— Manuprāt, ir vēl otrs paņēmiens, — atbildēja Smouks. — Jums jāatnāk un jāpavēro mana spēle. Es šovakar spēlēšu «Aļņa raga» bārā. Tikpat labi jūs varat vērot mani arī tur»
Tajā vakarā, kad Smouks ieņēma savu parasto vietu pie spēles galda, bankas turētājs pārtrauca spēli,
— Spēle ir beigta! — viņš teica. — Saimnieks tā pavēlēja.
Sapulcējušies spēļu īpašnieki tomēr nebija ar to mierā. Dažās minūtēs viņi savāca pa tūkstoš dolāriem no cilvēka un atsāka spēli.
— Nāciet nu un apspēlējiet mūs, — izaicināja Hārvijs Morans, kad bankas turētājs palaida bumbiņu pa ripu.
— Atļaujiet man augstāko likmi — divdesmit piecus dolārus, — ierosināja Smouks.
— Piekrītam. Lai notiek!
Smouks tūlīt nolika divdesmit piecus kauliņus uz «du- bultnulli» un laimēja.
Morans norausa no pieres sviedrus.
— Turpiniet, — viņš sacīja. — Mums bankā ir desmit tūkstoši.
Pēc pusotrām stundām šī summa jau piederēja Smoukam.
— Banka ir tukša, — paziņoja spēles vadītājs,,
— Varbūt pietiks? — vaicāja Smouks.
Spēļu īpašnieki saskatījās. Viņi bija satriekti. Viņi, resnie laimes likumu protežē, bija sakauti. Viņi bija sadūrušies ar cilvēku, kas vai nu prata vieglāk piekļūt klāt šiem likumiem, vai arī bija piesaucis līdz šim nepazītus augstākus likumus.
— Mēs beidzam, — atbildēja Morans. — Vai nav tiesa, Bērk?
Resnais Bērks, kam piederēja spēles divos salonos, pamāja ar galvu.
— Ir noticis neiespējamais, —viņš teica.— Šis Smouks ir izgudrojis sistēmu, kas darbojas gods godam. Ja turpināsim spēli ar viņu, mēs visi izputēsim. Vienīgais, ko varam darīt, ja gribam, lai mūsu galdi strādātu, kā strādājuši, ir pazemināt augstāko likmi līdz dolāram, līdz desmit centiem vai centam. Ar tādām likmēm viņš vienā naktī daudz nelaimēs.
Visi paskatījās uz Smouku. Viņš paraustīja plecus.
— Tādā gadījumā, džentlmeņi, es nolīgšu cilvēkus, kuri spēlēs pie visiem jūsu galdiem. Maksāšu viņiem desmit dolārus par četrām stundām un pelnīšu tāpat kā līdz šim.
— Tad mēs slēgsim savus galdus, — atbildēja resnEtis Bērks. — Ja vien.., — Viņš saminstinājās un pārlaida acis saviem biedriem, lai redzētu, vai viņi to atbalsta, — Ja vien jums ir vēlēšanās runāt lietišķi. Par cik jūs pārdotu mums savu sistēmu?
— Par trīsdesmit tūkstošiem dolāru, — atbildēja Smouks. — Tas ir trīs tūkstoši no katra galda.
Vīri apspriedās un piekrita. eifTii&ņ Jūs atklāsiet, kāda ir jūsu sistēma?
— Katrā ziņā.
— Un apsolāt nekad vairs Dausonā nespēlēt ruleti?
— Nē, ser, — piekrītoši atteica Smouks, — Es apsolu nekad vairs nelietot šo sistēmu.
Mans dievs! — iesaucās Morans. — Vai tikai jums nav vēl kāda cita sistēma, ko?
— Pagaidiet! — iekliedzās Mazais. — Man jāaprunājas ar biedru. Panāc, Smouk, maliņā!
Smouks ar Mazo aizgāja mierīgākā istabas stūrī, bet simtiem ziņkāru acu sekoja viņiem.
— Paklau, Smouk, — aizsmacis ierunājās Mazais. — Varbūt tas tiešām nav sapnis. Tādā gadījumā tu pārdod mūsu noslēpumu šausmīgi lēti. Ar to var dabūt savos nagos visu pasauli. Tajā tak slēpjas miljoni! Papurini viņus! Papurini pamatīgi!
— Bet ja nu tas ir sapnis? — klusi jautāja Smouks.
— Tad sapņa dēļ plēs no tiem spēlmaņiem, cik vien vari. Kāds labums ir no sapņošanas, ja sapnī tu nevari gūt nekādu labumu?
— Par laimi, tas nav sapnis, Mazais.
— Tādā gadījumā, ja tu pārdosi mūsu noslēpumu par trīsdesmit tūkstošiem, es tev nekad to nepiedošu.
— Kad es pārdošu par trīsdesmit tūkstošiem, tu kritīsi man ap kaklu un sapratīsi, ka neesi sapņojis. Tas nav sapnis, Mazais! Tieši pēc divām minūtēm tu pārliecināsies, ka visu laiku esi bijis nomodā. Atļauj man pateikt: ja jau es pārdodu, tad tikai tāpēc, ka man ir jāpārdod.
Atgriezies pie galda, Smouks paziņoja spēļu īpašniekiem, ka viņa lēmums paliekot spēkā. Viņi piedāvāja Smoukam savus vekseļus, no kuriem katrs bija par trīstūkstoš dolāriem.
— Prasi, lai izmaksā zelta smiltīs! — brīdināja Mazais.
— Es gribēju darīt jums zināmu, ka labprāt saņemtu zelta smiltis, — teica Smouks.
«Aļņa raga» īpašnieks savāca vekseļus, un Mazais saņēma smiltis.
— Nu, tagad man negribas mosties, — viņš nosmējās, cilādams dažāda lieluma maisus. — Kad saliks kopā,
iznāks kādi septiņdesmit tūkstoši sapņu. Būtu pārāk liela izšķērdība vērt vaļā acis, līst laukā no segām un ķerties pie rīta maltītes.
— Kāda tad ir jūsu sistēma? — vaicāja resnais Bērks.
— Mēs jums samaksājām un gribam to zināt.
Smouks gāja pie galda.
— Tagad, džentlmeņi, lūdzu brīdi paciesties. Tā nav parasta sistēma. To pat nevar īsti saukt par likumīgu, bet šai sistēmai ir priekšrocība, tā palīdz uzvarēt. Man ir radušās šaubas, bet es neko nesaku. Skatieties! Krupjē kungs, sagatavojiet bumbiņu. Es gribu izvēlēties divdesmit sesto numuru. Pieņemsim, ka es lieku uz to. Esiet gatavs, krupjē kungs … Aiziet!
Bumbiņa sāka apļot.
— Pievērsiet uzmanību tam, — Smouks turpināja, —ka «deviņi» bija tieši pretī.
Bumbiņa apstājās uz «divdesmit seši».
Bērks paklusām nolamājās. Visi gaidīja.
— Lai «dubultnulle» laimētu, vienpadsmitajam numuram jābūt pretī. Pamēģiniet paši, un jūs redzēsiet.
— Bet jūsu sistēma? — nepacietīgi jautāja Morans.
— Mēs taču zinām, ka jūs protat izvēlēties laimīgus numurus, zinām arī, kādi ir šie numuri. Bet kā jūs to dabūjāt zināt?