— Jā.
— Izrādījās, ka ta ir bagata vieta, briesmīgi bagāta. Ļaudis rēķina, ka pieteikums tur ir miljons un pat vairāk dolāru vērts. Tos sadalīja tikai šajās dienās.
— Es atceros skrējienu uz turieni.
— Vārdu sakot, visa strauta mala bija nospraudīta ar mietiem, visi sāngabali arī. Un tieši tad atklājās, ka trešais numurs uz galvenās līnijas lejpus Diskaverijas nav aizņemts. Strauts atradās tik tālu no Dausonas, ka inspektors deva pieteikšanai sešas dienas laika pēc tam, kad bija izsludināta zemes gabalu izdošana. Visi pieteikumi, izņemot trešo numuru, tika reģistrēti. Sairuss Džonsons gan sadzina tur mietus, bet tas arī bija viss. Tagad Sairuss Džonsons ir nozudis. Vai nu nomiris, vai aizgājis pa upi uz leju vai uz augšu, neviens nezina. Lai nu kā, bet pēc sešām dienām izbeidzas reģistrācijas termiņš. Cilvēks, kas iedzīs tur mietus, pirmais atgriezīsies Dausonā un piereģistrēs šo gabalu, dabūs to.
— Miljons dolāru, — nomurmināja Smouks.
— Džilkrists, kuram pieder blakusgabals lejāk, no vienas pašas pannas izskalojis zeltu par sešsimt dolāriem. Bet gabali otrā pusē ir vēl bagātāki. Es zinu.
— Bet kāpēc neviens cits to nezina? — neticīgi jautāja Smouks.
— Tas jau sāk nākt gaismā. Ilgu laiku viņi to turēja noslēpumā, un tikai tagad4 tas atklājas. Labs suņu pajūgs pēc divdesmit četrām stundām maksās bargu naudu. Bet jums, tiklīdz pusdienas būs paēstas, cik vien pieklājīgi iespējams, jātiek prom no šejienes. Es jau visu esmu nokārtojusi. Pie jums ieradīsies indiānis ar vēstuli. Jūs izlasīsiet to, izliksieties gauži apjucis, atvainosieties un iesiet prom.
— Nē … es jums neklausīšu.
— Negudrais! — viņa pusčukstus iesaucās. — Jums šonakt pat jāsadabū naski suņi. Es zinu divus tādus pajūgus. Viens ir Hansonam — septiņi lieli suņi no Hu- diona līča. Viņš pārdod par četrsimt dolāriem katru. Šodien tā nav liela cena, bet rīt būs pavisam citādi. Un Sit- kam Cārlijam ir astoņi meilmūti, par kuriem viņš prasa trīstūkstoš piecsimt dolārus. Rīt viņš pasmiesies, kad viņam piedāvās piecus tūkstošus. Bez tam jums ir pašam savs suņu pajūgs. Bet jums derētu piepirkt klāt vēl dažus pajūgus. Tas jums jāizdara šonakt. Izvēlieties vislabākos suņus. Skriešanās iznākums ir atkarīgs tiklab no suņiem, kā no cilvēkiem. Attālums līdz turienei ir simts desmit jūdzes, un jums jāmaina suņi, cik bieži vien iespējams.
— O, es redzu, ka jūs gribat, lai piedalos šajās sacīkstēs, — vārdus stiepdams, teica Smouks.
— Ja jums nav naudas, ko nopirkt suņus, es…
Meitene saminstinājās, bet, iekams viņa turpināja,
Smouks sacīja:
— Es varu nopirkt suņus. Bet,», vai jūs nebiedē šī spēle?
— Pēc tā, ko jūs izstrādājāt pie ruletes galda «Aļņa ragā», — viņa atbildēja, — es nebaidos, ka tas varētu jūs biedēt. Būtībā tas ir sports tieši jūsu izpratnē. Skrējiens pēc miljona, un šajās sacīkstēs jums pretī stājas šejienes vislabākie suņu dzinēji un ceļotāji. Vēl viņi nav pieteikušies, bet rīt ap šo laiku būs, un suņi būs tik dārgi, ka par tiem spēs samaksāt tikai visbagātākais cilvēks. Lielais Olafs ir pilsētā. Pagājušo mēnesi viņš ieradās no Sērklas. Viņš ir viens no labākajiem suņu dzinējiem šajā apgabalā, un, ja viņš piedalīsies sacīkstēs, tad viņš būs jums visbīs- tamākais pretinieks. Arizona Bills ir otrs. Viņš ilgus gadus bijis profesionāls kravas pārvadātājs un pastnieks. Ja arī viņš piedalīsies, visa uzmanība būs pievērsta viņam un Lielajam Olafam.
— Un jūs aicināt, lai es piedalos kā nepazīstams zirgs.
— Tieši tā. Tam ir savas priekšrocības. Ar jums sevišķi nerēķināsies. Galu galā jūs joprojām uzskata par čečako. Jūs vēl neesat nodzīvojis šajā zemē četras sezonas. Neviens neievēros jūs, kamēr jūs neatgriezīsieties mājās visiem pa priekšu.
— Tātad tikai atpakaļceļā šim nepazīstamajam zirgam jāparāda savas pirmšķirīgās īpašības, vai ne?
Viņa pamāja ar galvu un nopietni turpināja:
— Iegaumējiet, es nekad nepiedošu sev to joku, ko es izspēlēju ar jums pie Skvokrīkas, kamēr jūs nebūsiet pirmais sasniedzis Monokrīku. Ja kāds vispār spēj uzvarēt šajās sacīkstēs ar vecajiem vietējiem, tad tikai jūs.
Viņa izteica šos vārdus tā, ka Smouks sajuta pa visu ķermeni izplūstam siltumu, kas lika sevi manīt ir sirdī, ir galvā.
Viņš ātri uzmeta meitenei pētīgu skatienu, nejaušu un nopietnu, un mirklī, kad Smouka acis sastapa Džojas ciešo skatienu, pirms viņa paguva novērsties, viņam likās, ka tajā lasāms kaut kas svarīgāks nekā ziņa par zemes gabalu, ko Sairuss Džonsons nav pajaudis piereģistrēt.
— Es darīšu to, — viņš sacīja. — Es uzvarēšu šajā spēlē.
Priecīgais mirdzums meitenes acīs solīja daudz vērtīgāku guvumu nekā viss Monokrīkas zelts. Smouks sajuta Džojas rokas kustību tepat blakām. Viņš zem galda pastiepa roku un sastapa stingru sievietes pirkstu spiedienu, kas lika jaunam siltuma vilnim izplūst cauri viņa ķermenim.
«Ko teiks Mazais?» Smoukam prātā pazibēja doma, kad viņš atvilka atpakaļ roku. Viņš gandrīz greizsirdīgi paskatījās uz fon Šrēderu un Džonsu un nodomāja, vai tiešām viņi nav pievērsuši uzmanību šīs viņam blakām sēdošās sievietes sevišķajai burvībai.
Viņu pamodināja meitenes balss, un tad Smouks atģi- dās, ka Džoja kādu laiku jau runā.
— Kā jūs saprotat, Arizona Bills ir baltais indiānis, — viņa sacīja, — bet Lielais Olafs — lāču veicējs, sniegu karalis, varens mežonis. Ejot viņš var pārspēt izturībā jebkuru indiāni, un viņš nekad nav pazinis citu dzīvi kā šo dzīvi tuksnesīgā apvidū un aukstumā.
— Par ko jūs runājat? — pāri galdam ievaicājās kapteinis Konsedains.
— Par Lielo Olafu, —1 atbildēja meitene. — Es tieši stāstīju misteram Belju, kas viņš par gājēju.