— Ak dievs! — viņš iesaucās. — Peldētājs te ir pazudis.
Mazais nozīmīgi piebikstīja Kitam ar elkoni un pusbalsī teica:
— Stīvi no bailēm. Varu saderēt uz dolāriem, ka viņi netiks caurie
Kits gandrīz nedzirdēja, ko viņam saka. No paša ceļojuma sākuma viņš bija iepazinis šo dabas spēku spītību un neizprotamo ļaunumu, un tas, ko Kits ieraudzīja lejā, iedarbojās uz viņu kā izaicinājums.
— Mums jātiek pāri šai grēdai, — viņš teica. — Ja mums tas izdosies, mēs tiksim līdz tam krastam …
— Un nekad nedabūsim zināt, kas mūs aizsūtījis pie tēviem, — savu spriedumu pasludināja Mazais. — Vai tu proti peldēt, Smouk?
— Ja mums lemta neveiksme, tad es labāk gribētu, kaut es neprastu peldēt.
— Es saku to pašu, — drūmi piebalsoja kāds svešinieks, kas stāvēja turpat un arī vēroja aizu. — Un es gribētu būt kanjona viņā galā.
— Ko visu es neatdotu, ja tikai tiktu cauri, — sacīja Kits.
To viņš teica no tīras sirds, lai sadrosminatu svešinieku. Viņš pagriezās, lai ietu atpakaļ uz laivu.
— Jūs ejat sagatavot laivu? — jautāja nepazīstamais.
Kits pamāja ar galvu.
— Kaut man būt tāda drosme, — atzinās svešinieks.
— Es stāvu te jau nez kuro stundu. Jo vairāk skatos, jo vairāk man bail. Es neko nesaprotu no laivām, un man ir līdzi tikai mans brāļadēls, puika, un sieva. Ja jums izdosies laimīgi tikt cauri, vai jūs būsiet ar mieru izvadīt cauri arī manu laivu?
Kits palūkojās uz Mazo, kas vilcinājās ar atbildi.
— Bet viņam ir līdzi sieva, — atgādināja Kits. Viņa aprēķins izrādījās pareizs.
— Tiesa gan, — apstiprināja Mazais. — Es jau arī pats domāju par to. Es nojautu, ka būtu jāpiekrīt.
Viņi atkal pagriezās, lai ietu, bet Spregs un Stains nekustējās no vietas.
— Vēlu veiksmi, Smouk! — Spregs uzsauca Kitam,
— Es … — Viņš sastomījās. — Es palikšu te un verošu jūs.
— Mums vajadzīgi trīs cilvēki laiva — divi pie airiem un viens pie stūres, — rāmi sacīja Kits.
Spregs paraudzījās uz Stainu.
— Es būtu traks, ja brauktu! — atbildēja šis džentlmenis. — Ja jūs nebaidāties stāvēt te un skatīties, tad es gan baidos.
— Kurš tad baidās? — dedzīgi iejautājās Spregs,
Stains atbildēja viņam tādā pašā tonī, un kalpi atstāja viņus rejam ies.
— Mēs varam iztikt bez viņiem, — Kits teica Mazajam. — Tu ar airi sēdīsies priekšgalā, bet es rīkošos ar stūri. Tev nav jādara nekas cits kā jātur laiva taisni. Kad būsim sākuši braukt, tu mani vairs nedzirdēsi, tā ka turi tikai taisni.
Viņi atsēja laivu un izbrauca trakojošās straumes vidū. No kanjona nāca aizvien baismīgāka rēkoņa. Pie ieejas aizā upe plūda rimti kā izkausēts stikls, un te, kur viņiem pāri slējās melnās klinšu sienas, Mazais paņēma tabakas zelēkli un iegremdēja airi ūdenī. Laiva salēcās uz pirmajiem krāču nelīdzenumiem, un viņus apdullināja virmojošās straumes rēkoņa, kas, atbalsodamās no zemajām sienām, kļuva vēl stiprāka. Viņi gandrīz vai noslāpa šļakatu gāzienā. Reizēm Kits nevarēja saskatīt priekšgalā sēdošo biedru. Nepagāja vairāk kā divas minūtes, kad viņi bija nobraukuši trīs ceturtdaļjūdzes, nokļuvuši drošībā un piestājuši malā.
Mazais izspļāva tabakas sulu — agrāk viņš bija aizmirsis to izdarīt — un sāka runāt.
— Tā tik bija lāča gaļa! — viņš jūsmīgi iesaucās.
— īsta lāča gaļa! Maz mums vajag, Smouk, vai ne? Neslēpšu tev, ka pirms šī brauciena, velns lai parauj, es biju visbailīgākais cilvēks šaipus Klinšu kalniem. Tagad esmu ēdis lāča gaļu. Iesim un izvadīsim cauri arī to otru laivu.
Kājām iedami atpakaļ; viņi pusceļā sastapa savus saimniekus, kuri no augšas bija vērojuši viņu braucienu.
— Re, kur nāk zivēdāji, — teica Mazais. — Turies vēja pusē.
Pēc tam kad Kits un Mazais bija izvadījuši cauri kanjonam svešinieka — viņu sauca Brēks — laivu, viņi satika šā cilvēka sievu, slaidu, meitenīgu sievieti, kuras zilās acis bija valgas no pateicības. Brēks mēģināja iedot Kitam piecdesmit dolārus, bet pēc tam piedāvāja šo pašu summu Mazajam.
— Paklausieties, ērmotīgais cilvēk, — sacīja Mazais,
— es esmu ieradies te, lai ņemtu naudu no zemes, nevis no tādiem pašiem ceļa gājējiem kā es.
Brēks parakņājas pa savu laivu un izvilka no tās lielu pudeli viskija. Mazais jau stiepa roku, bet tad piepeši aprāvās. Viņš papurināja galvu.
—- Tur lejā mūs gaida nolādētais Baltais Zirgs, un stāsta, ka tas esot vēl riebīgāks par Kasti. Es domāju, ka tagad nedrīkstu baudīt nekādus grādīgos dzērienus.
Dažas jūdzes zemāk viņi izkāpa krastā un visi četri nogāja paskatīties uz mežonīgo ūdeni. Upi, kurā bija vairākas krāces, šajā vietā pret labo krastu novirzīja klinšu rifs. Visa ūdens masa, šķībeniski drāzdamās iekšā šaurajā gaitenī, paātrināja savu skrējienu un slējās stāvus milzīgiem baltiem, nevaldāmiem viļņiem. Tās bija Baltā Zirga briesmīgās Krēpes, un te nāve ievāca visbagātāko ražu. Krāču vienā pusē vērpās spirāliskas strāvas, otrā pusē griezās liels atvars, un tikai pēc tam bija jāpārvar pašas Krēpes.
— Ar šito mums būs jānoņemas vairāk nekā ar Kasti, — nosprieda Mazais.
Kamēr viņi skatījās, augšējās krācēs parādījās kāda laiva. Tā bija liela, trīsdesmit pēdu gara, vairākām tonnām piekrauta laiva, un to vadīja seši vīri. Laiva vēl nebija sasniegusi Krēpes, kad jau ienira viļņos un lēkāja, reizēm gandrīz nozuzdama putās un šļakatās.
Mazais lēni pameta greizu skatienu uz Kitu un sacīja:
— Viņa kūp smuki, bet tas vēl nav tas ļaunākais. Ievilkusi airus … Atkal ienirst… Ak dies, pagalam viņa ir! Nē, re, kur parādās!
Lai cik liela bija laiva, tā tomēr bija pazudusi starp putu klātajām viļņu mugurām. Mirkli vēlāk pašā Krēpju vidū tā uzlēca uz viļņa un parādījās visā garumā. Kits, sev par lielu brīnumu, skaidri redzēja visu laivas dibenu.. Kādu mirkli laiva šķita karājamies gaisā, un visi tajā sēdošie cilvēki, izņemot vienu, kas atradās pakaļgalā pie stūres, palika nekustīgi savās vietās. Tad laiva atkal nozuda ieplakā starp viļņiem. Trīs reizes tā pacēlās un nogrima, tad malā stāvošie ieraudzīja, ka, jau slīdot nost no Krēpēm, laiva ar priekšgalu ieurbjas virpulī. Stūres- vīrs, veltīgi ar visu svaru uzgūlies uz stūres, mēģināja tikt galā ar virpuli un neļaut laivai sākt griezties.