais vīrs nosauca viņu par "mazo zvērēnu"? Un kāpēc Emīlija teica Marijai, ka viņš ir "slikts dzīvnieks"?
Tam bija kāds sakars ar to, ka viņš ir klons, un varbūt arī ar uzrakstu viņam uz pēdas. Mets reiz bija jautājis
Čēlijai par vārdiem uz pēdas, un viņa teica, ka tas esot kas tāds, ko raksta uz bērniem, lai tie nepazustu. Viņš saprata, ka visiem ir šādi tetovējumi. Spriežot pēc Stīvena reakcijas, laikam tā nebija gan.
Marija miegā pagrozījās, nopūtās un paplēta rokas. Avīzes ātri nokrita uz grīdas. Metam nācās atvirzīties līdz pašai gultas malai, lai nesaņemtu spērienu. Vienu brīdi šķita, ka meitene murgo. Viņa sauca: - Mamma… Mamma… - Mets mēģināja viņu pamodināt, bet saņēma dunku.
Pirmajā zilajā ausmas gaismā Mets saņēmās, lai pieceltos. Viņš noelsās no sāpēm pēdās. Tās bija stiprākas nekā vakar vakarā.
Viņš nometās četrrāpus un sāka līst, cik klusi vien iespējams, līdzi velkot spaini. Kad sasniedza gultas kājgali, kur, kā viņš domāja, Marija nevarēja viņu redzēt, zēns mēģināja izčurāties, nesaceļot troksni. Marija pagriezās uz otriem sāniem. No trokšņa Mets satrūkās. Spainis apgāzās. Viņam vajadzēja paņemt avīzes, lai uzslaucītu izlijušo šķidrumu, un tad nācās atbalstīties ar muguru pret sienu, jo plaukstas un pēdas stipri sāpēja.
- Sliktā meitene! - atraudama vaļā durvis, kliedza Roza. Viņai aiz muguras bija bariņš kalpoņu, kuras staipīja kaklus, lai redzētu, kas notiek iekšpusē. - Mēs apgriezām kājām gaisā visu māju, meklējot tevi, - Roza brēca. - Visu laiku tu slēpies pie tā netīrā klona. Nu vai zini, tev būs nepatikšanas. Tevi tūlīt pat sūtīs mājās.
Marija piecēlās sēdus, mirkšķinot acis spilgtajā gaismā, kas iespīdēja pa durvīm. Roza aizdzina viņu no gultas un sarauca degunu pret Metu, kas bija piespiedies pie sienas. - Tātad tu neesi pieradināts prasīties, tu mazais stulbeni, - viņa noņurdēja, pasperdama sāņus piemirkušās avīzes. - Es nesaprotu, kā Čēlija to varēja paciest visus šos gadus.
5
Cietums
Tovakar, kad Roza atnesa vakariņas, Mets viņai pajautāja, kad atgriezīsies Marija.
- Nekad! - norūca kalpone. - Viņas abas kopā ar māsu ir aizsūtītas mājās, un es saku: labi, ka tā! Tādēļ, ka viņu tēvs ir senators, tās Mendozu meitenes iedomājušās, ka var celt degunu gaisā. Phē! Senators vis nekautrējas pastiept ķepu, kad Patrons izdāļā naudu.
Katru dienu nāca dakteris. Mets rāvās projām no viņa, bet šķita, ka vīrs to neievēro. Viņš lietišķi sagrāba Meta pēdu, aplēja to ar dezinficējošu šķidrumu un pārbaudīja šuves. Vienreiz viņš Metam iešļircināja antibiotikas, jo brūce izskatījās pietūkuši un zēnam bija drudzis. Dakteris nepūlējās uzsākt sarunu, un Mets jutās atvieglots, ka viss paliek pa vecam.
Tomēr vīrietis runāja ar Rozu. Šķita, ka abiem patīk otra sabiedrība. Dakteris bija garš un kaulains. Viņa galvu apņēma mati kā dūnas pīlei pie dibena, un runājot vīrietim no mutes šļakstījās siekalas. Roza arī bija gara un ļoti stipra, kā Mets atklāja, kad mēģināja izšmaukt no viņas. Sievietes seja vienmēr bija savilkta drūmā grimasē, kaut gan reizēm viņa pasmaidīja, kad dakteris stāstīja kādu no saviem rupjajiem jokiem. Metam Rozas smaids šķita vēl šausmīgāks par viņas drūmo grimasi.
- Patrons gadiem ilgi nav apjautājies par zvērēnu, - dakteris ieminējās.
Mets saprata, ka ar zvērēnu tiek domāts viņš.
- Varbūt aizmirsis, - nomurmināja Roza. Viņa cītīgi berza istabas kaktus, nometusies četrrāpus blakus spainim ar ziepjūdeni.
- Kaut es varētu uz to paļauties, - dakteris sacīja. - Reizēm Patrons šķiet pilnīgi senils. Dienām ilgi nerunā un skatās pa logu. Citkārt viņš ir tik attapīgs kā tas vecais bandido, kāds reiz bija.
- Viņš vēl aizvien ir bandīts, - teica Roza.
- Nerunā tā, pat ne manā klātbūtnē. Patrona dusmas ir kaut kas tāds, ko vismazāk gribas piedzīvot.
Metam šķita, ka gan kalpone, gan dakteris mazliet nodreb. Zēns nevarēja saprast, kāpēc Patrons ir tik biedējošs, jo bija dzirdējis, ka vīrs esot vecs un vārgs. Mets zināja, ka ir Patrona klons, bet viņam nebija skaidra šī vārda nozīme. Iespējams, Patrons bija aizdevis viņu Čēlijai un kaut kad gribēs atpakaļ.
Iedomājoties par Čēliju, Metam acīs sariesās asaras. Zēns tās savaldīja. Viņš neizrādīs vājumu savu mocītāju priekšā. Viņš instinktīvi zināja, ka tas tiks izmantots, lai viņu vēl vairāk sāpinātu.
- Tu esi iesmaržojusies, Roza, - dakteris viltīgi aizrādīja.
- Ha! Tu domā, ka es darīšu jebko, lai tev izpatiktu, Vilem? - Kalpone piecēlās un noslaucīja ziepjainās rokas priekšautā.
- Man šķiet, tu esi iesmaržojusies aiz ausīm.
- Tas ir dezinfekcijas līdzeklis, ko es lietoju vannas tīrīšanai, - paskaidroja Roza. - Ārstam šī smarža varbūt šķiet patīkama.
- Tā tas ir, manu ērkšķaino, mazo Rozīt. - Vilems mēģināja satvert viņu, bet Roza izlocījās no vīrieša rokām.
- Izbeidz! - sieviete kliedza, rupji atgrūzdama viņu. Par spīti nelaipnajai attieksmei, šķita, ka dakterim viņa patīk. Mets jutās neērti. Zēns juta, ka pārītis ir pret viņu.
Kad tie izgāja no istabas, Roza kā vienmēr aizslēdza durvis. Mets katru reizi pārbaudīja apaļo rokturi, lai pārliecinātos, vai viņa nav aizmirsusi aizslēgt, bet tas nekad nenotika. Viņš paraustīja loga restes. Tās bija stingri nostiprinātas. Nelaimīgs viņš sēdēja uz grīdas.
Ja vien viņš pa logu varētu redzēt kaut ko interesantu. Siena aizsedza lielāko daļu no tā, kas atradās ārpusē. Pa šauru spraugu viņš varēja redzēt zaļu mauriņu un koši rozā puķes, bet tas tikai pastiprināja vēlēšanos saskatīt vairāk. Neliela debesu josla ļāva iespīdēt dienas gaismai un naktīs rādīja dažas zvaigznes. Mets veltīgi ieklausījās, vai nedzirdēs balsis.
Rētaudi bija izveidojuši samezglojumu viņam uz pēdas. Viņš bieži pētīja uzrakstu - ALAKRANU MUIŽAS ĪPAŠUMS bet rēta bija pāršķēlusi smalko rakstu. Bija grūtāk salasīt vārdus.
Kādu dienu starp Rozu un dakteri izcēlās briesmīgs strīds. - Patrons vēlas, lai es būtu viņam blakus. Es atgriezīšos reizi mēnesī, - vīrietis paziņoja.
- Tas ir tikai iegansts, lai tiktu projām no manis, - viņam pārmeta Roza.
-Man jāstrādā, stulbā sieviete.
- Nesauc mani par stulbu! - Roza noņurdēja. - Es pazīstu melīgu koijotu, kad to redzu.
- Man nav citas izvēles, - Vilems noskaldīja.
- Tad kāpēc tu neņem mani sev līdzi? Es varētu būt saimniecības vadītāja.
- Patronam tāda nav vajadzīga.