— Jāgāž nost no kātiem, jātiek ārā un jāraujas uz priekšu! — Mazais iekliedza ausī savam biedram. — Un sargi rokas! Tu lauzies ārā un ļauj man izdarīties ar viņiem.
To, kas notika turpmākajā pusstundā, Smouks nekad nespēja skaidri atcerēties. Beidzot viņš, pavisam piekausēts, tikko elpodams, izkļuva no dzīvā kamola. Vēl sūrstēja pirmā sitiena savainotais žoklis, smeldza nezināmas nūjas nobrāztais plecs, pa suņa sakosto kāju tecēja siltas asinis, un abas parkas piedurknes bija saplēstas skrandās. Kamēr aiz muguras vēl turpinājās cīņa, viņš kā sapnī palīdzēja Mazajam pārjūgt suņus. Vienam, kas pašlaik beidzās nost, viņi pārgrieza siksnas un pa tumsu aiztaustījās līdz vietai, kur vajadzēja salabot sabojāto iejūgu.
— Bet tagad atgulies un atvelc elpu! — pavēlēja Mazais.
Un suņi atkal ar tādu pašu sparu joņoja cauri tumsai lejup pa Monokrīku, pāri ūdensšķirtnei uz Jukonu. Te, kur Monokrīka saplūda ar galveno upes ceļu, kāds bija sakūris uguni, un šajā vietā Smouks atvadījās no Mazā. Tā paša ugunskura gaismā, kad kamanas pašas slīdēja pakaļ vēja ātrumā skrejošajiem suņiem, Smouks ieraudzīja vēl vienu neaizmirstamu ziemeļzemes skatu. Mazais nozval- stījās un saļima sniegā, ar kliedzieniem vēl atvadoties, drosminādams biedru. Viena acs viņam bija melna un aizpampuši, dūres nobrāztas un apdauzītas, bet no rokas, kur bija ieķēris suns, neapturami šļācās asinis.
— Cik cilvēku ir priekšā? — Smouks jautāja, pirmajā maiņas punktā apturējis nogurušos hudzoniešus un ielēcis kamanās, kas viņu jau gaidīja.
— Es saskaitīju vienpadsmit, — vīrs nokliedza viņam nopakaļ, jo suņi jau rāva Smouku uz priekšu.
Līdz 'nākamajam maiņas punktam pie Baltās upes bija piecpadsmit jūdzes. Pajūgā bija deviņi suņi, bet tas bija viņa visvājākais pajūgs. Divdesmit piecas jūdzes starp Bātt^ upi un Sešdesmito Jūdzi viņš daudzo ledus sablīvējumu dēļ bija sadalījis divos posmos, un šajos maiņas punktos viņu gaidīja visstiprākie, visizturīgākie pajūgi.
Viņš gulēja kamanās uz mutes, izstiepies visā garumā un turēdamies abām rokām. Līdzko suņi samazināja ātrumu, Smouks piecēlās uz ceļiem un, ar vienu roku turēdamies pie kamanām, kliedza, nūjināja, bet ar otru roku vicināja pātagu. Lai cik vājš bija šis pajūgs, viņš apdzina divus pajūgus, iekams sasniedza Balto upi. Te, upei aizsalstot, ledus bija izveidojis barjeru, tādējādi dodot iespēju atklātajam ūdenim pusjūdzi zemāk pārvilkties ar gludu ledus kārtu. Šajā gludajā posmā sacensību dalībnieki varēja apmainīt suņus skrējienā, tāpēc gar visiem ledus krāvumiem bija novietoti pārjūgšanai gatavi suņi.
Atrazdamies vēl uz barjeras un nesasniedzis gludo ledu, Smouks jau kliedza:
— Billij! Billij!
Billijs izdzirdēja un atsaucās, un daudzo uz ledus degošo ugunskuru gaismā Smouks ieraudzīja, ka no vienas puses parādās kamanas un piebrauc viņam blakus. Šie suņi nebija noguruši un panāca viņu. Kad abi pajūgi bija līdzās, Smouks pārlēca Billija kamanās, bet Billijs steigšus nobrauca malā.
— Kur ir Lielais Olafs? — uzsauca Smouks.
— Priekšā! — atbildēja Billija balss, un ugunis palika pa kreisi aizmugurē, un .Smouks atkal joņoja cauri biezajai tumsai.
Šajā posmā, kur ceļš veda cauri smailgalu ledus bluķiem un kur Smouks priekšgalā izliecās no kamanām, lai ar virvi vadītu vedējsuni, viņš apdzina trīs kamanas. Te bija notikušas vairākas klizmas, un viņš dzirdēja, ka vīri griež pušu un labo aizjūga siksnas.
Starp ledus bluķiem nākamajā īsajā posmā līdz Sešdesmitajai Jūdzei viņš pabrauca garām vēl divām kamanām. Un, lai Smouks pilnīgi skaidri zinātu, kas ar viņiem īsti noticis, viens no viņa paša suņiem izmežģīja plecu, nespēja vairs turēt līdzi pārējiem un sapinās aizjūgā. Priekšējie suņi saniknoti, zobus atņirguši, metās nelaimīgajam virsū, un Smouks bija spiests zvetēt tiem ar smago pātagas kātu. Griezdams savainotā dzīvnieka siksnas, viņš izdzirdēja aizmugurē suņu rejas un pazīstama cilvēka balsi. Tas bija fon Šrēders. Smouks brīdinoši uzsauca, lai novērstu sadursmi, un barons, pieķēries pie dīseles un mudinādams suņus, aizdrāza garām kādu desmit pēdu attālumā. Taču tumsa bija tik melna, ka Smouks nevis redzēja, bet dzirdēja viņu pabraucam garām.
Uz gludā ledus netālu no Sešdesmitās Jūdzes faktorijas Smouks apdzina vēl divas kamanas. Visi nupat bija apmainījuši suņus un piecas minūtes brauca cieši blakus, tupēdami uz ceļiem, vicinādami pātagas un kliegdami uz saērcinātajiem suņiem. Bet Smouks bija labi izpētījis šo ceļa gabalu un tagad daudzo ugunskuru gaismā jau savī- dēja krastā augošās slaidās priedes aprises. Zemāk par šo priedi bija ne tikai tumšs, bet arī spēji aprāvās gludais posms., Smouks zināja, ka ceļš tur kļūst pavisam šaurs un pa to var braukt tikai vienas kamanas. Paliecies uz priekšu, viņš satvēra virvi un tādējādi piekļuva ar kamanām tuvāk vedējsunim. Viņš saķēra dzīvnieku aiz pakaļkājām un pievilka tuvāk. Nikni rūkdams, suns mēģināja iekost Smoukam, bet pārējie suņi aizrāva to sev līdzi. Tomēr dzīvnieka ķermenis bija zināma bremze, un divi citi pajūgi, kas vēl aizvien turējās viņam blakus, aizšāvās uz priekšu, pretī šaurā ceļa tumsai.