Выбрать главу

Pirmajā stūrī aiz Smouka mieta fon Šrēders dzina sa­vējo. Abas vāles cilājās vienā ritmā. Kamēr viņi sita, no aizmugures klupšus krišus nāca klāt citi cilvēki. Lauzda­mies cauri sniegam un nosaukdams policistam savu vārdu, Smouks ieraudzīja, ka barons saskrējies ar kādu un no­gāzies sniegā. Taču Smouks negaidīja. Citi jau bija viņam priekšā. Viņš bija nešaubīgi pārliecināts, ka dziestošā ugunskura gaismā redz milzīgi plato Lielā Olafa muguru, un iedzina savu mietu dienvidrietumu stūrī blakus viņam.

Sīs iepriekšējās sacensības nebija vieglas. Ierādītā ze­mes gabala robežas stiepās gandrīz jūdzi garumā, un lie­lākā daļa tā virsmas bija viļņota un klāta ar sniegu. Smoukam visapkārt vīri klupa un krita, un arī viņš pats vairākkārt nokrita uz visām četrām. Vienreiz Lielais Olafs negaidot nostiepās garšļaukus Smoukam taisni priekšā un krizdams aizrāva viņu līdzi.

Augšējais centrālais stabs tika iedzīts pie paša krasta, un sacensoņi metās lejā un pāri aizsalušajai upītei uz otru pusi. Te, Smoukam rāpjoties pa nogāzi, kāds sagrāba viņu aiz potītes un parāva atpakaļ. Tālā ugunskura raustīgajā gaismā nebija iespējams saskatīt, kas izspēlējis ar viņu šo joku. Bet Arizona Bills, ar kuru bija noticis tieši tas pats, piecēlās kājās un iecirta aizskārējam ar dūri pa seju tā, ka nožļekstēja vien. Trausdamies augšā, Smouks to redzēja un dzirdēja, bet viņš vēl nebija atsācis rāpties krastā, kad dūres sitiens viņu pa pusei apdullinātu nogāza sniegā. Viņš ar pūlēm piecēlās, ieraudzīja uzbrucēju, atvē­zējās, lai dotu viņam par žokli, bet tad atcerējās Mazā brīdinājumu un savaldījās. Pēc brīža kāds ķermenis atsi­tās pret Smouku zemāk par ceļiem — un viņš atkal no­šļuka zemē.

Bet tas viss bija niecīga daļa no tā, kas notika vēlāk, kad ļaudis bija sasnieguši kamanas. Viņi gāzās pāri uz otru krastu un tur sablīvējās vienā ņudzeklī. Krastā izvei­dojās atsevišķi bariņi, kurus mēģināja izjaukt nepacietī­gākie. Dūres izdāļāja sitienus, smagi sēkdami, lādējās tie, kas vēl nebija palikuši pavisam bez elpas, un Smouks, gara acīm skatīdams Džojas Gastelas tēlu, cerēja, ka vā­les netiks laistas darbā. Nogāzts zemē, viņš rāpoja pa sniegu, meklēdams pazaudētos mietus, līdz beidzot izķe­purojās no jūkļa un vēlreiz mēģināja nokļūt otrā krastā. Citi darīja to pašu, un tā bija Smouka laime, ka citi skrē­jienā uz ziemeļrietumu stūri bija aizsteigušies viņam priekšā.

Skrienot uz ceturto stūri, Smouks pusceļā nokrita un, ilgi kārpīdamies pa sniegu, pazaudēja atlikušo mietu. Mi­nūtes piecas viņš taustījās pa sniegu, iekams atrada mietu, bet visu šo laiku, smagi tusdami, viņam garām drāzās sāncenši. Bet no pēdējā stūra līdz gravai viņš panāca un pat apsteidza vīrus, kuriem noskriet jūdzi bija par grūtu. Pašā gravā bija īsts trako nams. Kāds ducis kamanu bija sagrūdušās vienā kaudzē un apgāzušās, un gandrīz simts suņu plēsās. Viņiem pa vidu ņēmās cilvēki, pūlēdamies iz­šķirt vienā gumzā savēlušos dzīvniekus vai sizdami tos ar kūjām. Uzmezdams pāri slīdošu skatienu, Smouks no­domāja, ka diez vai ir redzējis kādu Dorē zīmējumu, kas būtu salīdzināms ar šo ainu.

Nošļūcis lejā pa piekalni, viņš nokļuva līdz cieti no­brauktajam kamanu ceļam un tur mazliet atguvās. Te, sa- drūzmējušies šaurā ceļa malā, suņi un cilvēki gaidīja at­palikušos. Aizmugurē bija dzirdamas suņu rejas un soļu dipoņa, un Smouks tikko paguva parauties sāņus un ielēkt dziļajā sniegā. Garām aizšāvās kamanas, un viņš saska­tīja cilvēku, kas tupēja uz ceļiem un kliedza kā negudrs. Tikko paskrējis garām, pajūgs bija spiests apstāties, jo izcēlās plūkšanās. Satrakotie suņi, kas bija stāvējuši malā un gaidījuši, bija izrāvušies un klupa tam virsū.

Smouks metās iekšā barā. Viņš ieraudzīja fon Šrēdera zaļo laternu un tūlīt aiz tās sarkano uguntiņu, kas iezī­mēja viņa paša pajūgu. Divi cilvēki sargāja Srēdera su­ņus, norobežojuši tos no ceļa ar divām īsām rungām.

—   Smouk, nāc šurp! Smouk, šurp! — viņš izdzirdēja Mazā uzbudināto balsi.

—   Eju! — Smouks atkliedza.

Sarkanajā gaismā viņš ieraudzīja, ka sniegs ir izmīdīts, bet pēc sava biedra smagās elpas noprata, ka te noticis kautiņš. Viņš pieklumpačoja pie kamanām un vienā mirklī ievēlās tajās. Mazais noplīkšķināja pātagu un uzsaucas

—   Nu, velni tādi, aiziet!

Suņi izrieza krūtis, un kamanas spēji sakustējās. Tie bija lieli dzīvnieki — prēmēts pajūgs no Hudzona līča —, un Smouks bija izvēlējies tos pirmajam posmam, kurā ietilpa desmit jūdzes pa Monokrīku, smags ceļš pa taisno līdz pašai ietekai, bet pēc tam pirmās desmit jūdzes pa Jukonu.

—   Cik cilvēku ir priekšā? — jautāja Smouks.

—  Taisi ciet muti un sargi rīkli, — atbildēja Mazais, — Nū-ū, zvēri! Uz priekšu! Uz priekšu!

Viņš skrēja aiz kamanām, turēdamies pie īsas virves. Smouks nevarēja redzēt viņu, tāpat kā nevarēja redzēt kamanas, kurās gulēja, izstiepies visā garumā. Visas ugu­nis bija palikušas aizmugurē, un viņi lauzās cauri tum­sas sienai, cik ātri suņi vien spēja. Šī tumsa bija gandrīz lipīga, tāpēc reizēm šķita, ka tā ir kaut kāda substance.

Aiz kāda pagrieziena Smouks sajuta, ka viņi min uz papēžiem svešam pajūgam, un izdzirdēja priekšā ņurdam suņus un sodāmies cilvēkus. Vēlāk šis incidents kļuva pa­zīstams kā Bārnesa-Slokuma saraušanās. Pirmie sadūrās šo divu cilvēku pajūgi, bet pēc tam šajā jucenī pilnos auļos ietriecās septiņi Smouka cīkstoņi. Suņi, kuri neko daudz neatšķīrās no puspieradinātiem vilkiem, tās nakts sacensībās uz Monokrīkas bija satracināti līdz pēdējam, Klondaikas suņi, ar kuriem parasti brauc bez grožiem, ir apstādināmi tikai ar zināmu uzsaucienu, tā ka nebija ne­kādu cerību pārtraukt šo ņegu šaurajā gravā. Bet no aiz­mugures šajā lērumā drāzās iekšā kamanas pēc kamaņārn.1 Vīrus, kuriem gandrīz bija izdevies atbrīvot savus suņus, apgāza jaunas suņu lavīnas — labi pabaroti, labi atpūtu­šies un cīņas kāri dzīvnieki.