Laiva apmeta trīs lokus pa virpuļa iekšpusi un ikreiz tik tuvu pie klintīm, uz kurām stāvēja Kits un Mazais, ka abi viegli būtu varējuši ielēkt tajā. Stūresvīrs, cilvēks ar nelielu rūsganu bārdiņu, pamāja viņiem ar roku. Vienīgais ceļš no šī virekļa veda pāri Krēpēm, un laiva pagriezās ieslīpi pret Krēpju augšgalu. Iespējams, aiz bailēm apgāzties stūresvīrs strauji nerāvās laukā no straumes. Kad viņš to darīja, bija jau par vēlu. Pakāpeniski pacēlusies gaisā un iegāzusies atpakaļ ūdenī, laiva ieurbās Krēpēs, un varenās mutuļu spirāles aizsvieda to upes otrā krastā. Simts pēdas zemāk uzpeldēja kastes un saiņi. Pēc tam parādījās laivas dibens un izklaidus sešas vīriešu galvas. Diviem zemāk laimējās izkļūt krastā. Pārējos aiznesa tālāk, un drīz vien ātrā straume noslēpa skatienam visas katastrofas pēdas.
Visi četri ceļabiedri ilgi klusēja. Pirmais ierunājās Mazais.
— Ejam, — viņš teica. — Mums arī jāpamēģina. Man kājas kļūs stīvas, ja es palikšu te vēl ilgāk.
— Jā, mums drusku jāpakvēpinās, — smaidīdams piebalsoja Kits.
— Un tā jāattaisno savs vārds, — teica Mazais un pagriezās pret saimniekiem. — Iesim? — viņš jautāja.
Var būt, ka ūderts šņākoņa traucēja viņiem sadzirdēt aicinājumu.
Mazais un Kits pa dziļo sniegu aizslempa līdz augšējām krācēm un atraisīja laivu. Kitam nedeva mieru divas domas: viena iedarbojās uz viņu gluži tāpat kā uz viņa biedriem, otra, skubinādama kā piesis, lika atcerēties veco Izaku Belju un visus pārējos Belju, kuri savā uzvaras gājienā uz rietumiem bija pieredzējuši to pašu. Tā bija gaļa, īsta gaļa, un tagad Kits skaidrāk nekā jebkad apzinājās, ka tā domāta tikai stipriem cilvēkiem.
— Turies uz viļņa! — uzsauca viņam Mazais un, laivai uzņemot ātrumu skubīgajā straumē un tuvojoties pirmajām krācēm, iebāza mutē tabaku.
Kits pamāja ar galvu, ar visu spēku un svaru uzgūlās uz stūres aira un gaidīja, kad laiva ienirs.
Pēc dažām minūtēm Mazais, krietni izmircis, gulēdams uz smilšu sēres lejpus Baltā Zirga, izspļāva tabakas sulu un pakratīja Kitam roku.
— Gaļa! Gaļa! — viņš skandēja. — Mēs ēdām to jēlu! Mēs ēdām to dzīvu!
Augstāk krastā viņi satika Brēku. Viņa sieva stāvēja mazliet nomaļus. Kits pasniedza viņam roku.
— Baidos, ka ar jūsu laivu tas nebūs izdarāms, — viņš sacīja. — Tā ir mazāka par mūsējo un nav gluži kārtībā.
Vīrs izvilka naudaszīmju žūksni.
— Es došu jums katram pa simtam, ja izvedīsiet manu latvu cauri krācēm.
Kits paskatījās uz Baltā Zirga plandošajām Krēpēm. Pār zemi nolaidās viegls mijkrēslis, aukstums pieņēmās, apkārtne kļuva drūma un nemīlīga.
— Neba tas ir galvenais, — teica Mazais. — Mums nav vajadzīga jūsu nauda. Mēs to tik un tā neņemsim. Bet mans biedrs labi pazīst laivas, un, ja viņš apgalvo, ka jūsējā neizturēs, tad viņš zina, ko saka.
Kits piekrītoši pamāja ar galvu un nejauši palūkojās uz misis Brēku. Viņas acis bija pievērstas Kitam, un jauneklis saprata: ja sievietes acis jebkad paudušas lūgumu, tad viņš to redz tagad. Arī Mazais palūkojās un ieraudzīja to pašu, ko viņš. Abi apmulsuši saskatījās un nebilda ne vārda. Viena un tā paša impulsa skubināti, viņi pameta viens otram ar galvu un devās uz taku, kas veda uz augšējām krācēm. Nepaguvuši noiet ne simts jardu, viņi sastapa nākam lejā Stainu un Spregu.
— Uz kurieni jūs? — noprasīja Spregs.
— Izvest cauri to otru laivu, — atbildēja Mazais.
— To jūs nedarīsiet. Metas tumšs, un jums abiem jāsagatavo viss pārnakšņošanai.
Kita riebums bija tik liels, ka viņš neteica ne vārda.
— Viņam ir līdzi sieva, — sacīja Mazais.
— Tā ir viņa darīšana, — noskaldīja Stains.
— Arī Smouka un mana darīšana! — savukārt atcirta Mazais.
— Es aizliedzu jums to darīt! — stingri teica Spregs. — Smouk, ja jūs spersiet vēl vienu soli, es jūs atlaidīšu.
— Un es jūs, Mazais, arī, — piebalsoja Stains.
— Un ellē būsiet, ja atlaidīsiet, — teica Mazais. — Kā jūs nogādāsiet savu sasodīto laivu Dausonā? Kas jums pasniegs gultā kafiju un manikirēs nadziņus? Ejam, Smouk! Viņi neuzdrošināsies atlaist mūs. Bez tam mums ir līgumi. Ja viņi mūs atlaidīs, viņiem būs jāēdina mūs cauru ziemu.
Līdzko viņi bija iekāpuši Brēka laivā un atīrušies no krasta, pār malu sāka šļakstīties viļņi. Tie bija mazi, bet jau brīdināja, kas viņus gaida vēlāk. Valstīdams pa muti savu mūžīgo zelēkli, Mazais zobgalīgi paskatījās uz ceļabiedru, un Kitam sirdī ielija neparasts siltums, domājot par šo cilvēku, kas neprata peldet un tomēr nevairījās no briesmām.
Straume krāca aizvien bargāk, un līdz braucējiem jau atlidoja pa šļakatai. Biezējošajā tumsā Kitam pavīdēja Krēpes un ap tām virmuļojošais ūdens. Viņš virzīja laivu uz šo atvaru un izjuta milzīgu atvieglojumu, kad tā trāpīja Krēpēm pašā vidū. Tūlīt pēc tam līdz ar laivu uzlidodams gaisā, krizdams lejā un pazuzdams ūdenī, Kits skaidri apzinājās vienīgi to, ka ar visu svaru ir uzgūlies uz stūres aira un vēlas, kaut tēvocis būtu te un redzētu viņu. Aizelsušies, līdz pēdējai vīlītei slapji sēdēdami laivā, kas bija gandrīz līdz lūpai piesmēlusies ar ūdeni, viņi iznira no trakojošās upes. Vieglākās mantas peldēja pa laivu. Ar dažām uzmanīgām kustībām Mazais ievirzīja laivu rāmākā tecē, un šī straume pati nesa viņus, kamēr laiva viegli atsitās pret krastu. Tur no augšas skatījās misis Brēka. Viņas lūgums bija uzklausīts, un pa sievietes vaigiem ritēja asaras.