Smouks saskaitīja šajā grupā astoņus vīriešus un divas sievietes, un viņi vēl nebija tikuši pāri ledus laukam, kad jau pagāja garām otrai, divdesmit cilvēku lielai grupai. Dažus soļus no rietumu krasta taka pagriezās uz dienvidiem un tālāk veda pa gludu ledu. To sedza vairākas pēdas bieza sniega kārta. Pa šo sniegu kā divas pēdas plata lente vijās kamanu ceļš. Līdzko nogāja no šīs takas, tā kājas iegrima dziļāk. Gājēji, kurus viņi panāca, nelabprāt grieza ceļu, un Smouks ar savu biedru bieži iemuka dziļajā sniegā, no kura viņi kārpījās ārā ar lielām pūlēm.
Mazais bija nevaldāms un samācies. Kad citi negribēja laist viņu garām, viņš tos pamatīgi izsunīja.
— Uz kurieni jūs tā steidzaties? — kāds no viņiem jautāja.
— Bet uz kurieni jūs? — atjautāja Mazais. — Vakar pēcpusdienā no Indiāņu upes uzklupa vesels bars un ir jau jums priekšā. Tur vairs nav neviena zemes gabala.
— Ja tā ir, es vēlreiz jautāju, tad uz kurieni jūs tā steidzaties?
— Kas? Es? Nē, es pēc zelta nedzenos. Es strādāju valdībai. Man ir kroņa uzdevums. Man jānoskaidro, cik Skvokrīkā iedzīvotāju.
Otram, kas uzsauca Mazajam: «Kurp tu, Mazais, tā steigdamies? Vai tiešām domā pieteikt gabalu?» — viņš atbildēja:
— Es? Es tak esmu Skvokrīkas atklājējs! Nupat kā noziņoju par visu to varasvīriem un steidzos, lai neviens no tiem sasodītajiem čečako neuzkluptu manam gabalam.
Zelta meklētāji pa līdzenu ceļu nogāja trīsarpus jūdžu stundā, bet Smouks un Mazais — četrarpus, lai gan pa reizei viņi arī paskrēja un nogāja vēl vairāk.
— Es tevi, Mazais, nodzīšu tā, ka tu neturēsies uz kājām, — lielījās Smouks.
— E-ē! Es varu stilbot, kamēr taviem mokasīniem papēži nost. Kaut gan tam nav nekādas jēgas. Es pats pie sevis rēķinu tā. Katrs pieteikums Krīkā ir piecsimt pēdu. Pieņemsim, ka uz vienu jūdzi to ir desmit. Mums
priekšā ir kads tūkstotis zelta meklētāju, bet Skvokrīka nav simts jūdžu gara. Kāds paliks bešā, bet mēs abi tikai taisam troksni.
Iekams atbildēja, Smouks negaidot pielika soli un atstāja Mazo vairākus soļus iepakaļ.
— Ja tu vairāk turētu muti un naskāk ietu, mēs ap- dzītu dažus no šī tūkstoša, — viņš pārmetoši sacīja.
— Kas? Es, vai? Palaid mani priekšā, un es tev parādīšu, kā jāiet.
Smouks iesmējās un sāka iet vēl ātrāk. Visa šī dēka tagad rādījās viņam gluži citādā gaismā. No prāta neizgāja kāda traka filozofa izteikta frāze — «vērtību pārvērtēšana». īstenībā iedzīvoties bagātībā viņš šobrīd vēlējās mazāk nekā pārspēt savu ceļabiedru. Galu galā, viņš sprieda, svarīgs ir nevis spēles iznākums, bet pati spēles gaita. Smadzenes, muskuļi, izturība un dvēsele tika aicināti piedalīties sacensībā ar šo Mazo, ar cilvēku, kas ne reizi savā mūžā nebija atvēris grāmatu, nemācēja atšķirt operu no džeza mūzikas un neko nesaprata no episkiem sacerējumiem.
— Mazais, es tevi notriekšu līdz nāvei. Kopš esmu nokļuvis līdz Daijai, manā ķermenī visas šūniņas ir pārbūvētas. Mana miesa ir lokana kā pātagas siksna, sīva un sausnēja kā klaburčūskas kodiens. Pirms dažiem mēnešiem es pats labprāt būtu uzrakstījis par sevi šādus vārdus, bet es to nedrīkstēju darīt. Vispirms man vajadzēja to piedzīvot, bet tagad, kad tas viss ir piedzīvots, nav vajadzības rakstīt. Tagad'es esmu īsts, stiprs cilvēks, un plāni klāsies katram kalnietim, kas uzdrošināsies mani aiztikt. Bet nu paej tu kādu pusstundu pa priekšu. Parādi man velnu, bet pēc tam es pusstundu iešu pa priekšu un parādīšu velnu tev.
— Ak tā gan! — Mazais labsirdīgi pasmējās. — Bet šim vēl slapjš aiz ausīm. Palaid garām un ļauj savam papiņam parādīt, kā iet vīri.
Ik pēc pusstundas viņi nomainīja viens otru. Viņi gandrīz nepārmija ne vārda. Kustības sasildīja viņus, lai gan dvaša sasala viņiem uz lūpām un zoda. Sala tik stipri, ka viņiem gandrīz nepārtraukti vajadzēja ar dūraiņiem berzēt degunu un vaigus. Līdzko viņi kaut uz nedaudziem mirkļiem rima berzēt, locekļus pārņēma stingums, un pēc tam vajadzēja triņāt vēl sparīgāk, lai ar tīkamu kņudoņu asinis atkal sāktu ritēt.
Bieži abiem šķita, ka viņi ir apsteiguši visus zelta meklētājus, bet ikreiz atklājās, ka viņiem priekšā bijuši vēl citi, kas izgājuši agrāk. Gadījās, ka atsevišķas grupas mēģināja turēties viņiem līdzi, bet pēc vienas vai divām jūdzēm šie ļaudis nenovēršami atpalika un nozuda aiz muguras tumsā,
— Mēs esam cilpojuši cauru ziemu, — komentēja Ma- zais, — bet tiem savādniekiem, kas atgulējuši sānus gultās, pietiek nekaunības domāt, ka viņi var turēt mums līdzi. Ja viņiem būtu cits raugs iekšā — jā, tad gan viņi varētu.
Reiz Smouks aizdedzināja sērkociņu un paskatījās pulkstenī. Pēc tam viņš to vairs nedarīja, tāpēc ka sals iekoda plikajās rokās tik sāpīgi, ka pagāja pusstunda, iekams tās atkal jutās normāli.
— Četri, — viņš teica, uzvilkdams cimdus, — bet mēs jau esam apdzinuši trīssimt cilvēkus.
— Trīssimt trīsdesmit astoņus, — izlaboja Mazais. — Es skaitīju. Bet tagad paej nost no ceļa, svešinieki Ļauj iet cilvēkam, kas zina, kā jāiet.
Pēdējie vārdi bija adresēti cilvēkam, kas, galīgi aizkusis, ik uz soļa klupa un aizsprostoja ceļu. Viņš un vēl viens bija vienīgie, kurus Smouks un Mazais sastapa, jo viņi jau bija pavisam tuvu pašiem pirmajiem zelta meklētājiem. Tikai vēlāk viņi uzzināja par visām šīs nakts šausmām. Pārgurušie cilvēki sēdās zemē, lai atpūstos, un vairs nepiecēlās. Septiņi nosala pavisam, bet daudziem no tiem, kas palika dzīvi, Dausonas slimnīcās vajadzēja amputēt kājas un pirkstus. Nakts, kad notika gājiens uz Skvokrīku, izrādījās gada visaukstākā nakts. No rīta spirta termometri Dausonā rādīja septiņdesmit grādus zem nulles. Visi gājiena dalībnieki, izņemot nedaudzus, bija jaunatnācēji šajā zemē un nezināja, ko nozīmē šejienes aukstums.