Džons Belju aizkaitināts sarosījās.
—… kā jūs pats viņu raksturojāt, bija pārāk laba pret mani. Viņa turēja mani vatē un tā tālāk. Redzat, ja es jaunības gados būtu uzņēmies tik vīrišķīgus braucienus kā jūs… Es brīnos, kāpēc jūs ne reizi neuzaicinājāt mani. Jūs ņēmāt līdzi Helu un Robiju, kad devāties pāri Sjerrai un uz Meksiku.
— Es spriedu, ka tu esi pārāk līdzīgs lordam Fauntle- rojam.
— Tā ir jūsu, tēvocīt, un manas jaukās māmiņas vaina. Kā lai es būtu norūdījies? Es taču biju tikai bē-ērns! Kas cits man atlika bez asējumiem, akvareļiem un romancēm? Vai es vainīgs, ka man nekad nav iznācis pasvīst?
Sirmgalvis palūkojās uz brāļadēlu ar neslēptu derdzī- gumu. Viņam nebija pacietības noklausīties šīs vieglprātīgās runas.
— Nu labi, esmu nolēmis uzņemties vēl vienu, kā tu saki, vīrišķīgu braucienu. Un ja nu es tevi aicinātu braukt līdzi?
— Parak vēlu, man jasaka. Uz kurieni jus dosieties?
— Hels un Roberts pošas ceļā uz Klondaiku, un es gribu pavadīt viņus pāri jūras šaurumam, līdz Ezeriem, bet pēc tam griezties atpakaļ .. .
Viņš nepaguva pabeigt teikumu, tāpēc ka jauneklis metās sirmgalvim klāt un satvēra viņa roku.
— Mans glābējs!
Džons Belju uzreiz kļuva uzmanīgs. Viņš nebija cerējis, ka piedāvājums tiks pieņemts.
— To nu gan tu negribēji teikt, — viņš sacīja.
— Kad mēs izbraucam?
— Tas būs smags ceļojums. Tu būsi tikai par kavēkli.
— Nē, nebūšu. Es strādāšu. Kopš sadarbojos ar «Vilni», esmu iemācījies strādāt.
— Katram jāņem līdzi pārtika un visādi citādi krājumi veselam gadam. Tur būs tāds mudžums, ka indiāņi netiks galā ar bagāžu. ITels un Roberts stieps savas mantas paši. Lūk, kāpēc es nolēmu iet viņiem līdzi — lai palīdzētu tikt galā ar bagāžu. Ja tu brauksi mums līdzi, tev būs jādara tas pats.
— Es braucu.
— Tu taču neesi nekāds nesējs! — vecais vīrs iebilda.
— Kad mēs izbraucam?
— Rīt.
— Tikai neiedomājieties, ka mani ietekmējusi jusu lekcija par izturību, — teica Kits, iedams ārā no istabas.
— Man bija jātiek prom, vienalga uz kurieni — ka tikai prom no O'Haras.
— Kas ir šis O'Hara? Japānis?
— Nē, īrs, īsts vergu uzraugs un mans labākais draugs. Viņš ir «Viļņa» izdevējs, īpašnieks un lielinkvizitors. Kā viņš saka, tā ir. Viņš ir spējīgs piespiest miroņus kustēties.
Tonakt Kits Belju uzrakstīja O'Haram vēstuli.
«Es paņemu sev atvaļinājumu tikai uz dažām nedēļām,» viņš paskaidroja. «Jums būs jāpameklē kāds, kas varētu rakstīt turpinājumus. Man ļoti žēl, draudziņ, bet tas man jādara veselības labā. Kad atgriezīšos, strādāšu par diviem.»
Izlauzies cauri pūlim, Kits Belju izkāpa Daijas krastā, ko ar savām tūkstošiem mārciņu smagajām nastām bija pieblīvējuši tūkstošiem cilvēku. Šo bezmērīgo bagāžas un pārtikas kalnu, ko gar klinšainajiem krastiem uz šejieni bija atveduši tvaikoņi, sāka lēnām pārvietot uz Daijas ieleju, un pāri Cilkutai. Ceļš bija divdesmit astoņas jūdzes garš, un kravu varēja pārnest tikai uz cilvēku mugurām. Lai gan indiāņi bija uzsituši cenu no astoņiem līdz četrdesmit centiem par mārciņu, viņi bija apkrauti ar darbu līdz kaklam, un bija skaidrs, ka, ziemai uznākot, lielākā daļa kravas būs aizgādāta otrā pusē.
Vārgākais no vārgākajiem uz kājām bija Kits. Tāpat kā simtiem citu, viņš nēsāja pie patronjostas milzīgu revolveri. No šī grēka nebija brīvs arī viņa tēvocis, kurš dzīvoja atmiņās par kādreizējām nelikumības dienām. Bet Kits Belju bija romantiķis. Viņu bija apbūrusi pēc zelta plūstošās ļaužu straumes mutuļošana un dzirkstoņa, un viņš vēroja šo dzīvi un kustību no mākslinieka viedokļa. Viņš neizturējās pret to ar vajadzīgo nopietnību. Kā Kits teica uz tvaikoņa, tās nebija viņa bēres. Viņš tikai bija atbraucis pavadīt atvaļinājumu, nolēmis «pamest aci» uz jūras šaurumu un tad doties atpakaļ.
Atstājis savus biedrus smilšainajā krastā gaidām, kamēr iznesīs malā bagāžu, Kits snāja gar upi uz veco fak- toriju. Viņš negāja krūtis izgāzis, lai gan ievēroja, ka tā iet daudzi no tiem, kas apkrāvušies ar revolveriem. Viņam garām pagāja slaids, sešas pēdas garš indiānis, nesdams neparasti lielu saini. Kits sekoja indiānim, apbrīnodams šī cilvēka lieliskos ikrus un grāciju, un vieglumu, ar kādu viņš nesa ķīpu. Indiānis nolaida savu nešļavu uz svariem noliktavas priekšā, bet Kits piebiedrojās sajūsminātajiem zelta meklētājiem, kas apstāja indiāni. Sainis svēra simts divdesmit mārciņu, un visi aiz pārsteiguma bija mēmi. Kits nodomāja, ka tas nav nekāds joks, un sāka prātot, diez vai viņš vispār spētu pacelt tādu smagumu, kur nu vēl paiet ar tādu.
— Vai jūs ejat ar to uz Lindermaņa ezeru, draudziņ? — Kits apjautājās.
Piepūties aiz lepnuma, indiānis atņurdēja kaut ko apstiprinošu.
— Cik jūs saņemat par katru saini?
— Piecdesmit dolāru.
Te saruna aprāvās. Kits ieraudzīja jaunu sievieti, kas stāvēja uz sliekšņa. Atšķirībā no citām sievietēm, kas bija nokāpušas no tvaikoņiem, viņa nepārsteidza nedz ar svārku īsumu, nedz ar tērpa raibumu. Viņa bija ģērbusies kā kura katra sieviete, kas dodas ceļā. Kitu vairāk pārsteidza viņas atrašanās te, sajūta, ka šī sieviete ir te nepieciešama. Bez tam viņa bija jauna un skaista. Viņa skatienu piesaistīja svešinieces mirdzošais daiļums un ovālās sejas krāsa, un Kits raudzījās ilgi jo ilgi •— kamēr viņa to pamanīja, un tad viņas tumšās, garu skropstu aizēnotās acis vienaldzīgi palūkojās uz Kitu. No viņa sejas šis nepārprotami izsmējīgais skatiens noslīdēja līdz smagajam revolverim, kas karājās pie jostas. Tad viņa ielūkojās Kitam acīs, un viņas skatienā bija lasāms jautrs nicinājums. Tas iedarbojās uz Kitu kā belziens. Sieviete pagriezās pret cilvēku, kas stāvēja viņai aiz muguras, un norādīja uz Kitu. Vīrietis paskatījās uz viņu ar tādu pašu jautru nicinājumu.