Smouks Belju
GAĻAS GARŠA
Sākumā viņš bija Kristofers Belju. Koledžā viņš pārvērtās par Krišu Belju. Vēlāk Sanfrancisko bohēma iesauca viņu par Kitu Belju, bet visbeidzot viņu nesauca citādi kā par Smouku Belju. Un viņa vārda evolūcija vienlaikus ir arī viņa paša evolūcija. Bet nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja viņam nebūtu mīloša māte un dzelžaini nelokāms tēvocis un ja viņš nebūtu saņēmis vēstuli no Džilē Bellami.
«Es nupat izšķirstīju «Viļņa» numuru,» Džilē rakstīja no Parīzes. «Nav šaubu, ka O'Hara gūs ar to panākumus. Taču avīzei ir zināmi trūkumi. (Te viņš pamatīgi izklāstīja, kas būtu darāms tikko dzimušā sabiedriskā nedēļas laikraksta uzlabošanai.) Mēģini viņu satikt. Mēģini viņam iegalvot, ka tie ir tavi priekšlikumi. Neliec viņam manīt, ka ierosinātājs esmu es. Ja viņš dabūs to zināt, viņš liks man rakstīt no Parīzes, bet to es neesmu ar mieru darīt, tāpēc ka saņemu skaidru naudu par rakstiem biezajos žurnālos. Galvenais — neaizmirsti sadot viņam par to ēzeli, kas raksta par mūzikas un mākslas jautājumiem. Un vēl kas: Sanfrancisko vienmēr bijis pašai savs literārs stils. Tagad nav nekā. Pasaki viņam, lai apskatās un atrod kādu zelli, kas varētu dot aizraujošu romānu turpinājumos, tādējādi atgādinot kādreizējo Sanfrancisko slavu un krāsas.»
Un Kits Belju ieradās «Viļņa» redakcijā, lai visu to paziņotu. O'Hara noklausījās. O'Hara strīdējās. O'Hara piekrita. O'Hara atlaida ēzeli, kas gatavoja avīzei kritiskus rakstus par mākslu. Bet pēc tam O'Hara izdarīja kaut ko — tieši to, no kā baidījās Džilē tālajā Parīzē. Ja O'Hara kaut ko vēlējās, neviens draugs nespēja atteikt viņam. Sis cilvēks bija jauks un neatvairāmi uzstājīgs. Kits Belju nebija paguvis izsprukt no redakcijas, kad jau bija kļuvis par līdzizdevēju, piekritis katru nedēļu piepildīt vairākas slejas ar mākslas kritiku, kamēr būs atrasts vajadzīgais autors, un apņēmies katru nedēļu dot desmit- tūkstoš vārdu Sanfrancisko pilsētas hronikai — un to visu pilnīgi par velti. «Vilnis» vēl nevarot maksāt, O'Hara paskaidroja un tūlīt pat piebilda, ka Sanfrancisko esot viens vienīgs cilvēks, kas spējīgs rakstīt turpinājumos, un šis cilvēks esot Kits Belju.
«Ak dievs, esmu gan es ēzelis!» Kits vēlāk pukojās pats uz sevi, kāpdams lejā pa šaurajām kāpnēm.
Tā viņš sāka vergot O'Haram un «Viļņa» nepiepildāmajām slejām. Nedēļām ilgi viņš sēdēja redakcijā, plēsās ar kreditoriem, stīvējās ar tipogrāfijām un katru nedēļu deva divdesmit piecus tūkstošus vārdu. Bet darbs vieglāks nekļuva. «Vilnis» bija godkārīgs. Tagad tam bija vajadzīgas ilustrācijas. Tas viss prasīja naudu. Redakcijai nebija līdzekļu, ar ko samaksāt Kitam Belju, un šā paša iemesla dēļ tā nevarēja paplašināt līdzstrādnieku štatu.
—• Lūk, no nozīmē būt lāga zēnam! — kādu dienu norūca Kits.,
— Paldies dievam, ka ir tādi lāga zēni! — asarām acīs iesaucās O'Hara, paspiezdams Kitam roku. — Jūs esat tas, kurš mani izglāba, Kit. Bez jums es būtu izputējis. Vēl mazliet pacietieties, draudziņ, un mēs tiksim uz zaļa zara.
— Tas nekad nenotiks, — nogaudās Kits. — Es skaidri redzu, kāds liktenis mani sagaida: man lemts palikt te visu mūžu.
Drīz viņam sāka likties, ka pavīd kāda izeja. Izmantojot izdevību, Kits O'Haras klātbūtnē paklupa pret krēslu. Pēc dažām minūtēm viņš uzskrēja virsū pults stūrim un drebošiem pirkstiem apgāza līmes trauku.
— Neesat izgulējies? — apvaicājās O'Hara.
Kits paberzēja acis un, iekams atbildēja, skumji paraudzījās uz viņu.
— Nē. Kaut kas ar acīm. Šķiet, ka tās negrib man klausīt, tur tā vaina.
Vairākas dienas viņš klupa un skrēja virsū kantora mēbelēm, bet O'Haru neiežēlināja.
—• Zināt, ko es jums teikšu, — kādu dienu viņš uzrunāja Kitu, — jums jāaiziet pie acu ārsta. Ir tāds dakteris Hesdepls. Viņam ir iekšā. Un tas jums neko nemaksās. Mēs atlīdzināsim viņam ar sludinājumiem. Es pats aiziešu pie viņa.
Un vīrs un vārds — viņš aizsūtīja Kitu pie acu ārsta.
— Acis jums ir kārtībā, — ārsts pasludināja spriedumu, uzmanīgi apskatījis pacientu. — Taisnību sakot, jums ir lieliskas acis: tādas acis ir miljonu vērtas.
— Tikai nesakiet to O'Haram, — Kits lūdzās. — Un iedodiet man melnās brilles.
Rezultāts bija tāds, ka O'Hara izteica līdzjūtību un degsmīgi sāka runāt par laiku, kad «Vilnis» beidzot būs nostājies uz kājām.
Kitam Belju, par laimi, bija pašam savi ienākumi. Nekādi lielie tie nebija, un tomēr tie deva Kitam iespēju būt vairāku klubu biedram un uzturēt studiju Latīņu kvartālā. īstenībā, kļuvis par līdzizdevēju, viņš apbrīnojamā kārtā pat bija samazinājis savus izdevumus. Viņam nebija laika tērēt naudu. Viņš vairs nerādījās studijā un nerīkoja vietējās bohēmas pārstāvjiem savas slavenās vakariņas. Un tomēr Kits vienmēr bija tukšā, tāpēc ka «Vilnis», mūždien kaudamies ar trūkumu, izsūca tiklab viņa kabatu, kā smadzenes. Gadījās ilustratori, kas laiku pa laikam atteicās ilustrēt, iespiedēji, kas laiku pa laikam atteicās iespiest, un kalpotāji, kas bieži vien atteicās kalpot. Tādās reizēs O'Hara pievērsa savu skatienu Kitam un Kits paveica visu pārējo.
Kad no Aļaskas ieradās tvaikonis «Excelsior», atvezdams par Klondaikas zelta atradnēm vēstis, kas satracināja visu zemi, Kits izteica ārkārtīgi vieglprātīgu priekšlikumu.
— Paklausieties, O'Hara, — viņš sacīja. — Šis zelta drudzis vērsīsies plašuma, un atkārtosies četrdesmit devītais gads. Kā būtu, ja es brauktu «Viļņa» labad? Es braukšu pats par savu naudu.
O'Hara papurināja galvu.
— Es jūs nevaru laist, Kit. Neaizmirstiet turpinājumus. Turklāt pirms nepilnas stundas es redzēju Džeksonu. Viņš rīt izbrauc uz Klondaiku un apņemas katru nedēļu sūtīt korespondences un fotoattēlus. Es negribēju laist viņu vaļā, kamēr viņš nebija apsolījis. Un pats jaukākais, ka tas viss mums neko nemaksā.